- Tev salst, Ēna?
-Jā, viņš atbildēja, mazliet.
Vīrietis nodrebinājās.
- Tāda mums tā sistēma. Apkuri pieslēgs pirmajā decembrī. Pēc tam pirmajā martā atslēgs. Es jau likumus nerakstu. Viņš ar rādītājpirkstu pārvilka lapai, kas bija piesprausta mapes iekšmalā. Tev ir trīsdesmit divi gadi, vai ne?
-Jā, ser.
- Izskaties jaunāks.
- Veselīgs dzīvesveids, ser.
- Te rakstīts, ka cietumā uzvedies priekšzīmīgi.
- Šo to liku aiz auss, ser.
-Tiešām? vīrelis uzmeta viņam vērīgu skatienu. Dzimumzīme uz pieres noslīdēja zemāk.
Ēnam radās kārdinājums atklāt dažas tēzes no savas cietuma teorijas, taču viņš neko neteica, tikai apstiprinoši pamāja, kā varēdams, tēlojot grēku nožēlu.
- Te ari rakstīts, ka tev ir sieva.
- Viņu sauc Lora.
- Nu, un kā šajā jomā?
- Nu, tīri labi. Iesākumā viņa bija dusmīga, kad mani arestēja. Taču tagad Lora iespēju robežās mani apciemo jāmēro tāls ceļš. Sarakstāmies, pie izdevības piezvanu.
- Ar ko viņa nodarbojas?
- Strādā ceļojumu birojā. Sūta tautu pa visu pasauli.
- Kā jūs iepazināties?
Kāpēc tāda izprašņāšana? Ēna gribēja vīrelim pateikt, ka tā nav viņa darīšana, tomēr…
- Viņa ir mana tuvākā drauga sievas sirdsdraudzene. Šie sarīkoja mums aklo randiņu. Ar panākumiem.
- Vai brīvībā tevi gaida darbs?
-Jā, ser. Draugam Robijam, kuru tikko pieminēju, ir "Muskuļu darbnīca". Strādāju pie viņa par treneri. Sola man veco vietu.
Vīrietis pacēla uzacis.
- Ak tā?
- Draugs domā, ka būšu lielais laimests. Piesaistīšu vecos klientus un arī jaunus ar krampi, kas grib vēl stiprāku krampi.
Priekšnieks šķita apmierināts. Pakošļājis pildspalvas galu, viņš pāršķīra lapu.
- Ko teiksi par savu nodarījumu?
Ēna paraustīja plecus.
- Biju muļķis, viņš godīgi atzinās.
Vīrelis ar dzimumzīmi nopūtās. Pievilcis sarakstā dažiem punktiem ķekšus, viņš pāršķirstīja visu lietu.
- Kā tiksi mājās? Ar Greyhound autobusu?
- Ar lidmašīnu. Ir labi, ja sieva strādā ceļojumu birojā.
Cietuma priekšnieks sarauca pieri, dzimumzīme sakustējās.
- Viņa atsūtīja tev biļeti?
- Nebija vajadzības. Pietiek ar apstiprinājuma kodu. Elektroniskā biļete. Pēc mēneša jāierodas lidostā, jāuzrāda personas apliecība, un viss.
Vīrelis pamāja, šo to pierakstīja, aizsita mapi un nolika pildspalvu. Divas bālganas rokas gulēja uz pelēkā rakstāmgalda kā sārti zvēriņi. Pēc brīža viņš tās pacēla un salika kopā rādītājpirkstus, veidodams stīpu, ar duļķaini brūnajām acīm urbdamies Ēnā.
- Tev nu gan veicas, viņš turpināja, ir, pie kā braukt, un arī darbs gaida. Pagātni varēsi norakstīt. Tev tiek piedāvāta jauna iespēja. Nepalaid to garām!
Ēna piecēlās, bet vīrelis roku atvadām nesniedza. Ēna to nemaz negaidīja.
Pēdējā nedēļa šķita vissmagākā. Zināmā mērā bija vēl ļaunāk nekā trijos iepriekšējos gados kopā. Varbūt pie visa vainīgs bija laiks: spiedīgs, kā maisā, auksti. Šķita, ka tuvojas vētra, bet tā nesākās. Ēnu kratīja auksti drebuļi, kuņģī dedzināja: kaut kas būs sagājis grīstē. Sporta laukumā siroja vējš, gaisā jautās sniegs.
Ēna piezvanīja sievai, uz viņas rēķina. Telefonsakaru kompānijas plēsa trīs dolārus pa virsu par katru savienojumu ar cietumu. Tāpēc jau operatori vienmēr ir pati laipnība, viņš sprieda, viņi zina, kas šiem maksā algu.
- Manuprāt, kaut kas nav lāgā, viņš teica Lorai. Protams, tas nebija pirmais teikums. Sarunu viņš iesāka ar Es tevi mīlu to pateikt ir visvieglāk, sevišķi, ja vārdi ir neviltoti, un viņš runāja no sirds.
