Sapnī atklājās, ka statuju priekšā uz grīdas deg vārdi. Vīrietis ar baltiem matiem, zobu krellēm ap kaklu un bungām rokās bija Leukotioss, sieviete ar platiem gurniem un briesmoņiem, kas krita laukā no platās kājstarpes, Hubura, bet vīrs ar auna galvu un zelta bumbu rokās Herišefs.
Sapnī Ēnu skaidri uzrunāja satraukta, noteikta balss, lai gan nevienu tuvumā nemanīja.
Tie ir dievi, kas ir aizmirsti un šobrīd, iespējams, jau miruši. Viņus varam satikt tikai bezkaislīgos vēstures sējumos. Viņi visi ir prom, prom, taču to vārdi un tēli joprojām ir ar mums.
Nogriezies gar stūri, Ēna atklāja citu, vēl plašāku telpu. Tai nebija nedz gala, nedz malas. Sev blakus viņš ieraudzīja brūnu, nopulētu mamuta galvaskausu un spalvainu okera apmetni. To visu uzraudzīja sīka sieviete ar sakropļotu kreiso plaukstu. Tālāk pacēlās liels granīta bluķis ar trim viduklī savienotām sievietēm. Viņu sejas nebija pabeigtas, tās izskatījās cirstas steigā, lai gan tēlu krūtis un dzimumorgāni bija precīzi atveidoti. Pēc tam viņa skatienu saistīja neredzēts putns bez spārniem, augumā divreiz lielāks par Ēnu, ar plēsoņas knābi, bet cilvēka rokām; un tā tālāk, un tā joprojām.
Balss atkal ierunājās, kā vērsdamās pie skolēniem klasē:
- Šie dievi ir izgaisuši no mūsu atmiņas. Aizmirsti pat viņu vārdi. Cilvēki, kas tos pielūdza, arī aizgājuši pagātnē. Totēmi sen aizmirsti un izmesti. Pēdējie priesteri miruši, aiznesdami kapā visus noslēpumus. Dievi mirst. Un, kad viņi patiešām mirst, neviens par tiem nesēro, neviens tos neatceras. Idejas nogalēt ir daudz grūtāk nekā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.
Cauri telpai izskrēja tādi kā čuksti, kā čaboņa, likdami Ēnam sapnī drebēt neizprotamās bailēs un krist izmisumā. Viņu viscaur pārņēma panika tur, aizmirsto dievu dievu ar seju kā astoņkājis, dievu, kas bija vien iebalzamētas rokas, dievu krītošu akmeņu un dievu meža ugunsgrēku plašajās zālēs…
Ēna pamodās: sirds krūtis bungoja kā negudra, piere bija nosvīdusi, tomēr viņš acumirklī atguvās. Sarkanie pulksteņa cipari pie gultas rādīja trīs minūtes pāri vieniem. No ārpuses pa logu krita gaisma no moteļa America zīmes. Apjucis Ēna piecēlās un devās uz mazo vannas istabu. Neieslēdzis gaismu, viņš nokārtoja dabiskās vajadzības un atgriezās guļamistabā. Vēl būdams sapņa varā, Ēna nespēja saprast, kāpēc tas šķita tik šausmīgs.
Gaisma, kas krita caur logu, bija blāva, bet viņa acis bija pieradušas pie tumsas. Uz gultas malas sēdēja sieviete.
Ēna viņu pazina. Viņš to pazītu tūkstoš, pat simt tūkstošu liela cilvēku pūļa vidū. Sievietei mugurā bija tas pats tumšzilais tērps, kurā viņa tika apbedīta.
Viņas balss bija čuksti, taču Ēnam ļoti pazīstami.
- Droši vien tūlīt jautāsi, ko es te daru, Lora ierunājās.
Ēna klusēja. Apsēdies uz istabas vienīgā krēsla, viņš beidzot pajautāja:
- Vai tā esi tu?
- Jā, Lora atbildēja, man salst, kucēn.
- Mīļā, tu taču esi mirusi.
-Jā, viņa pamāja, mirusi.
Uzsitusi pa gultu, Lora aicināja viņu apsēsties blakus.
- Nē, labāk palikšu, kur esmu. Mums jāpārcilā viens otrs neatrisināts jautājums, Ēna teica.
- Piemēram, tas, ka esmu mirusi?
- Iespējams. Lai gan mani vairāk interesē, kā tu nomiri. Tu un Robijs.
- Ak, Lora izdvesa, tas.
Ēna juta (bet varbūt tikai iedomājās) puvuma, ziedu un konservantu smārdu. Viņa sieva, bijusi sieva… nē, viņš domās precizēja, mirusī sieva sēdēja gultā un, acis nemirkšķinādama, skatījās viņā.
- Kucēn, Lora turpināja, vai.tu varētu… vai tu, iespējams, varētu dabūt man… cigareti?
- Cik zinu, tu smēķēšanu atmeti.
-Tas tiesa, Lora pamāja, bet es par veselību vairs neuztraucos. Turklāt man jānomierina nervi. Vestibilā redzēju automātu.
