Izgājis no mājas, Leiksaidas policijas priekšnieks atvēra logus un atbīdīja slēdzeni, lai durvis pašas aizcirstos.
Ēna basām kājām sekoja viņam uz policijas mašīnu. Muligans atvēra durvis pasažiera pusē. Ēna iekāpa, noslaucīja paklājā kājas un uzvilka zeķes, kuras jau bija gandrīz izžuvušas.
- Zābakus tev varam nopirkt Heningsa saimniecības precēs, Čads Muligans paziņoja.
- Cik daudz tu no mūsu sarunas dzirdēji? Ēna pajautāja.
- Pietiekami, Čads atbildēja, pārlieku daudz.
Abi brauca klusēdami. Pie veikala policijas priekšnieks pajautāja:
- Kāds tev kājas izmērs?
Ēna pateica.
Muligans iegāja veikalā. Necik ilgi, un viņš atgriezās ar biezām vilnas zeķēm un kārtīgiem ādas zābakiem.
- No tava izmēra nekā vairāk nebija, viņš paskaidroja, tikai gumijas zābaki. Man likās, ka tos tu negribēsi.
Ēna uzvilka zeķes, tad zābakus, kas bija tieši laikā.
- Paldies! viņš teica.
- Vai mašīna tev ir? Muligans painteresējās.
- Atstāju lejā pie ezera. Pie tilta.
Iedarbinājis mašīnu, Čads izbrauca no veikala stāvvietas.
- Kā ar Odriju? Ēna apvaicājās.
- Nākamajā dienā pēc tavas aizvešanas viņa atzinās, ka es patīku viņai kā draugs un mums nekad nekas nesanāks, jo esam radinieki un tā tālāk. Aizbrauca atpakaļ uz īglpointu. Salauza manu muļķa sirdi.
- Loģiski, Ēna nomurmināja. Ar tevi tam nav nekāda sakara. Hincelmanam viņa šeit vairs nebija vajadzīga.
Viņi brauca garām Hincelmana mājai. No skursteņa vēlās biezi, balti dūmi.
- Viņa ieradās tikai tāpēc, ka viņam tā vajadzēja: lai dabūtu mani projām no pilsētas. Es piesaistīju nevajadzīgu uzmanību.
- Bet es iedomājos, ka viņai patiku.
Viņi piebrauca pie Ēnas nomātās mašīnas.
- Ko tu tagad domā darīt?
- Nav ne jausmas, Čads atzinās.
Viņa nomocītā seja nu šķita dzīvīgāka nekā laika sprīdī kopš notikušā Hincelmana midzenī. Tomēr tā bija norūpējusies. Laikam man ir vairāki varianti, no kuriem izvēlēties. Vai arī es… Salicis pirkstus kā revolveri, viņš iebāza tos mutē un tad izņēma. Ielaidīšu sev pierē lodi. Vai dažas dienas pagaidīšu, līdz ledus izkūst, un tad piesiešu pie kājas akmeni un nolēkšu no tilta. Vēl ir tabletes. Čuči, guli, mazulīt! Varbūt aizbraukšu dziļi mežā. Iedzeršu tabletes tur. Negribu, lai vēlāk maniem puikām aiz manis jāsatīra. Atstāsim to lietu apgabalam, ko? Viņš nopūtās un papurināja galvu.
- Tu taču Hincelmanu nenogalināji, Čad. Viņš nomira jau sen un tālu, tālu.
- Paldies tev, Maik! Bet es viņu nogalināju. Aukstasinīgi nošāvu cilvēku un pēc tam iznīcināju nozieguma pēdas. Ja prasīsi, kāpēc tā darīju, kāpēc tiešām tā izdarīju, velns lai parauj, es nespēšu atbildēt.
Ēna pieskārās Čada rokai.
- Šī pilsēta piederēja Hincelmanam, viņš sacīja. Manuprāt, tev nebija citas izejas. Viņš gribēja, lai tu ierodies un noklausies mūsu sarunu. Hincelmans vienkārši tevi izmantoja. Acīmredzot viņš varēja aiziet vienīgi tā.
Tomēr Muligana nelaimīgā sejas izteiksme nemainījās. Viņš taču nemaz neklausījās! Čads bija nogalinājis Hincelmanu un sarīkojis viņam bēru sārtu, bet tagad, izpildot vienu no pēdējām kobolda iegribām, nonāvēsies pats.
Aizvēris acis, Ēna mēģināja atcerēties, tieši no kuras galvas daļas pēc Trešdienas pavēles bija izsaucis sniegu: to vietu, kas izraisīja spiedienu prāts pret prātu -, un māksloti pasmaidīja:
- Čad! Tikai mieru.
Muligana domās slīga mākonis melns, nospiedošs mākonis, kuru Ēna gandrīz vai spēja saskatīt. Koncentrējoties uz mākoni, Ēna iztēlojās, ka tas sāk izklīst kā rīta migla.
