- Nu tad nāc iekšā, Votan!
- Tagad mani sauc Trešdiena, viņš precizēja, purinādams vecā vīra roku.
Veča mute pavērās tādā kā smīnā, atklājot dzeltenus zobus.
- Jā, viņš teica, ļoti smiekligi. Un kas ir viņš?
- Mans līdzbiedrs. Ēna, iepazīsties ar misteru Černobogu!
- Sveiks. Černobogs paspieda viņa kreiso roku ar savu kreiso. Rokas vecajam vīram bija raupjas un tulznainas, pirkstgali dzelteni kā izmērcēti jodā.
- Kā jums te klājas, Černobog?
- Kā jau vecumā. Iekšas sāp, mugura velk, no rītiem kāsēju, ka krūtis plist pušu.
- Kāpēc stāvat durvīs? atskanēja sievietes balss.
Pametis skatienu Černobogam pār plecu, Ēna ieraudzīja
viņam aiz muguras vecu sievieti. Mazāku un trauslāku par māsu, ar gariem, vēl zeltainiem matiem.
- Mans vārds ir Zarja Utreņņaja, sieviete teica. Nestāviet taču gaiteni! Nāciet iekšā, apsēdieties! Pagatavošu jums kafiju.
Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja dzīvoklī, kur oda pēc pārvārītiem kāpostiem, kaķu tualetes un svešādām bezfiltra cigaretēm, un tika vesti tālāk pa šauru gaiteni garām vairākām aizvērtām duram uz viesistabu gaiteņa galā, kur tika apsēdināti uz liela, veca, ar rupju drānu apvilkta dīvāna. Tur viņi iztraucēja vecīgu, pelēku kaķi, kas izstaipījās, piecēlās un aizsteberēja uz dīvāna tālāko galu, kur apgūlās un, nopētījis vienu, tad otru viesi, aizvēra vienu aci un aizsnaudās. Černobogs apsēdās klubkrēslā viņiem iepretim.
Zarja Utreņņaja sameklēja pelnu trauku un nolika Černoboga priekšā.
- Kādu kafiju vēlaties? viņa uzrunāja viesus. Mēs dzeram melnu kā nakts, saldu kā grēks.
- Kāda būs, tāda būs laba, kundze, Ēna atbildēja. Pametis skatienu logā, viņš sāka pētīt namus ielas pretējā pusē.
Zarja Utreņņaja devās projām, un Černobogs pavadīja viņu ar skatienu.
- Krietna sieviete, viņš teica. Ne tāda kā māsas. Viena ir harpija, otra guļ vienā gulēšanā.
Černobogs uzlika kājas ar visām čībām uz gara, zema kafijas galdiņa ar cigarešu izdedzinātiem traipiem un kafijas krūžu riņķiem. Galdiņa vidū bija nolikts šaha dēlis.
-Jūsu sieva? Ēna painteresējās.
- Viņa nav sieva nevienam. Vecais vīrs bridi pieklusa, skatīdamies uz savām raupjajām plaukstām. Nē. Mēs esam radinieki. Atbraucām visi reizē, jau sen.
Černobogs izņēma no peldmēteļa kabatas cigarešu kārbu. Trešdiena izvilka šauras zelta šķiltavas un aizdedza viņam cigareti.
- Sākumā mēs apmetāmies Ņujorkā, Černobogs stāstīja. Visi mani tautieši dodas uz Ņujorku. Vēlāk pārcēlāmies uz šejieni, Čikāgu. Un tad laime no mums novērsās. Pat tēvzemē visi par mani aizmirsa. Šeit esmu kā sliktas atmiņas, ko neviens negrib atcerēties. Vai zināt, ar ko es nodarbojos, kad pārcēlos uz Čikāgu?
- Nav ne jausmas, Ēna atsaucās.
- Dabūju darbu gaļas uzņēmumā. Kautuvē. Kad ganāmpulks uznāca uz rampas, es biju bliezējs. Vai zināt, kāpēc mūs tā sauca? Tāpēc, ka ņēmām veseri un ar to govis nobliezām zemē. Bladāc! Tur vajag spēcīgas rokas. Vai ne? Pēc tam lops pamatīgās ķēdēs tiek pacelts, un beigās tam pārgriež rīkli.
Vispirms nolaiž asinis, tad nogriež galvu. Mēs, bliezēji, bijām tie spēcīgākie.
Uzrotījis peldmēteļa piedurkni, vecais salieca roku, demonstrēdams, ka zem vecās ādas vēl ir muskuļi.
- Bet ar spēku vien nepietiek. Jābūt arī ķērienam. Jāprot zvetēt. Citādi govs tikai sastingst vai kļūst nikna. Vēlāk, piecdesmitajos gados, dabūjām šaujamos. Pieliec pie pieres bladāc! Jūs domājat, ka kurš katrs spēj nogalināt? Nebūt ne. Vecais ar rokām parādīja, kā savulaik licis šauteni pie govs galvas. To vajag mācēt.
Atceroties viņš smaidīja, atklādams tēraudkrāsas zobus.
- Nestāsti viņiem savus govju slaktēšanas stāstus!
Istabā ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti,
uz kuras bija kafija košās emaljētās krūzēs. Nolikusi katram priekšā kafiju, viņa apsēdās blakus Černobogam.
- Zarja Večerņaja aizgāja iepirkties, sieviete paskaidroja. Drīz atgriezīsies.
- Satikāmies kāpnēs, Ēna atsaucās. Viņa mums pastāstīja, ka nodarbojas ar zīlēšanu.
- Jā, Zarja Utreņņaja pamāja. Mijkrēsli, melu stundā. Es saldi melot nemāku, tāpēc esmu slikta zīlniece. Bet māsa Zarja Polunočnaja vispār neprot melot.
Kafija bija vēl stiprāka un saldāka, nekā Ēna bija gaidījis.
Pēc tam, palūdzis atļauju, viņš devās uz vannas istabu, šauru kambari pie ieejas durvīm, kur sienas rotāja ierāmēti fotoportreti ar brūniem traipiem Viktorijas laikmeta pozās sastinguši vīrieši un sievietes. No gaiteņa atplūda balsu murdoņa. Ēna mazgāja rokas ledusaukstā ūdenī ar saldeni pretīgi smirdošu rozā ziepju gabalu.
Izgājis no tualetes, viņš gaitenī ieraudzīja Černobogu.
- No tevis vienas nepatikšanas! vecais kliedza. Nepatikšanas un nepatikšanas! Neko negribu dzirdēt! Vācies projām no manām mājām!
Trešdiena joprojām sēdēja uz divāna, malkodams kafiju un glaudīdams pelēko kaķi. Zarja Utreņņaja stāvēja uz izdilušā paklāja, ar roku satraukti braucīdama garos, zeltainos matus.
- Vai radušās problēmas? Ēna pajautāja.
- Viņš ir problēma! brēca Černobogs. Viņš! Tu viņam pasaki, ka ne par kādu naudu nepalīdzēšu! Lai viņš lasās projām! Abi lasieties!
- Bet lūdzu, sarunā iejaucās Zarja Večerņaja, lūdzu, klusāk, jūs taču pamodināsiet Zarju Polunočnaju!
- Tāda pati kā viņš, arī grib, lai piedalos viņa trakajos darījumos! Černobogs brēca. Šķita, ka vecais vīrs tūlīt sāks raudāt. No cigaretes gala uz gaiteņa nodilušā paklāja bira pelni.
Trešdiena piecēlās, pienāca pie Černoboga, uzlika roku viņam uz pleca.
- Paklau, viņš nomierinošā balsī teica, pirmkārt, tas nav nekāds vājprāts. Tā ir vienīgā izeja. Otrkārt, piedalīsies visi. Tu taču negribēsi palikt aiz borta?
- Tu zini, kas es esmu, Černobogs atbildēja. Zini, ko darījušas manas rokas. Tu jau gribi brāli, ne mani. Bet viņa te nav.
Gaiteņa durvis pavērās, un atskanēja samiegojusies sievietes balss.
- Vai kāda nelaime?
- Viss kārtībā, māsiņ, Zarja Utreņņaja mierināja. Ej gulēt!
Pēc tam viņa vērsās pie Černoboga:
-Redzi! Redzi, ko panāci ar bļaustīšanos! Ej atpakaļ un apsēdies! Apsēdies!
Brīdi šķita, ka Černobogs pretosies, bet tad viņa cīņas spars noplaka. Pēkšņi viņš izskatījās vārgs, vārgs un vientuļš.
Visi trīs atgriezās nabadzīgajā viesistabā. Sienas bija nobrūnējušas no nikotīna dūmiem, virs griestiem iezīmējot līniju kā ūdens robežu vecā vannā.
- Runa jau nav par tevi vien, Trešdiena droši atbildēja,
- ja tu cīnīsies par sevi, tu aizstāvēsi arī brāli. Šī ir viena joma, kurā jūs, duālisti, sitat mūs visus pušu, vai ne?
Černobogs klusēja.
- Bet kā ar Belobogu, vai nav devis ziņu?
Černobogs papurināja galvu. Tad atbildēja, raudzīdamies padilušā paklāja rakstā. Neviens neko par viņu nav dzirdējis. Ari es esmu tikpat kā aizmirsts, tomēr šad tad mani vēl atceras
- gan šeit, gan vecajā zemē. Tad Černobogs pievērsās Ēnam:
- Vai tev ir brālis?
- Nav, Ēna atbildēja. Cik zināms, nav.