Uzģērbis džinsus un T kreklu, Ēna basām kājām devās pēc cigaretēm. Nakts dežurants, pusmūža vīrietis, lasīja Džona Grišama romānu. Nopircis automātā paciņu Virginia Slims, viņš palūdza dežurantam sērkociņus.
- Jums ir nesmēķētāju numurs, vīrietis brīdināja. Neaizmirstiet atvērt logu!
To pateicis, viņš sniedza sērkociņus un plastmasas pelnu trauku ar moteļa America logo.
- Sapratu, Ēna pamāja.
Kad viņš ienāca istabā, Lora bija atgūlusies uz sajauktās gultas. Atvēris logu, Ēna pasniedza viņai cigaretes un sērkociņus. Loras pirksti bija auksti. Viņa iededza cigareti, un tad viņš ievēroja, ka sievas nagi, savulaik tīri, tagad bija aplauzti un apgrauzti, un zem tiem melnēja dubļu svītriņa.
Iedegusi cigareti un ievilkusi dūmu, Lora nopūta sērkociņu un atkal ievilka dūmu.
- Nekādas garšas, viņa sūrojās. Laikam nebūs nekādas jēgas.
- Man ļoti žēl, Ēna teica.
- Man arī, viņa atsaucās.
Kad Lora ievilka dūmu, cigarete iegailējās un Ēna ieraudzīja viņas seju.
- Tātad, viņa turpināja, viņi tevi izlaida. -Jā-
Cigaretes gals oranži iegailējās.
- Vēl aizvien jūtos tev pateicīga. Nevajadzēja tevi iejaukt.
- Nu, Ēna atteica, es piekritu. Varēju taču atteikties.
Ēna brīnījās, kāpēc nebaidās no viņas, kāpēc sapnis par
muzeja zālēm šausmināja, bet ar staigājošu līķi viņš tika galā bez bailēm.
-Jā, Lora sacīja, varēji gan. Tu, lielais lempi!
Dūmi vijās viņai ap seju. Pustumsā Lora izskatījās neparasti skaista.
- Vai gribi dzirdēt par mums ar Robiju?
- Jā. "Tā taču ir Lora," viņš pie sevis nodomāja. "Dzīva vai mirusi es no viņas nespēju baidīties."
Lora iespieda izsmēķi pelnu traukā.
- Tu biji cietumā, viņa iesāka, un man vajadzēja kādu, ar kuru parunāt. Plecu, uz kura izraudāties. Tevis nebija. Jutos kā izsista no sliedēm.
- Man tiešām žēl.
Ēna manīja, ka sievas balss ir mainījusies, tikai nevarēja saprast, kā.
- Zinu. Mēs tikāmies pie kafijas tases. Runājām par to, ko darīsim, kad tu atgriezīsies no cietuma. Par to, cik labi būs
atkal tevi redzēt. Tu taču zini, ka viņam ļoti patiki. Robijs gaidīt gaidīja, kad varēs piedāvāt tev veco darbu. -Jā-
- Pēc tam Odrija uz nedēļu aizbrauca ciemos pie māsas. Ak kungs, tu jau biji projām trīspadsmit mēnešus!
Loras balss skanēja bezkaislīgi, katrs izteiktais vārds šķita plakans un truls kā oļi, kas cits pēc cita krīt dziļā akā. -Atnāca Robijs. Mēs piedzērāmies. Un tad uz guļamistabas grīdas… Bija tik labi. Tiešām labi.
- Man nu gan tas nebūtu jādzird.
- Nē? Atvaino. Kad esi miris, grūti atlasīt un izvēlēties detaļas. Tā ir kā fotogrāfija, vai zini. Vairs nešķiet tik svarīgi.
- Man gan ir svarīgi.
Lora aizdedza jaunu cigareti. Plūstošām, prasmīgām kustībām, stīva jau nu viņa nebija. Ēna brīdi pārlika, vai sieva maz ir mirusi. Varbūt tas ir kāds smalks.triks?
-Jā, viņa turpināja, skaidrs. Labi, mums bija romāns, lai gan tā mēs to nesaucām, vispār nekādi nesaucām, un tā tas turpinājās gandrīz divus gadus.
- Vai grasījies mani pamest un iet pie viņa?
- Kāpēc lai es to darītu? Tu esi mans lielais lācis. Mans kucēns. To, ko tu izdarīji, tu izdarīji manis dēļ. Trīs gadus gaidīju, kad tu atgriezīsies. Es tevi mīlu.
Ēna tik tikko noturējās, nepateicis Es arī tevi mīlu. To viņš vairs neteiks. Vairs ne.
- Bet kas notika tovakar?
- Kad gāju bojā? -Jā-
- Nu, mes ar Robiju satikāmies, lai parunātu par pārsteiguma ballīti, ar kuru tevi sagaidīsim. Tas būtu tik jauki. Es pateicu, ka mums ar viņu viss ir cauri. Beigas. Ka tad, kad tu atgriezīsies, visam jābūt, kā vajag.