- Man ir. Ļaudis teic: kad esam kopā, tikpat kā viens cilvēks. Jaunībā viņam bija gaiši mati, pavisam gaiši, acis zilas, un cilvēki sacīja, ka viņš ir labs. Bet man mati bija tumši, tumšāki nekā tev, un cilvēki sauca mani par blēdi, saproti? Es biju tas sliktais. Bet laiks gāja uz priekšu, un mani mati nosirmoja. Arī brālis tagad droši vien jau sirms. Paskatoties uz mums abiem, neviens vairs nepateiks, kurš bija gaišais, kurš tumšais.
- Vai jūs bijāt tuvi? Ēna jautāja.
- Tuvi? Černobogs pārjautāja. Nē. Kur nu! Mums taču katram bija savas intereses.
Gaiteņa galā nodipēja soļi, un parādījās Zarja Večerņaja.
- Pēc stundas būs vakariņas.
To pateikusi, viņa devās projām. Černobogs nopūtās.
- Iedomājas sevi par labu pavāri, viņš izmeta. Kad viņa auga, pusdienas gatavoja kalpi. Bet tagad kalpu nav. Nekā vairs nav.
- Kā nu nav, Trešdiena iebilda. Tā nemēdz būt, ka nav nekā.
- Runā vien, runā, Černobogs attrauca, es tevī nemaz neklausos!
Viņš atkal uzrunāja Ēnu:
- Vai dambreti tu spēlē?
-Jā, Ēna pamāja.
- Labi. Tad mēs saspēlēsim, vecais virs sacīja un paņēma no kamīna malas kasti ar kauliņiem, kurus izbēra uz galda. Es spēlēšu ar melnajiem.
Trešdiena pieskārās Ēnas elkonim.
- Brīdinu: tas nav tavs pienākums, viņš sacīja.
- Nav ne vainas, es pats arī gribu, Ēna atbildēja.
Paraustījis plecus, Trešdiena paņēma vecu Reader's Digest
numuru no sadzeltējušu žurnālu kaudzītes, kas stāvēja uz palodzes.
Černoboga brūnie pirksti jau bija salikuši kauliņus uz šaha dēļa, un spēle sākās.
* * *
Turpmākajās dienās Ēna bieži atcerējās šo spēli. Pat vairākas reizes redzēja to sapnī. Viņš spēlēja ar plakaniem, apaļiem kauliņiem veca, netīra koka krāsā, nosacīti baltiem. Černobogs ar izbalējušiem melniem kauliņiem. Pirmo gājienu izdarīja Ēna. Sapņos viņi spēlēja klusēdami, dzirdams bija tikai sitienu troksnis, pārceļot kauliņus, un koka berze pret koku, kauliņiem slīdot no kvadrāta uz blakuskvadrātu.
Pirmos gājienus abi veica no priekšējām rindām uz centru, neaiztiekot kauliņus aizmugurējā rindā. Katram gājienam sekoja pieklājīga pauze kā šahā, kad spēlētāji vēro un domā.
Dambreti Ēna bija spēlējis cietumā, lai nosistu laiku. Arī šahu, tomēr viņa temperaments nebija piemērots šaha spēlei. Viņam nepatika neko plānot uz priekšu. Tad jau labāk izdarīt īsto gājienu īstajā laikā. Dambretē tas dažkārt izšķīra spēles iznākumu.
Černobogs ar troksni pacēla melno kauliņu un pārlika pāri baltajam. Paņēmis Ēnas kauliņu, Černobogs nolika to dēļa malā.
- Pirmās asinis. Zaudēji, vecais paziņoja. Spēle galā!
- Nav gan, Ēna iebilda. Līdz beigām vēl tālu!
- Varbūt gribi noslēgt derības, joka pēc, lai būtu interesantāk?
- Nē, atsaucās Trešdiena, nepaceldams skatienu no armijas humora slejas. Nekādu derību nebūs!
- Vecais, es spēlēju ar viņu, nevis ar tevi! Kā būs, mister Ēna, slēgsim derības vai ne?
- Par ko jūs abi pirmīt strīdējāties? Ēna painteresējās.
Černobogs sarauca spurainās uzacis.
- Tavs kungs grib, lai dodos viņam līdzi palīdzēt viņa bezjēdzībās. Es drīzāk mirtu.
- Esi gatavs derēt? Ja uzvarēšu es, brauksi kopā ar mums!
Vecais vīrs saknieba lūpas.
- Varbūt, viņš padevās. Bet, ja zaudēsi, tev jāsaņem sods.
- Un tas būs…?
Černoboga sejā nepakustējās ne vaibsts.
-Ja uzvarēšu es, tad izšķaidīšu tev smadzenes. Ar veseri. Vispirms tev būs jānokrīt ceļos. Un tad iezvelšu tā, ka tu vairs necelsies!
Uzmetis skatienu vecā vīra sejai, Ēna centās uzminēt, kas viņam prātā. Vecais nejokoja, acīs jautās tādas kā alkas pēc sāpēm, nāves vai atmaksas.