- Hallo! atsaucās Lora. Es arī tevi mīlu. Kas tad vainas?
- Nezinu. Varbūt laiks. Šķiet ja beigās uznāks vētra, viss būs labi.
- Pie mums gan burvīgi, Lora čaloja, kokos vēl turas pēdējās lapas. Ja neuznāks vētra, pats tās redzēsi, kad pārbrauksi.
- Pēc piecām dienām, atmurmināja Ēnā.
- Simt divdesmit stundas, un būsi mājās.
- Pie jums viss labi? Nekas nav noticis?
- Pa pirmo! Šovakar tiekamies ar Robiju. Izdomājām sagaidīt tevi ar pārsteiguma ballīti.
- Pārsteiguma ballīti?
- Protams. Bet tu jau neko nezini, vai ne?
- Pats par sevi saprotams.
- Man tik ir vīriņš! Lora iesmējās, un Ēna juta, ka ari viņa lūpas savelkas smaidā. Jau trīs gadi cietumā, bet sieva vēl spēja izsaukt smaidu.
- Mīlu tevi, lellīt, viņš teica.
- Mīlu tevi, kucēn, atsaucās Lora.
Ēna nolika klausuli.
Pēc apprecēšanās Lora atzinās vīram, ka grib sunīti, bet namsaimnieks paziņoja, ka nomas līgums neparedz turēt dzīvoklī dzīvniekus.
- Paklau, Ēna tolaik ierosināja, būšu tev kucēna vietā. Kas man jādara? Jāgrauž tev čības? Jāčurā virtuvē uz grīdas? Jānolaiza deguns? Jāaposta dibens? Varu saderēt, ka nebūšu sliktāks par jebkuru kucēnu.
Pēc tam, pacēlis sievu viegli kā spalviņu, viņš sāka laizīt tai degunu, nelikdamies ne zinis par ķiķināšanu un spiegšanu, un beigās aiznesa viņu uz gultu.
Ēdamzālē no sāniem pienāca klāt Sems Fetišists, smaidā atklādams vecos zobus. Apsēdies līdzās, viņš ķērās pie makaroniem ar sieru.
- Mums jāparunājas, viņš paziņoja.
Sems Fetišists bija viens no melnākajiem cilvēkiem, kādu Ēna bija redzējis. Ap sešdesmit gadu vecs. Tikpat labi viņam varētu dot astoņdesmit. Gan jāpiebilst, ka Ēna bija redzējis trisdesmitgadīgus narkomānus, kas izskatījās vecāki par Semu.
-Jā, Ēna atmurmināja.
- Taisās uz vētru, Sems turpināja.
-Tā izskatās, attrauca Ēna. Varbūt drīz sagaidīsim sniegu.
- Ne jau tāda vētra, kā tu domā. Daudz trakāka. Kad saku tev, Ēna, puis! Kad uznāks tā vētra, te klāsies labāk nekā uz ielas.
- Savu esmu atsēdējis, piektdien būšu brīvs putns.
Sems Fetišists caururbjoši skatījās Ēnā.
- No kurienes tu esi? viņš painteresējās.
- īglpointa Indiānā.
- Melo, ka ausis kust! Es domāju vispār. Kur tavas tēva mājas?
- Čikāgā, atburkšķēja Ēna.
Ēnas māte jaunībā tur dzīvoja un ari nomira, jau labi sen.
- Es jau teicu, ka taisās uz baigo vētru. Neizlec, manu zēn! Tas ir tikpat kā… Kā sauc to, kas bīda kontinentus? Kaut kādas plātnes, vai?
- Tektoniskās? Ēna uz labu laimi minēja.
- Pareizi. Tektoniskās plātnes. Iedomājies, ka tās saduras. Ziemeļamerika atsitas pret Dienvidameriku. Negribētos atrasties vidū starp tām. Pielēca?
- It nemaz.
Vecais vīrs lēnām piemiedza ar vienu brūno aci.
- Pēc tam nesaki, ka nebrīdināju. Sems Fetišists cēla pie lūpām karoti ar trīcošu apelsīnu želeju.
- Neteikšu.
Nakti Ēna pavadīja pussnaudā, ik pa brīdim pamodās un atkal iemiga, klausoties jaunā kameras biedra ņurdos un šņākoņā tas gulēja uz apakšējās lāvas. Dažas kameras tālāk skanēja vaidi, gaudošana un tīri dzīvnieciska sēkšana. Laiku pa laikam kāds gulētājam uzbrēca, lai, pie joda, apklust. Ēna centās visu laist gar ausīm. Lai tukšās minūtes aizplūst gausi un vientuļi.
Palikušas vēl divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kas sākas ar auzu tumi un cietuma kafiju, un sargu, vārdā Vilsons, kurš, uzsitis pa plecu stiprāk, nekā vajadzīgs, sauc: