Pēc tam atlika tikai nocelt baltos kauliņus, vēl daži gājieni, un spēle bija galā.
Ēna sacīja:
- Trīs lietas labas lietas?
Černoboga pelēkās acis kā pīķi urbās Ēnā, un tad viņš smiedamies uzsita viņam uz pleca.
- Tu man patīc! vecais vīrs sauca. Vīrs ar aknām!
Zarja Utreņņaja pabāza durvīs galvu un paziņoja, ka pusdienas jau gatavas, tāpēc spēle jābeidz un jāuzklāj galdauts.
- Ēdamistabas mums nav, sieviete atvainojās. Diemžēl. Pusdienojam tepat.
Uz galda parādījās pusdienu trauki. Katrs saņēma mazu, krāsainu paplāti ar apsūbējušiem galda piederumiem, kas bija jātur klēpī.
Zarja Večerņaja paņēma piecas koka bļodas un katrā ielika ar visu mizu novārītu kartupeli, pēc tam bagātīgi ielēja neganti sarkanu boršču. Beigās zupā noplunkšķēja skābā krējuma karote un katrs saņēma savu devu.
- Es domāju, ka esam seši, Ēna ierunājās.
- Zarja Polunočnaja vēl guļ, paskaidroja Zarja Večerņaja. Viņai ēdienu turam ledusskapī. Kad pamodīsies, paēdis.
Borščs garšoja pēc etiķa un skābētām bietēm. Vārītais kartupelis bija miltains.
Otrajā ēdienā bija sīksts gaļas cepetis, izgreznots ar nezināmiem zaļumiem; jāsaka gan, zaļumi bija pārcepti un pat cilvēks ar bagātu iztēli neuzminētu, ka tie ir zaļumi drīzāk jau brūnumi.
Pusdienas papildināja kāpostu lapas, pildītas ar maltu gaļu un rīsiem; kāpostu lapas bija tik cietas, ka šķita neiespējami tās sagriezt, neizbirdinot rīsus un gaļu uz paklāja. Ēna ēdamo slidināja pa šķīvi turp un atpakaļ.
- Spēlējām dambreti, Černobogs stāstīja radiniecēm, uzdurdams uz dakšas cepeša gabalu. Jaunais cilvēks un es. Viņš uzvarēja, es uzvarēju. Tā kā uzvarēja viņš, man jābrauc kopā ar viņu un Trešdienu un jāpalīdz viņiem tajā vājprātā. Tā kā uzvarēju es, pēc tam, kad viss būs pabeigts, man jaunais cilvēks jānogalina ar āmura belzienu.
Māsas Zarjas drūmi šūpoja galvas.
- Vai, cik žēl, Zarja Večerņaja teica Ēnam. Ja es jums zīlētu, es būtu teikusi, ka jums priekšā garš un laimīgs mūžs, bērnu pulciņš.
- Tāpēc jau tu esi laba zīlniece, neizturēja Zarja Utreņņaja, kas izskatījās samiegojusies, it kā tik vēla stunda viņai būtu smags pārbaudījums. Tu tik skaisti melo.
Maltītes beigās Ēna vēl aizvien jutās izsalcis. Cietumā ēdināja slikti, tomēr labāk nekā šeit.
- Gardas pusdienas, uzslavēja Trešdiena, kas ar neslēptu prieku bija iztukšojis šķīvi. Paldies, kundzes! Bet tagad būšu spiests lūgt padomu: kur te tuvumā ir jauka viesnīca?
Zarja Večerņaja rādīja aizvainotu seju.
- Kāpēc jums jāiet uz viesnīcu? viņa brīnījās. Vai tad mēs neesam draugi?
- Es negribētu sagādāt jums neērtības… Trešdiena smaidīja.
- Kas nu tās par neērtībām, Zarja Utreņņaja nožāvājās, ar roku plucinādama zeltainos matus.
- Tu vari pārgulēt Beloboga istabā, Zarja Večerņaja pamāja Trešdienām, tā stāv tukša. Bet tev, jaunais cilvēk, es uzklāšu dīvānu. Galvoju, ka tur būs ērtāk nekā dūnu gultā.
- Tiešām laipni no jūsu puses, Trešdiena sacīja. Esam ar mieru.
- Turklāt tas jums izmaksās ne vairāk kā viesnīca, piebilda Zarja Večerņaja, uzvaroši pamezdama galvu. Simts dolāri.
- Trīsdesmit, pārlaboja Trešdiena.
- Piecdesmit.
- Trīsdesmit pieci.
- Četrdesmit pieci.
- Četrdesmit.
- Labi. Četrdesmit pieci dolāri. Zarja Večerņaja pār galdu pasniedza roku Trešdienām un tad ķērās pie trauku novākšanas.
Zarja Utreņņaja žāvājās tik izteiksmīgi, ka Ēna jau sāka uztraukties, ka viņa izmežģīs žokli. Paziņojusi, ka dodas gulēt, lai neiekristu ar degunu pīrāgā, viņa novēlēja visiem labu nakti.
