- Ēna? Tu atgriezies pie mums? Zarja Utreņņaja metās viņam pretī ar atplestām rokām un noskūpstīja Ēnu uz vaiga. Man prieks tevi redzēt! Bet tagad gan ej projām!
Ēna iegāja dzīvoklī. Visas durvis, izņemot tās, kas veda uz Zarjas Polunočnajas istabu (skaidrs, kāpēc), bija līdz galam vaļā, tāpat ari visi redzamie logi. Gaitenim ik pa brīdim izskrēja cauri svaigs vējš.
- Pie jums laikam pavasara tīrīšana, viņš teica Zarjai Utreņņajai.
- Gaidām ciemiņu, sieviete atbildēja. Bet tagad gan ej projām! Varbūt vispirms izdzersi kafiju?
- Es atnācu pie Černoboga, Ēna paskaidroja. Pienācis laiks.
Zarja Utreņņaja strauji nogrozīja galvu.
- Nē, nē! viņa teica. Tu negribi viņu satikt. Nav laba doma.
- Zinu, Ēna atsaucās. Tomēr šo to no dieviem esmu iemācījies. Ja esi noslēdzis ar viņiem darījumu, tas jāpilda. Viņi savu vārdu var neturēt, bet mēs gan to nevaram. Pat ja es tagad aizietu, kājas pašas atnestu mani atpakaļ.
Pastiepusi apakšlūpu, Zarja Utreņņaja pamāja.
- Tas tiesa. Tomēr šodien labāk ej projām! Atnāc rit. Tad viņa te vairs nebūs.
- Kas pie mums atnācis? gaiteņa galā atskanēja sievietes balss. Zarja Utreņņaja, ar ko tu tur runā? Pati zini, ka viena es to matraci nepacelšu.
Ēna devās uz gaiteņa galu sasveicināties.
- Labrīt, Zarja Večerņaja! Varbūt varu jums palīdzēt?
Sieviete pārsteigumā iespiedzās, nomezdama matrača galu.
Visa guļamistaba bija vienos putekļos tie klāja koka un stikla virsmas, un sikas putekļu pūciņas dejoja no atvērtā loga krītošajos saules staros; idilli ik pa brīdim iztraucēja vējiņš, viegli pašūpodams dzeltenos mežģīņu aizkarus.
Ēna labi atcerējās šo istabu. Tajā tonakt gulēja Trešdiena. Beloboga istaba.
Zarja Večerņaja viņu šaubīdamās uzlūkoja.
- Matracis. Tas jāapgriež otrādi, viņa beigās sacīja.
-Nekādu problēmu, Ēna teica un, bez pūlēm pacēlis
matraci, apgrieza to otrādi. Koka gulta bija veca, spalvu matracis svēra gandrīz tikpat, cik cilvēks. Gaisā pacēlās un griezās putekļu mākonis.
- Kāpēc tu atnāci? Zarja Večerņaja skarbi noprasīja.
- Ierados tāpēc, ka decembrī kāds jauns vīrietis spēlēja dambreti ar vecu dievu un zaudēja.
Večiņas sirmie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša, lūpas cieši sakniebtas.
- Atnāc rīt! Zarja Večerņaja sacīja.
- Nevaru, Ēna vienkārši atteica.
- Tad gatavojies savām bērēm! Labi, ej un apsēdies. Zarja Utreņņaja atnesīs tev kafiju. Černobogs drīz būs klāt.
Ēna pa gaiteni devās uz viesistabu. Tā bija tieši tāda pati, kā viņš atcerējās, vienīgi logs atvērts. Pelēkais kaķis gulēja uz dīvāna atzveltnes. Ieraudzījis Ēnu, viņš atvēra acis un pēc brīža garlaikots atkal aizmiga.
Šajā istabā viņi ar Černobogu spēlēja dambreti, tieši te viņš lika ķīlā savu dzīvību, lai piespiestu veco iesaistīties Trešdienas pēdējā, liktenīgajā blēdībā. Pa logu plūda spirgts vējš, izdzenādams sastāvējušos gaisu.
Ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti rokās, uz tās bija kūpoša, melna kafija un trauciņš ar sīkiem šokolādes cepumiem. To visu viņa nolika uz galda Ēnas priekšā.
- Nesen atkal satiku Zarju Polunočnaju, viņš iesāka. Viņa atnāca pie manis pazemes valstībā. Uzdāvināja mēnesi, lai izgaismo man ceļu. Kaut ko no manis ari paņēma, bet neatceros, ko.
-Tu viņai patīc, Zarja Utreņņaja atbildēja. Viņa tik daudz sapņo. Viņa sargā mūs visus. Drosmes Zarjai Polunočnajai netrūkst.
- Bet kur tad Černobogs?
