Kad beidzot pie apvāršņa rietumu pamalē parādījās zaļa zeme, viņu zobi mutēs kustējās un acis bija dziļi iekritušas dobumos. Vīri sacija:
- Esam tālu jo tālu no mājām un pavarda, tālu no jūrām, kuras pazīstam, un zemes, kuru mīlam. Šeit, pasaules galā, dievi mūs aizmirsīs.
Vadonis, uzrāpies augstākajā klintī, tad pārmeta vīriem ticības vājumu:
- Visa Tēvs radīja pasauli, viņš sauca. Ar savām rokām viņš uzcēla to no vectēva īmira izmētātajiem kauliem un miesas. īmira smadzenes viņš novietoja debesīs, kur tās pārvērtās mākoņos, bet sāļās asinis kļuva par jūrām, kuras šķērsojām. Saprotiet jeclass="underline" ja viņš uzcēla pasauli, tad radīja ari šo zemi! Ja mirsim te kā vīri, neba dievs neuzņems mūs savā namā?
Vīri tad sāka priecīgi smieties un dedzīgi sāka celt namu no baļķiem un zemes, apjozdami to ar noasinātu mietu žogu, lai gan pašiem likās, ka neviena cita Jaunajā zemē nav.
Dienā, kad nams tika pabeigts, uznāca vētra: debesis pusdienlaikā satumsa kā naktī, tās pāršķēla baltu liesmu strēles, bet pērkons dārdēja tik skaļi, ka daudz netrūka, lai visi būtu kļuvuši kurli, un pat kuģa kaķis, kas bija paņemts līdzi kā veiksmes talismans, paslēpās krastā zem apgāztās liellaivas. Vētra bija tik traka un neganta, ka vīri smējās un, sizdami cits citam uz pleca, sauca:
Pērkonu valdnieks ir kopā ar mums pat šajā tālajā zemē!
Visi pateicās un līksmoja, un piedzērās līdz nemaņai.
Tonakt nama blāvajā tumsā bards viņiem dziedāja senas dziesmas. Viņš dziedāja par Odinu, Visa Tēvu, kas upurējās tikpat drosmīgi un cēli kā tie, kurus ziedoja viņam. Barda dziesma vēstīja par deviņām dienām, kad Visa Tēvs karājās pasaules kokā ar šķēpa cirstu, asiņojošu brūci sānos, vēstīja par to, ko Visa Tēvs uzzināja, mokoties agonijā: deviņus vārdus, deviņas rūnas un divreiz pa deviņi brīnumus. Dziedot par šķēpu, kas ietriecās Odina sānos, bards brēca sāpēs, tāpat kā Visa Tēvs agonijā, un vīri notrīsēja, iedomādamies viņa sāpes.
Nākamajā dienā vīri sameklēja skrelingu, un tā bija tieši Visa Tēva diena. Skrelings bija sīka auguma, ar gariem, melniem kā kraukļa spārns matiem, seja viņam bija tumša māla krāsā. No svešā valodas neviens nesaprata ne vārda, pat bards ne, kas bija kuģojis cauri Herkulesa pīlāriem un zināja Vidusjūras tirgotāju mēli. Svešinieka apģērbs bija darināts no putnu spalvām un kažokādām, bet garajos matos bija iepīti smalki kauliņi.
Atveduši skrelingu uz savu apmetni, viņi piedāvāja tam ceptu gaļu un stipru dzērienu slāpju dzesēšanai. Kad ciemiņš sāka streipuļot un dziedāt, nespēdams vairs noturēt galvu taisni, visi nevaldāmi smējās. Paskat, ko dara nieka medalus rags! Vīri deva skrelingam iedzert vēl, un drīz vien viesis jau gulēja zem galda, apsedzis galvu ar roku.
Tad vīri pacēla skrelingu, satvēra katrs aiz sava pleca, katrs aiz savas kājas, turēja plecu augstumā, pa četriem pārvērzdami vīru astoņkājainā zirgā, un aiznesa līdz osim pakalnā, no kura pavērās skats uz līci; tur viņi apmeta skrelingam ap kaklu cilpu un pakāra viņu augstu kokā, godinot Visa Tēvu, karātavu dievu. Skrelinga augums šūpojās vējā, viņa seja satumsa, mēle izsprāga no mutes, acis izvalbījās un penis tā sacietēja, ka uz tā varētu pakārt ādas cepuri. Ziemeļzemes vīri tikmēr līksmoja un smējās, lepni par savu upuri debesīm.
Nākamajā dienā uz līķa nosēdās divi milzīgi kraukļi, katrs uz sava pleca, un sāka knābāt vaigus un acis, un vīri zināja, ka ziedojums ir pieņemts.