Ēna palīdzēja Zarjai Večerņajai aiznest traukus uz mazo virtuvi. Pārsteigts viņš ieraudzīja zem izlietnes vecu trauku mazgājamo mašīnu, kurā salika traukus. Zarja Večerņaja, pametusi skatienu pār plecu, nošausminājās un pārlika koka bļodiņas izlietnē.
- Tās gan izlietnē, viņa pamācīja.
- Atvainojiet.
- Viss kārtībā. Bet tagad ejam atpakaļ, mums vēl ir pīrāgs, viņa paziņoja.
Ābolu pīrāgs bija pirkts veikalā un uzsildīts un bija ļoti, ļoti gards. Visi četri baudīja to kopā ar saldējumu, bet pēc tam Zarja Večerņaja lika visiem iziet no istabas un sagatavoja Ēnam jauku guļvietu uz dīvāna.
Stāvot gaitenī, Trešdiena uzsāka ar Ēnu sarunu.
- Tas ar dambreti tev izdevās, viņš sacīja.
- Tiešām?
- Tas bija labi. Pēdējā muļķība no tavas puses, tomēr bija labi. Saldu dusu!
Ēna iztīrīja zobus, nomazgāja seju ar aukstu ūdeni un devās pa gaiteni uz viesistabu, kur izslēdza gaismas, un, uzlicis galvu uz spilvena, uzreiz aizmiga.
»* *
Sapnī Ēna dzirdēja sprādzienus: viņš ar kravas mašīnu brauca pa mīnu lauku, un abās pusēs sprāga bumbas. Priekšējais stikls saplīsa, pār seju tecēja siltas asinis.
Kāds šāva uz viņu.
Viena lode trāpīja plaušās, otra sašķaidīja mugurkaulu, vēl cita ietriecās plecā. Ēna juta katru lodi. Beigās viņš sabruka uz stūres.
Tumsā nogranda pēdējais sprādziens.
Tas viss ir tikai sapnis, Ēna domāja viens pats tumsā. Laikam tikko nomiru. No bērnības viņš atcerējās ticējumu un parunu: ja sapnī nomirsti, arī nomodā tevi gaida nāve. Bet viņš nejutās miris! Lai par to pārliecinātos, Ēna atvēra acis.
Nelielajā istabā ar muguru pret Ēnu pie loga stāvēja sieviete. Viņa sirdij uz mirkli nojuka ritms.
- Lora?
Mēnesnīcas apstarotais sievietes stāvs pagriezās.
- Atvaino, viņa ierunājās, negribēju tevi pamodināt. Viņai bija liegs austrumeiropiešu akcents. Es nu iešu.
- Nekas, neuztraucies, Ēna atsaucās. Tu mani nepamodināji. Es tikai redzēju sapni.
-Jā, viņa pamāja, tu kliedzi, vaidēji. Gribēju jau modināt, bet beigās nospriedu, ka labāk ne.
Mēnesnīcā sievietes mati šķita palsi, bezkrāsaini. Ģērbusies viņa bija baltā katūna naktstērpā ar stāvu mežģīņu krādziņu, tērpa mala sniedzās līdz zemei. Ēna uzslējās pussēdus, pilnībā pamodies.
-Tu esi Zarja Polu… viņš nedroši iesāka. Māsa, kas gulēja.
-Jā, mans vārds ir Zarja Polunočnaja. Bet tu esi Ēna, vai ne? Tā man teica Zarja Večerņaja, kad pamodos.
- Skaidrs. Ko tu tur pēti?
Sieviete uzmeta viņam skatienu, tad pamāja, aicinot pie loga. Kamēr Ēna vilka džinsus, viņa aizgriezās. Ēna devās pie viņas. Istaba bija maza, tomēr līdz logam šķita tālu.
Sievietes vecums nebija nosakāms. Sejas āda viņai bija gluda, acis tumšas, ar garām skropstām, baltie mati krita līdz viduklim. Mēnesnīca laupīja krāsas, visu pārvērzdama rēgos. Viņa bija garāka auguma nekā māsas.
Zarja Polunočnaja pamāja uz naksnīgajām debesīm.
- Es skatījos tur, viņa rādīja Lielos Greizos Ratus. Redzi?
- Lielie Greizie Rati, Ēna atsaucās. Lielais Lācis.
-Jā, tas ir viens skatījums, sieviete piekrita. Bet manā dzimtenē to sauc citādi. Iešu pasēdēt uz jumta. Vai negribi piebiedroties?
Pacēlusi logu, sieviete basām kājām devās uz avārijas kāpnēm. Istabā ieplūda stindzinoši auksts gaiss. Kaut kas Ēnu satrauca, bet viņš nevarēja saprast, kas. Bridi vilcinājies, viņš uzrāva mugurā džemperi, uzvilka zeķes un kurpes un sekoja sievietei pa sarūsējušajām kāpnēm. Viņa gaidīja. No elpas aukstajā gaisā cēlās garaiņi. Ar skatienu pakavējies pie sievietes basajām kājām uz ledainajām metāla kāpnēm, Ēna beidzot arī pats iznāca uz jumta.