Jau nedēļu abas gulēja kopā. Sama domāja, vai tiešām šīs bija attiecības, pēc kurām viņa bija ilgojusies visu dzīvi. Meitene sev sacīja, ka tā ir tikai smadzeņu ķīmija un feromoni, kas darīja viņu laimīgu, un varbūt tā ari bija. Lai nu kā, bet ikreiz, redzot Natāliju, Samai gribējās smaidīt, un kopā ar draudzeni viņa jutās omulīgi un jauki.
- Šajā avīzē, Natālija ierunājās, ir kārtējais raksts par tēmu, vai Amerika mainās.
- Nu, un vai mainās?
- Par to nekas nav teikts. Viņi raksta, ka varbūt mainās, taču neviens nezina, kā, un neviens nezina, kāpēc, bet varbūt vispār nekas nenotiek.
Sama plati pasmaidīja.
- Tad jau, viņa teica, jautājums nekust no vietas.
- Tā izskatās. Natālija sarauca pieri un turpināja lasīt.
Sama izmazgāja un salocīja trauku lupatu.
- Manuprāt, galvenais ir tas, ka dzīve pēkšņi šķiet gluži laba par spīti valdībai un tā tālāk. Bet varbūt tikai pavasaris šogad atnacis agrāk. Ziema bija gara, un es priecājos, ka tā ir galā.
- Es ari.
Bridi valdīja klusums.
- Te raksta, ka pēdējā laikā daudzi redz dīvainus sapņus. Par sevi gan es to neteiktu. Katrā ziņā mani sapņi nav dīvaināki kā parasti.
Samanta pārlaida skatienu visapkārt, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko aizmirsusi. Viss kārtībā. Labs darbiņš, kas padarīts. Noņēmusi priekšautu un pakārusi uz āķa pie virtuves durvīm, viņa nodzēsa gaismas.
- Es ari nesen redzēju jocīgus sapņus, Sama atzinās. Tik neparastus, ka pamodusies sāku tos pat pierakstīt. Sapņojot tie šķiet ārkārtīgi nozīmīgi. Kad pamostos, pierakstu. Taču, kad visu pārlasu, neredzu jēgu.
Viņa uzģērba mēteli un uzvilka bezizmēra cimdus.
- Savulaik es mazliet nodarbojos ar sapņu pierakstīšanu, paziņoja Natālija, kura pa druskai bija nodarbojusies ar daudz ko, sākot ar neparastām pašaizsardzības un sviedrēšanās sistēmām un beidzot ar fen šui un džeza dejām. Pastāsti! Es pateikšu, ko tavs sapnis nozīmē!
- Labi.
Atslēgusi durvis, Sama nodzēsa pēdējās gaismas un izlaida laukā Natāliju, un tad, izgājusi arī pati, kārtīgi aizslēdza kafejnīcas durvis.
-Vairākas reizes sapņoju, ka no debesīm krīt cilvēki. Citreiz atkal esmu pazemē un sarunājos ar sievieti, kurai ir bifeļa galva. Esmu sapņojusi ari par puisi, kuru reiz krodziņā noskūpstīju.
Natālija iesprauslājās.
- Vai tev par to man būtu jāpastāsta?
- Varbūt. Bet ne jau tā, kā tu domā. Tas bija lasieties pie velna skūpsts.
- Tu pasūtīji viņu pie velna?
- Nē, visus pārējos. Žēl, ka tevis tur nebija.
Natālija gāja, klaudzinādama papēžus pa ietvi. Samanta slāja blakus.
- Viņš nopirka manu mašīnu, viņa teica.
- To purpurkrāsas grabažu, kas tev bija pie māsas?
- Nūja.
- Bet kur tad viņš pats? Negrib to mašīnu?
- Nezinu, varbūt cietumā. Bet varbūt miris.
- Miris?
- Droši vien. Sama uz bridi pieklusa. Pirms dažām nedēļām biju pārliecināta, ka viņš ir miris. Telepātija vai kaut kas tāds. It kā es zinātu. Bet tad sāku domāt, ka varbūt nav miris. Pati nezinu. Laikam tomēr neesmu nekāda dižā telepāte.
- Cik ilgi tu domā turēt to mašīnu?
- Kamēr kāds atnāks un paņems. Manuprāt, viņš tā būtu gribējis.
Natālija uzmeta viņai skatienu, tad vēl vienu.
- Bet no kurienes tev tās? viņa noprasīja.
- Kas tad?
- Puķes. Tās, kas tev rokās, Sam. No kurienes tās uzradās? Kad izgājām no "Kafijas nama", tev taču rokās nekā nebija? Es būtu ievērojusi.
Nolaidusi skatienu, Samanta pasmaidīja.
- Tu esi tik mīļa! Man vajadzēja teikt tev kādu vārdu jau iepriekš, vai ne? Sama atzina. Ziedi ir jauki. Liels paldies! Bet vai sarkanas nederētu labāk?
Ziedu kāti bija ietīti papīrā. Pušķī bija sešas baltas rozes.
