- Saprotu.
- Nē, nesaproti. Bet drīz tev viss taps skaidrs.
Trešdiena samaksāja rēķinu, un abi devās projām pāri ielai
uz moteļa autostāvvietu. Viņš pasvieda Ēnam mašīnas atslēgas.
Izbraukuši uz šosejas, viņi atstāja pilsētu aiz muguras.
- Vai tev tās pietrūks? Trešdiena pajautāja, kārtodams mapi, kas bija pilna ar ceļu kartēm.
- Pilsētas? Nē. Pārāk daudz atmiņu par Loru. Es jau te necik ilgi nedzīvoju. Bērnībā ari bieži pārcēlāmies, un šeit ierados, kad man bija ap divdesmit. Šī ir Loras pilsēta.
- Cerēsim, ka viņa te ari paliks, Trešdiena izmeta.
- Tas bija sapnis, Ēna atbildēja. Sapnis!
- Tas labi, Trešdiena turpināja, tā ir veselīga attieksme pret dzīvi. Vai pagājušajā naktī viņu arī izdrāzi?
Ēna ievilka elpu un tad atcirta:
- Velns parāvis, kas tev par daļu! Starp citu, nē.
- Vai tev negribējās?
Ēna vispār neko neatbildēja. Viņi devās uz ziemeļiem, uz Čikāgu. Trešdiena nokāsējies sāka ņemties ar kartēm, vēra tās vaļā un taisīja ciet, ik pa brīdim ar milzīgu sudraba lodīšpildspalvu kaut ko ierakstīdams dzeltenā piezīmju grāmatiņā.
Beidzis rosīties, viņš nolika pildspalvu un kartes aizmugures sēdeklī.
- Vislabākais štatos, uz kuriem dodamies, viņš iesāka,
- Minesotā, Viskonsinā, to apkaimē ir sieviešu tips, kāds man patika, kad biju jaunāks. Bālas, zilām acīm, gaišiem, gandrīz baltiem matiem, ar vīnkrāsas lūpām, apaļīgām krūtīm, kurās manāmi asinsvadi kā labā sierā.
- Vai tikai tad, kad biji jaunāks? Ēna painteresējās.
- Manuprāt, arī vakar tev veicās tīri labi.
-Jā, Trešdiena pasmaidīja. Varbūt gribi zināt manu panākumu noslēpumu?
- Tu viņām maksā?
- Kur nu tik prasti! Nē, noslēpums ir mākā apburt. Vienkārši un elementāri.
- Tiešām? Ne velti mēdz teikt: kam ir, tam ir, un kam nav, tam nav.
- Apburšanu var iemācīties, Trešdiena turpināja.
- Uz kurieni tad mēs tagad dodamies? Ēna jautāja.
- Pie sena drauga, ar kuru mums jāparunā. Viņš būs viens no mūsu saieta dalībniekiem. Nu jau vecs vīrs. Gaida mūs uz vakariņām.
Viņi turpināja ceļu ziemeļrietumu virzienā, uz Čikāgas pusi.
- Vai tas, kas tagad notiek ar Loru, Ēna pārtrauca klusumu, vai tas ir tavs darbs?
- Nē, Trešdiena noliedza.
- Kā man limuzīnā sacīja tas puisis, vai tu man pateiktu, ja tā tas būtu?
- Es esmu tikpat lielā neizpratnē, cik tu.
Ēna uzgrieza radiostaciju, kas pārraidīja vecu mūziku, un klausījās dziesmās, kas bija populāras jau pirms viņa dzimšanas. Bobs Dilans dziedāja par stipru lietu, kas tuvojas, un Ēna prātoja, vai tas lietus ir jau nolijis vai ne. Ceļš priekšā bija tukšs, un ledus kristāli uz asfalta rīta saulē mirdzēja kā briljanti.
Ēna klusiņām sāka dungot līdzi dziesmai.
* * *
Čikāga sākās lēni kā migrēna. Vispirms garām slīdēja lauku ainavas, pēc tam miestiņi nemanāmi saplūda kopā, veidojot priekšpilsētas, līdz beidzot sākās pati lielpilsēta.
Viņi apstājās pie brūnas smilšakmens ēkas. Sniegs uz ietves bija notīrīts. Abi iegāja vestibilā. Trešdiena nospieda namruņa pogu. Nekas nenotika. Trešdiena nospieda to vēlreiz. Pēc tam eksperimentēdams sāka spaidīt visas pogas pēc kārtas, taču bez panākumiem.
- Tas ir pagalam, čerkstēja izdēdējusi večiņa, nākdama lejā pa kāpnēm, nedarbojas. Zvanām pārvaldniekam, prasām, kad salabos, kad sakārtos apkuri, bet šim ne silts, ne auksts, ziemā savu plaušu dēļ aizbrauc uz Arizonu.
Sieviete runāja ar manāmu akcentu. Laikam austrumeiropiešu. Ēna nosprieda.
Trešdiena zemu palocījās.
- Zarja, mana dārgā, vai drīkstu teikt, ka izskatāties neizsakāmi skaista? Starojoša būtne. Neesat novecojusi ne par dienu.
Vecenīte uzmeta viņam niknu skatienu.
- Viņš negrib tevi redzēt. Es arī ne. Tu nes sliktas ziņas.
- Tāpēc, ka bez pamata neierodos.
Sieviete novīpsnāja. Rokās viņai bija tukšs pīts tīkliņš, mugurā vecs, sarkans mētelis, aizpogāts līdz kaklam, bet uz sirmā matu cekula bija uztupināta zaļa samta cepure, kas izskatījās nedaudz pēc puķpoda, nedaudz pēc maizes klaipa. Viņa aizdomīgi nopētīja Ēnu.
- Un kas ir šis garais vīrišķis? sieviete vērsās pie Trešdienas. Tavs kārtējais slepkavnieks?
-Jūs nu gan mani nenovērtējat, krietnā kundze. Džentlmeņa vārds ir Ēna. Jā, viņš ir mans darbinieks, bet strādā jūsu labā. Ēna, vai varu jūs iepazīstināt ar jauko misis Zarju Večerņaju?
- Prieks ar jums iepazīties, Ēna teica.
Pieliekusi galvu kā putniņš, vecenīte viņu nopētīja.
- Ēna, viņa teica, labs vārds. Kad ēnas garas, tas ir mans laiks. Un tu esi gara ēna. Nomērījusi ar skatienu Ēnu no galvas līdz kājām, sieviete pasmaidīja. Vari noskūpstīt man roku, viņa piedāvāja, pastiepdama vēsu roku uz viņa pusi.
Ēna pieliecās un noskūpstīja kalsno roku. Uz vidējā pirksta večiņai mirdzēja gredzens ar lielu dzintaru.
- Labs zēns, viņa sacīja. Man jāiet nopirkt ēdamo. Vai zināt esmu vienīgā pelnītāja. Pārējās divas ar zīlēšanu neko daudz nenopelna. Tāpēc, ka saka patiesību, un to jau cilvēki negrib dzirdēt. Tas taču nekam neder, visi uztraucas un vairs nenāk. Bet es māku samelot, pateikt to, ko katrs grib dzirdēt. Tā nu es esmu galvenā apgādniece. Vai paliksiet arī uz vakariņām, ko?
- Ceru, ka jā, Trešdiena sacīja.
-Tad esiet tik laipni un iedodiet man naudu, lai varu nopirkt vairāk, večiņa turpināja, esmu lepna, bet ne stulba. Citi ir lepnāki par mani, un viņš ir lepnākais no visiem. Tādēļ dodiet man naudu, bet viņiem gan nesakiet!
Atvēris maku, Trešdiena parakājās un izņēma divdesmit dolārus. Izrāvusi banknoti no viņa rokām, Zarja Večerņaja stāvēja un gaidīja. Trešdiena izņēma vēl divdesmit dolārus.
- Nu jau pietiks, viņa pamāja, pabarosim jūs kā prinčus, kā miesīgu tēvu. Bet tagad ejiet augšā pa kāpnēm! Zarja Utreņņaja jau piecēlusies, bet trešā māsa gan guļ, tāpēc daudz netrokšņojiet!
Trešdiena un Ēna devās augšup pa tumšajām kāpnēm. Divus stāvus augstāk kāpņu telpa bija pilna ar melniem plastmasas atkritumu maisiem, te smirdēja pēc pūstošiem dārzeņiem.
- Vai viņi ir čigāni? Ēna painteresējās.
- Zarja un viņas ģimene? Nepavisam ne romas. Krievi. Slāvi, ja nemaldos.
- Bet viņa zīlē.
- Daudzi paredz nākotni. Ari es pats ar to niekojos.
Pēdējā kāpņu laukumā Trešdiena aizelsās.
- Neesmu formā.
Augšējā kāpņu telpas galā bija sarkani krāsotas durvis ar actiņu.
Trešdiena pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Viņš piebungoja vēlreiz, jau skaļāk.
- Labi jau, labi! Dzirdēju! Dzirdēju!
Noskrapstēja slēdzene, tika atvilkta bulta, nošķindēja ķēde. Sarkanajās durvīs pavērās sprauga.
- Kas tur ir? atskanēja aizsmakusi veca pīpmaņa balss.
- Vecs draugs, Černobog. Ar līdzbiedru.
Durvis atvērās, ciktāl atļāva ķēde. Ēna ieraudzīja pelēku seju pustumsā, kas viņus pētīja.
- Ko tu gribi, Votan?
- Vispirms jau tavu jauko sabiedrību! Un vēl man jāizstāsta kāda informācija. Kā to saka? Jā… Informācija var izrādīties abpusēji lietderīga.
Durvis atvērās līdz galam. Viņpus sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs noputējušā peldmētelī, ar tēraudpelēkiem matiem, rupjiem sejas pantiem. Ģērbies gaišās, svītrainās biksēs, kas aiz vecuma spīdēja, un čībās. Strupie pirksti turēja cigareti bez filtra, paslēptu saujā, un vecis ik pa brīdim ierāva dūmu kā cietumnieks, nodomāja Ēna, vai kareivis. Vīrs sniedza Trešdienām kreiso roku.