- Čad, viņš pārliecinoši atkārtoja, cenzdamies izkļūt cauri tumšajam mākonim, tagad taču pilsēta mainīsies. Tā vairs nebūs vienīgā labā pilsēta depresijas māktā novadā. Leiksaida kļūs tāda pati kā pārējā pasaule. Protams, būs grūtāk. Cilvēki zaudēs darbu. Cilvēki zaudēs galvu. Vairāk ļaužu cietīs. Būs vairāk visādu nelaimju. Tādai pilsētai būs vajadzīgs pieredzējis policijas priekšnieks. Un Ēna piebilda: Tu esi vajadzīgs Margretei.
Negaisa mākonis Čada galvā sakustējās. Ēna juta izmaiņas. Viņš ar spēku iztēlojās Margretes Olsenas strādīgās, brūnās rokas, tumšās acis un garos, garos, melnos matus. Iztēlojās, kā Margrete pieliec galvu un uzjautrināta tik tikko manāmi pasmaida.
- Viņa tevi gaida, Ēna uzsvēra, zinādams, ka nemelo.
- Mārdžija? Čads Muligans atsaucās.
Un šajā brīdī, lai gan Ēna nemūžam nevarētu pateikt, kā tas izdevās (un viņš šaubījās, vai vēl kādreiz varētu izdoties), viņš iekļuva Čada Muligana prātā vieglāk par vieglu un izravēja ārā visu, kas bija noticis Hincelmana mājā, kārtīgi un bezkaislīgi kā krauklis izknābj aci līķim ceļu satiksmes negadījuma upurim.
Čada grumbās savilktā seja pēkšņi izlīdzinājās, un viņš miegaini samirkšķināja acis.
- Brauc pie Mārdžijas, Ēna mudināja, man tiešām prieks, ka satikāmies, Čad. Parūpējies par sevi!
- Bet protams, viņš nožāvājās.
Policijas radio nosprakšķēja, un Čads paņēma austiņas. Tikmēr Ēna izkāpa.
Viņš devās pie savas īrētās mašīnas. Ēna redzēja pelēko ezeru, kas bija izpleties pilsētas centrā. Viņš domāja par mirušajiem bērniem, kas gaidīja tumšajā dzelmē.
Drīz Elisona uzpeldēs virs ūdens…
Braucot garām Hincelmana mājai, viņš ievēroja, ka baltie dūmi pārvērtušies liesmu jūrā. Tuvumā kauca ugunsdzēsēju sirēna.
Ēna brauca uz dienvidiem pa 51. šoseju. Viņu gaidīja pēdējā tikšanās. Bet pirms tam bija jāiegriežas Medisonā un no kāda jāatvadās.
Vairāk par visu Samantai Melnajai Vārnai patika vakarā slēgt "Kafijas namu". Tā bija nevainojami nomierinoša nodarbe: Samai šķita, ka viņa atkal ievieš kārtību pasaulē. Viņa uzliek Indigo Girls disku un ķeras pie pēdējiem darbiņiem, pati nosakot sev tempu un darbošanās veidu. Vispirms tiek izmazgāts espreso automāts. Pēc tam viņa pēdējo reizi apstaigā zāli, pārbaudīdama, vai visas krūzītes un tasītes nogādātas virtuvē, vai laikraksti, kas dienas beigās allaž mētājās visās malās, ir savākti un nolikti kārtīgā kaudzītē pie ārdurvīm, gaidot otrreizēju pārstrādi.
Samanta mīlēja "Kafijas namu". Viņa te ieradās pirms sešiem mēnešiem kā apmeklētāja un tikai vēlāk runāja ar menedžeri Džefu, ka gribētu šeit strādāt. Kafejnīcu veidoja gara, līkumota istabiņu virkne ar klubkrēsliem un dīvāniem, un zemiem galdiņiem; tā atradās grāmatu antikvariātu ielā.
Uzlikusi pārpalikušajiem siera kūkas gabaliem vāku, viņa nolika tos uz nakti milzīgā ledusskapī, pēc tam paņēma lupatu un noslaucīja drupatas. Samantai patika būt vienai.
Strādājot viņa skaļi dziedāja līdzi Indigo Girls, dažreiz pat aizraudamās kādā dejas solī, tad attapusies greizi pasmaidīja un apstājās.
Kluss klauvējiens pie loga atsauca viņu īstenībā. Atvērusi durvis, Samanta ielaida savu vienaudzi ar bizi fuksiju krāsā, Natāliju.
- Sveika. Pastiepusies pirkstgalos, Natālija veikli noskūpstīja draudzeni uz vaiga pie lūpu kaktiņa. Tas bija daiļrunīgs skūpsts. Vai tu jau beidzi?
- Gandrīz.
- Vai negribi iet uz kino?
- Protams, pat ļoti. Pēc piecām minūtēm beigšu. Varbūt vari apsēsties un palasīt Onionl
- Šīsnedēļas es jau redzēju.
Iekārtojusies krēslā pie durvīm, Natālija šķirstīja makulatūrā noliktos laikrakstus un, atradusi kaut ko interesantu, sāka lasīt, bet Sama tikmēr izņēma no kases pēdējo naudu un ielika seifā.