- Es tev tās nedāvināju. Natālija saknieba lūpas.
Līdz kinoteātrim abas nepārmija ne vārda.
Pārnākusi mājās, Sama ielika rozes improvizētā vāzē. Vēlāk viņa atlēja ziedus bronzā un nevienam neatklāja, kā tās saņēmusi. Viņa to pastāstīja vienīgi Karolīnei, kura bija nākamā pēc
Natālijas. Abas reiz pamatīgi piedzērās, un Samanta izstāstīja, cik noslēpumaini pēkšņi bija parādījušās rozes, un Karollne piekrita, ka tas patiesi, patiesi ir dīvaini un neparasti. Karollne patiesībā neticēja nevienam Samas vārdam, tā nu viss bija kārtībā.
* * *
Ēna bija novietojis mašīnu netālu no Kapitolija ēkas un lēni gāja apkārt laukumam, izstaipot kājas pēc ilgā brauciena. Drēbes joprojām šķita neērtas, lai ari tās bija izžuvušas uz auguma, bet jaunie zābaki vēl nedaudz spieda. Ieraudzījis telefona automātu, Ēna piezvanīja uz uzziņu dienestu un dabūja vajadzīgo numuru.
Nē, viņam atbildēja. Viņas nav. Droši vien vēl "Kafijas namā".
Pa ceļam Ēna apstājās un nopirka ziedus.
Viņš atrada "Kafijas namu", pārgāja ielas pretējā pusē, apstājās pie lietoto grāmatu veikala durvīm un gaidīja, un vēroja.
Kafejnīca strādāja līdz astoņiem, un desmit minūtes pēc darba laika beigām Ēna ieraudzīja Samantu Melno Vārnu iznākam kopā ar mazāka auguma sievieti, kurai bija neparasti sarkani, bizē sapīti mati. Abas gāja, saķērušās rokās, nelikdamās ne zinis par pasauli, un runāja pareizāk sakot, runāja Sama, bet draudzene klausījās. Ēna gribēja dzirdēt, ko Sama stāsta. Viņa runājot smaidīja.
Šķērsojušas ielu, abas draudzenes pagāja garām vietai, kur stāvēja Ēna. Meitene ar bizi bija tik tuvu, ka viņš varētu pieskarties viņai ar roku, taču nedz viena, nedz otra Ēnu nepamanīja.
Vērojot, kā meitenes attālinās pa ielu, Ēna izjuta pēkšņas sāpes, it kā viņā skanētu skumja stīga.
Tas bija jauks skūpsts, Ēna atcerējās, taču tādām acīm kā uz meiteni ar bizi viņa uz Ēnu nebija skatījusies un nekad ari neskatīsies.
Velns parāvis! Bet mums vienmēr būs Peru, viņš izdvesa, skatoties, kā Sama izgaist tālumā, un Elpaso. Tās mums būs vienmēr.
Tad Ēna skrēja pakaļ Samai un iespieda viņai rokās puķes, bet pats metās projām, lai viņa nepagūtu atsviest tās atpakaļ.
Viņš devās atpakaļ pa kalnu augšā pie Kapitolija ēkas, klīda tai apkārt, līdz atrada savu mašīnu. Pēc tam, vadīdamies pēc ceļa zīmēm, Ēna devās uz Čikāgu. Viņš ne reizi nepārkāpa atļauto ātrumu, pat brauca lēnāk.
Tas itin nemaz nebija vajadzīgs.
Viņš nesteidzās.
* # #
Nakti Ēna pavadīja "Motel 6". No rīta pamodies, viņš atklāja, ka džinsi un džemperis vēl smaržo pēc ezera dūņām. Tomēr viņš drēbes uzvilka. Ilgi tās viņam vairs nekalpos.
Samaksājis rēķinu, Ēna devās meklēt nolaisto, pelēko namu un bez grūtībām to arī atrada. Tas izskatījās mazāks, nekā bija palicis viņa atmiņā.
Ēna stīvi kāpa augšup nesteidzās, lai neviens nedomā, ka viņš grib ātrāk mirt, bet arī nevilcinājās, jo tad varētu nodomāt, ka viņam bail. Kāpņu laukums bija tīrs, melnie atkritumu maisi aizvākti. Puvušu dārzeņu smaku bija aizstājusi hlora smarža.
Sarkani krāsotās durvis augšstāvā stāvēja vaļā, un gaisā slīga sen pagājušu maltīšu smarža. Brīdi vilcinājies, Ēna nospieda zvana pogu.
-Jau nāku! atskanēja sievietes balss, un mirkli vēlāk, slaucīdama rokas priekšautā, no virtuves izskrēja sīkā, apžilbinoši blondā Zarja Utreņņaja. Ēna ievēroja, ka sieviete mainījusies. Tagad viņa staroja laimē. Vaigi viņai bija nokrāšļoti sarkani, vecās acis līksmi dzirkstīja. Ieraudzījusi Ēnu, viņa plati atvēra muti, kas uz brīdi atgādināja burtu O, un iesaucās: