Выбрать главу

-    Nūja. Paldies, mīļumiņ!

-    Nav par ko, dārgais. Loras sejā uzausa rēgains smaids. Bet tad mēs kļuvām sentimentāli. Tas bija tik mīļi. Stulbums. Es pamatīgi piedzēros. Robijs gan ne. Viņam bija jābrauc. Braucot mājās, es paziņoju, ka viņam atsūkāšu, pēdējo reizi un ar kaismi, un tad atrāvu viņa biksēm rāvējslēdzēju un tā ar' izdarīju.

-    Nepiedodama kļūda.

-    Pati zinu. Ar plecu aizķēru ātrumu pārslēdzēju, un Robijs gribēja mani atgrūst, lai dabūtu mašīnu atpakaļ uz ceļa. Tad mēs kaut kur novirzijāmies, atskanēja skaļš blīkšķis, un, kā atceros, pasaule sāka griezties un šūpoties, un es vēl paguvu iedomāties: Tūlīt miršu. Pavisam bezkaislīgi. Skaidri atceros. Nobijusies nebiju. To, kas notika pēc tam, gan neatceros.

Nosmirdēja pēc degošas plastmasas. Ēna apķērās, ka ciga­rete nosvilusi līdz filtram. Viņa to pat nemanīja.

-    Ko tu šeit dari, Lora?

-    Vai tad sieva nedrīkst apciemot savu viru?

-    Tu esi mirusi. Šodien biju tavās bērēs. -Jā-

Lora pieklususi stingi blenza vienā punktā. Ēna piecēlās un piegāja viņai klāt. Izņēmis sievai no rokām gruzdošo filtru, viņš izmeta to laukā pa logu.

-Un?

Lora ar acim meklēja viņa skatienu.

-    Nezinu neko vairāk kā tad, kad biju vēl dzīva. Vairumu no visa, ko zinu, tagad es nevaru izteikt vārdos.

-    Cilvēki pēc nāves parasti paliek kapā, Ēna sacīja.

-    Tiešām? Tu tā domā, kucēn? Man ari savulaik tā šķita. Tagad gan es šaubos. Var jau būt.

Piecēlusies no gultas, Lora piegāja pie loga. Viņas seja moteļa izkārtnes apgaismojumā bija tik skaista kā vēl nekad. Tās sievietes seja, kuras dēļ viņš sēdēja cietumā.

Sirds krūtīs iesāpējās, it kā to kāds būtu saņēmis dūrē un žņaugtu.

-    Lora…?

Sieva nepagrieza galvu.

-    Ēna, tu esi iejaukts nelabā afērā. Ja kāds tevi nepieskatīs, būsi tintē. Es par tevi parūpēšos. Un paldies tev par dāvanu!

-    Kādu dāvanu?

Lora iebāza roku blūzes kabatā un izņēma zelta monētu, kuru Ēna bija iesviedis viņai kapā. Uz tās vēl bija melna zeme.

-    Varbūt pakāršu to ķēdītē. Tas bija tik mīļi no tavas puses.

-    Sīkums.

Pagriezusies viņa uzlūkoja Ēnu ar acīm, kas šķita gan redzam, gan ne.

-    Manuprāt, jāpiestrādā pie vairākiem mūsu laulības jau­tājumiem.

-    Mīļumiņ, Ēna iebilda, tu esi mirusi.

-    Tā acīmredzot ir viena no problēmām, viņa pieklusa un tad turpināja: Nu labi. Tagad došos projām. Būs labāk, ja iešu.

Lora dabiski viegli pagriezās un uzlika rokas Ēnam uz pleciem. Viņa pacēlās pirkstgalos, lai uz atvadām vīru no­skūpstītu kā vienmēr.

Ēna neveikli pieliecās, lai nobučotu sievu uz vaiga, taču Lora pēdējā mirklī pagriezās tā, lai abu lūpas saskartos. Viņas mute nedaudz oda pēc pretkožu tabletēm.

Ēnas mutē iešāvās auksta un sausa mēle, kas garšoja pēc cigaretēm un žults. Ja līdz šim viņš vēl apšaubīja sievas nāvi, tad tagad vairs ne.

Ēna atrāvās.

-    Es tevi mīlu, Lora vienkārši teica. Es tevi sargāšu.

Pēc tam viņa devās uz moteļa durvīm. Ēna juta mutē

dīvainu garšu.

-    Mazliet pagūli, kucēn, Lora teica. Un vairies no nepa­tikšanām!

Pēc tam viņa atvēra durvis. Fluorescējošā gaisma gaitenī bija skarba: tagad Lora izskatījās mirusi, bet kurš gan tādā gaismā izskatās dzīvs?

-    Varēji jau piedāvāt, lai palieku pie tevis pa nakti, viņa ledainā balsi izmeta.

-    Nedomāju, ka varu, Ēna atzinās.

-    Gan jau citreiz, viņa atbildēja, pirms viss būs galā, varēsi, mīļum.

Lora pagriezās un devās projām pa gaiteni.