Trešdiena aizvēra žurnālu.
- Pēdējā muļķība, viņš izmeta. Es kļūdījos, nevajadzēja nākt šurp. Gājuši, Ēna!
Pelēkais kaķis iztraucēts piecēlās kājās un uzkāpa uz galda blakus dambretes kauliņiem, nopētīja tos un nolēca uz grīdas, un tad, augstu pacēlis asti, cēli izgāja no istabas.
- Nē! Ēna atbildēja. Nāve viņu nebiedēja. Galu galā kāda jēga dzīvot? Viss kārtībā. Esmu ar mieru. Ja uzvarēsi, tev būs iespēja ar vienu vesera zvēlienu izšķaidīt man smadzenes.
To pateicis, viņš pārbīdīja balto kauliņu uz blakuskvadrātu spēles laukuma malā.
Neviens vairs neko neteica, un Trešdiena atkal paņēma Reader's Digest. Viņa acis viena paša, otra stikla neizdibināmi vēroja spēles gaitu.
Černobogs nocēla kārtējo balto kauliņu, bet Ēna divus melnos. No gaiteņa plūda svešāds ēdiena smārds. Nevarētu teikt, ka pārlieku kārdinošs. Ēna pēkšņi jutās izsalcis kā vilks.
Abi bīdīja kauliņus, melnos un baltos: viens, tad otrs. Divi melnie kauliņi pārvērtās dāmās, kas var pārvietoties ne tikai uz priekšu, bet ari sāņus, tāpat ari atpakaļ, un tas bija divkārt bīstami. Dāmas jau bija pēdējā rindā, iegūstot lielu brīvību. Černobogam bija trīs, bet Ēnam divas dāmas.
Vienu no tām vecais sāka bīdīt, nobloķējot baltos kauliņus, bet ar otro un trešo -, nokaujot baltās dāmas.
Ieguvis ceturto dāmu, Černobogs ķērās klāt pie abām Ēnas dāmām. Bez smaida vecais novāca abas. Spēle bija galā.
- Tagad, Černobogs paziņoja, varu šķaidīt tev smadzenes. Tev labprātīgi jākrīt ceļos. Skaisti.
Pastiepis vecišķo roku, viņš papliķēja viņam pa plecu.
- Mums līdz pusdienām vēl laiciņš, Ēna atbildēja. Vai negribi uzspēlēt vēl? Ar tādiem pašiem noteikumiem?
Černobogs uzšvirkstināja sērkociņu un aizdedza kārtējo cigareti.
- Kā var būt tie paši noteikumi? Gribi, lai piebeidzu tevi divreiz?
- Tagad tu vari zvelt tikai vienu reizi. Pats teici, ka nepietiek ar spēku, vajag ķērienu! Ja tā, tad otrās uzvaras gadījumā varēsi sist man pa galvu divreiz.
Černobogs kļuva dusmīgs.
- Pietiek ar vienu sitienu, vienu. Tā taču ir māksla!
Ar kreiso roku viņš piesita labajam augšdelmam tur, kur savulaik bija muskuļi, pie reizes birdinādams pelēkus cigarešu pelnus.
- Tas taču bija jau sen. Ja būsi zaudējis prasmi, es tikšu cauri ar viegliem nobrāzumiem. Kad pēdējo reizi laidarā vicināji veseri? Pirms trīsdesmit gadiem? Četrdesmit?
Černobogs nebilda ne vārda. Viņa sakniebtās lūpas atgādināja pelēku šķērssvītru. Ar pirkstiem viņš ritmiski bungoja pa koka galdiņa virsmu. Un tad salika divdesmit četrus kauliņus katru savā vietā.
- Spēlēsim, viņš padevās, tu atkal ņemsi baltos. Es melnos.
Ēna izdarīja pirmo gājienu. Černobogs bīdīja uz priekšu melno kauliņu. Ēnam pēkšņi ienāca prātā, ka pretinieks mēģinās atkārtot spēli, kurā viņš uzvarēja un kura viņu ierobežos.
Ēna uzsāka pārgalvīgu spēli, tverdams sīkas izdevības, kauliņus bīdīdams bez domāšanas, ne bridi neapsvērdams nākamo gājienu. Turklāt pēc katra Černoboga gājiena viņa sejā atplauka arvien platāks smaids.
Pretinieks kauliņus pārcēla arvien skaļāk, sizdams pret koka galdiņu tik stipri, ka pārējie melnajos laukumos drebēja.
- Lūdzu, Černobogs sacīja, noceldams balto kauliņu un smagi nolikdams melno, lūdzu! Ko teiksi?
Ēna neteica neko, tikai smaidīdams pārcēla savējo pāri melnajam, kuru pretinieks tikko bija nolicis, tad otro, trešo un ceturto, attīrīdams kaujas centru no melnajiem karotājiem. Paņēmis malējo balto kauliņu, Ēna iecēla to dāmas godā.