Ziema bija gara, trūka ēdamā, taču visus priecēja doma par pavasari, kad varēs sūtīt uz ziemeļzemi kuģi, kas atvedīs pārceļotājus un arī sievietes. Kļuva arvien aukstāks, dienas metās īsākas, un daži vīri devās meklēt skrelingu ciemu, cerēdami tikt pie ēdamā un sievietēm. Taču neko viņi neatrada, tikai ugunskuru pelnus vietās, kur bija bijušas mazas apmetnes.
Reiz ziemas vidū, kad saule bija tāla un vēsa, un trula kā sudraba monēta, vīri ievēroja, ka skrelinga atliekas no oša aizvāktas. Pēcpusdienā sāka lēni snigt milzīgām pārslām.
Ziemeļzemes vīri aizslēdza vārtus un patvērās aiz koka sienām.
Tonakt viņiem uzbruka skrelingu karotāji: piecsimt vīri pret trīsdesmit. Pārrāpušies pāri žogam, svešie slepkavoja septiņas dienas no vietas, katrs nogalinādams trīsdesmit vīrus trīsdesmit dažādos veidos. Par jūrniekiem aizmirsa gan vēsture, gan viņu tauta.
Akmens sienas karotāji noplēsa, bet apmetnei pielaida uguni. Garo laivu, kas uz mutes stāvēja krastā, viņi nodedzināja, cerēdami, ka bālģīmjiem pavisam ir tikai viena laiva un, kad tā būs pagalam, neviens cits ziemeļnieks šajā krastā nepiestās.
Pēc vairāk nekā simt gadiem zemi vēlreiz atklāja Leifs Laimīgais, Ērika Rudā dēls, dodams tai Vinzemes vārdu. Viņu šeit jau gaidīja viņa dievi: vienrocis Tīrs, sirmais karātavu dievs Odins un Tors pērkona dievs.
Viņi tur bija.
Viņi gaidīja.
CETURTĀ NODAĻA
Lai pusnakts īpašā Pār mani savu gaismu lej, Lai pusnakts īpašā
Pār mani savu mūžam mīlošo gaismu lej.
Tradicionālā Midnicht Spccial
Viņi brokastoja "Lauku virtuvē" ielas otrā pusē iepretī motelim. Pulkstenis rādīja astoņi no rīta, pasaule bija dūmakaina un drēgna.
-Vai tiešām esi nolēmis atstāt īglpointu? Trešdiena pajautāja. Ja tā, man vēl šur tur jāpiezvana. Šodien ir piektdiena. Piektdienas ir brīvdienas. Sieviešu dienas. Rīt sestdiena. Sestdien mums daudz darba.
- Kaut tūlīt, Ēna atsaucās. Mani te nekas neaizkavē. Trešdiena dāsni salika sev šķīvī dažādus brokastu gaļas
ēdienus. Ēna izvēlējās meloni, kliņģeri un kausētā siera paciņu. Iegājuši kabīnē, viņi apsēdās.
- Pagājušo nakti tu redzēji sapni, Trešdiena uzsāka sarunu.
- Jā, Ēna atsaucās, redzēju sapni.
Kad viņš šorīt piecēlās, moteļa gaitenī uz paklāja vēl bija redzamas Loras dubļaino kurpju pēdas, kas veda no viņa istabas uz vestibilu un ārā.
- Paklau, Trešdiena prasīja, bet kāpēc tevi sauc par Ēnu? Ēna paraustīja plecus.
- Tāds vārds, viņš paskaidroja.
Dūmakainā pasaule otrpus spoguļstikla atgādināja grafiku: ducis dažādu pelēkās krāsas toņu ar šur tur uzšņāptiem elektrizējoši sarkanā un sniegbaltā laukumiem.
- Bet kā tu zaudēji aci?
Iestūķējis mutē brangu šķiņķa gabalu, Trešdiena to pakošļāja un tad ar delnas augšpusi noslaucīja no lūpām taukus.
- Es to neesmu pazaudējis, viņš atbildēja, skaidri zinu, kur tā atrodas.
- Un kāds ir plāns?
Trešdiena kļuva domīgs. Notiesājis vairākas sārtas šķiņķa šķēlītes, viņš izņēma no bārdas gaļas kriksi un ielika savā šķīvī.
- Scenārijs ir, lūk, kāds. Rītvakar mēs tiksimies ar vairākiem cilvēkiem, zvaigznēm savā lauciņā neļauj, lai viņu izturēšanās tevi samulsina. Tiksimies vienā no nozīmīgākajām vietām valstī. Pēc tam mēs viņus ēdināsim un dzirdināsim. Man viņi jāsavervē savam pasākumam.
- Un kur tā nozīmīgā vieta atrodas?
- Es jau teicu viena no nozīmīgākajām, manu zēn. Par gaumi nestrīdas. Nosūtīju ziņu kolēģiem. Pa ceļam piestāsim Čikāgā, man jāpaņem mazliet naudas. Pasākumam, kāds mums paredzēts, vajag vairāk skaidras naudas, nekā man šobrīd ir uz rokas. Pēc tam dosimies uz Medisonu.