- Viņš saka, ka necieš pavasara uzkopšanu. Aiziet pēc avīzes un sēž parkā. Nopērk cigaretes. Varbūt šodien nemaz nepārradīsies. Tev nav jāgaida. Kāpēc lai tu neietu prom? Atnāksi rīt.
- Es pagaidīšu, Ēna palika pie sava.
Nekādi mītiski spēki viņu te neaizkavēja. Viņš pats tā gribēja. Bija klāt tā reize, kad jānotiek pašam beidzamajam, un, ja jau tā, tad viņš bija ieradies brīvprātīgi. Pēc tam vairs nebūs pienākumu, noslēpumu un rēgu.
Ēna malkoja karsto kafiju, tikpat melnu un saldu kā iepriekšējā reizē.
Gaitenī atskanēja dobja vīrieša balss. Ēna iztaisnoja muguru. Labi gan, ka rokas netrīcēja. Durvis atvērās.
-Ēna?
- Sveiki! viņš atsaucās, tomēr palika sēžam. Černobogs ienāca istabā ar salocītu Chicago Sun-Times rokās, kuru tagad nolika uz kafijas galdiņa. Uzmetis Ēnam skatienu, viņš nedroši sniedza roku. Abi sasveicinājās.
- Esmu klāt, Ēna sacīja. Kā norunāts. Tu savu vārdu turēji. Tagad mana kārta.
Černobogs pamāja, saraucis pieri. Sirmie mati un ūsas saulē mirdzēja gandrīz kā zelts.
- Nav… Viņš saviebās. Nav… vecais vīrs aprāvās. Varbūt labāk tomēr ej projām? Nav īstais laiks.
- Es tevi nesteidzinu, Ēna atbildēja, tomēr esmu gatavs.
Černobogs nopūtās.
- Tu esi viens stulbs puišelis, viņš teica. Vai tu pats to zini?
- Laikam gan.
- Muļķa puišelis. Bet kalna virsotnē gan tu paveici krietnu darbu.
- Es dariju to, kas man bija jādara.
- Varbūt.
Piegājis pie vecas bufetes, Černobogs pieliecās, izvilka diplomātu un atvēra to vaļā, abiem slēdžiem apmierināti noklikšķot. Pacēlis vāku, viņš izņēma āmuru un kā pārbaudīdams atvēzēja. Tas bija miniatūrs veseris ar netīru koka rokturi.
Černobogs piecēlās.
- Esmu tev daudz ko parādā. Vairāk, nekā tu zini. Pateicoties tev, viss mainās. Pienācis pavasaris. īsts pavasaris.
- Zinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja, bet kas cits man atlika?
Černobogs pamāja. Viņa acīs mirdzēja kaut kas vēl neredzēts.
- Vai es tev stāstīju par savu brāli?
- Belobogu?
Ēna izgāja ar pelniem nobārstītā paklāja vidū. Viņš nometās ceļos. Tu teici, ka sen neesat tikušies.
-Jā, večuks pacēla āmuru, ziema bija gara, zēn. Ļoti gara. Bet nu jau tā garām.
Un viņš lēni šūpoja galvu, it kā kaut ko atcerēdamies.
- Aizver acis, viņš teica.
Ēna aizvēra acis, pacēla galvu un gaidīja. Āmurs bija auksts kā ledus, taču pieskārās viņa pierei maigi kā skūpsts.
- Tuk! Gatavs, Černobogs paziņoja, lieta nokārtota.
Viņa sejā atplauka smaids, kādu Ēna redzēja pirmo reizi:
mierīgs, labsirdīgs kā saules gaisma vasaras dienā. Večuks pieliecās, ielika āmuru somā un pagrūda zem kumodes.
- Černobogs? Ēna jautāja. Vai tu esi Černobogs?
- Šodien vēl jā, večuks atsaucās, bet rit būs tikai Belobogs. Šodien vēl ir Černobogs.
- Kāpēc? Kāpēc tu mani nenogalināji, kamēr bija iespēja? Izvilcis no kabatas bezfiltra cigarešu paku un paņēmis no
kamīna plaukta kārbu ar sērkociņiem, vecais vīrs aizsmēķēja. Izskatījās, ka viņš ir dziļi iegrimis domās.
- Tāpēc, viņš brīdi vēlāk atbildēja, ka asinis ir asinis, bet pateicība arī kaut ko nozīmē. Turklāt ziema bija gara, ļoti gara.
Ēna piecēlās kājās. Uz viņa ceļgaliem bija putekļi, viņš tos notrauca.
- Paldies, Ēna sacīja.
- Nav par ko, Černobogs atbildēja. Ja kādreiz gribēsi spēlēt dambreti, zini, kur mani meklēt. Bet tad es izvēlēšos baltos.
- Paldies, gan jau atnākšu, Ēna apsolīja, bet ne tik drīz. Ieskatījies večuka dzirkstošajās acīs, viņš nobrīnījās: vai