Ēna noskatījās viņai pakaļ. Nakts dežurants vēl lasīja Džona Grišama romānu un, kad Lora gāja garām, pat nepacēla ska­tienu. Kurpes viņai bija aplipušas ar pamatīgu kapsētas dubļu kārtu. Un tad viņa bija prom.

Ēna smagi nopūtās. Sirds krūtīs dauzījās ar pārsitieniem. Viņš devās pāri gaitenim un pieklauvēja pie Trešdienas istabas durvīm. Klauvējot viņu pārņēma dīvaina sajūta: it kā noplīk­šķētu melni spārni un milzīga, melna vārna izlidotu tieši viņam cauri un aiztrauktos pa gaiteni tālāk pasaulē.

Trešdiena atvēra durvis. Viņam ap vidukli bija aptīts bal­tais moteļa dvielis, bet citādi vīrs bija kails.

-    Velns parāvis, ko tev vajag? viņš noburkšķēja.

-    Man tev kaut kas jāpaziņo, Ēna paskaidroja. Varbūt es sapņoju nē, tomēr ne, laikam būšu saelpojies resnīša sin­tētiskās krupjādas dūmus, bet varbūt vienkārši esmu sajucis…

-Jā, jā, tikai ātri, Trešdiena steidzināja, man kāds dar­biņš pusratā.

Iemetis skatienu istabā. Ēna ievēroja, ka no gultas kāds viņā noskatās, pārvilcis palagu pār mazajām krūtīm. Blāvi blondi mati, sejā kaut kas žurcisks. Reģistratūras meitene. Viņš pieklusināja balsi.

-    Es tikko redzēju sievu. Savā istabā.

-    Tu gribi teikt: rēgu? Tev spokojās?

-    Nē. Tas nebija spoks. Tā bija viņa pati. Tā bija Lora. Jā, mana sieva ir mirusi, bet nekāds spoks tas nebija. Es viņai pieskāros. Viņa mani noskūpstīja.

-    Skaidrs.

Trešdiena pameta skatienu atpakaļ uz sievieti gultā.

-    Tūdaļ atgriezīšos, mīļā, viņš uzsauca.

Viņi devās pa gaiteni uz Ēnas istabu. Ieslēdzis gaismu, Treš­diena nopētīja izsmēķi pelnu traukā. Krūtsgali viņam bija tumši kā vecam cilvēkam, spalvas uz krūtīm nosirmojušas. Pār vieniem sāniem stiepās balta rēta. Paošņājis gaisu, viņš paraustīja plecus.

-    Tātad uzradās tava mirusī sieva. Vai nobijies? Trešdiena pajautāja.

-    Mazliet.

-    Ļoti prātīgi. Miroņi mani allaž biedē līdz trakumam. Ko vēl teiksi?

-     Esmu gatavs kaut tūlīt braukt projām. Dzīvokļa jautā­jumu un visu pārējo var nokārtot Loras māte. Viņa tāpat mani ienīst. Kad teiksi, tad brauksim!

Trešdiena pasmaidīja.

-    Laba vēsts, manu zēn! Tad no rīta dosimies ceļā. Bet tagad mazliet pagūli. Man numurā ir skotu viskijs. Ja nevari aizmigt, saki. Norunāts?

-    Nevajag. Gan jau iztikšu.

-    Labi, tad vairs netraucē. Man priekšā gara nakts.

-    Arlabunakti!

-    Tieši tā! atsaucās Trešdiena un devās projām, aizvēr­dams aiz sevis durvis.

Ēna apsēdās uz gultas malas. Gaisā vēl vēdīja cigarešu dūmu un konservantu smārds. Ai, kaut varētu sērot: tas būtu dabiskāk nekā uztraukties par Loras ierašanos, turklāt Ēnam nācās atzīt, ka viņam tagad bija mazliet bail. Laiks sērot. Izslē­dzis gaismas, Ēna atgūlās un sāka domāt par Loru pirms viņa apcietināšanas. Viņš atcerējās laulības dzīvi, kad abi bija jauni, laimīgi un dumji un nespēja viens bez otra iztikt.

Veselu mūžību Ēna nebija raudājis, laikam pat bija aizmir­sis, kā tas ir. Viņš neraudāja pat tad, kad nomira māte.

Bet tagad viņš sāka raudāt, sāpīgi, aprauti elsojot. Viņš sēroja par Loru un laiku, kas nekad neatgriezīsies, un pirmo reizi kopš agras mazotnes Ēna aizmiga vienās asarās.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

813. g. pr. Kr.

Viņi kuģoja pa zaļgano jūru, vadoties pēc zvaigznēm un krasta līnijas, un, kad zeme palika tikai atmiņās, bet naktī debesis nomācās un satumsa, turējās pie ticības, saukdami Visa Tēvam, lai viņš palīdz tiem vēlreiz laimīgi sasniegt krastu.

Ceļojums bija smags, pirksti aukstumā stinga, visi bija nosaluši līdz kaulam, un tos nespēja sasildīt pat vīns. No rīta pamodušies, vīri redzēja, ka viņu bārdas ir skārusi sarma, un, iekams sāka sildīt saule, viņi izskatījās pēc večukiem, pāragri nosirmojušiem vīriem.