Pūta auksts, brāzmains vējš, piekļaudams naktstērpu sievietes augumam, un Ēna jutās neveikli, redzēdams, ka zem tā nekā cita viņai mugurā nav.
- Vai aukstums tevi nebiedē? viņš pajautāja, kad abi sasniedza kāpņu galu, bet vējš aiznesa vārdus projām.
- Kā, lūdzu?
Sievietes seja pieliecās tuvāk. Viņas elpa patīkami smaržoja.
- Es prasīju: vai aukstums tevi nebiedē?
Atbildes vietā Zarja Polunočnaja pacēla pirkstu: pagaidi! Viegli pārkāpusi pār norobežojumu, viņa jau stāvēja uz plakanā jumta. Ēna, lai ari ne tik izveicīgi, tomēr sekoja. Abus jau gaidīja koka soliņš, uz kura viņa apsēdās, un Ēna piemetās blakus. Ūdenstornis labi pasargāja no vēja, un viņš par to nopriecājās.
- Nē, sieviete sacīja, no aukstuma man nav bail. Šis ir mans laiks: nakts man sagādā tādas pašas neērtības kā zivij ūdens dzelme.
- Jā, tev nakts tiešām patīk, Ēna atbildēja, nožēlodams, ka nespēj pateikt neko gudrāku un dziļdomīgāku.
- Mums katrai ir savs laiks. Māsai Zarjai Utreņņajai pieder rītausma. Mūsu zemē viņa cēlās pirmā un atvēra vārtus, lai tēvs var izbraukt ar… aizmirsu, kā to sauc, līdzīgs mašīnai, tikai ar zirgiem.
- Ar pajūgu?
- Jā, pareizi. Tēvs izbrauca ar pajūgu. Bet Zarja Večerņaja, kad viņš atgriezās, atvēra vārtus mijkrēsli.
- Un tu?
Sieviete pieklusa. Lūpas viņai bija pilnīgas, bet ļoti bālas.
- Es tēvu nekad neredzēju. Es gulēju.
- Vai tā ir slimība?
Sieviete neatbildēja. Ja paraustīja plecus, tad nemanāmi.
- Tātad. Tu gribēji zināt, ko es tur pētu.
- Lielos Greizos Ratus.
Sieviete atkal pamāja uz zvaigznāju, un vējš piekļāva naktstērpu viņas augumam. Acumirkli kļuva redzami izcilni krūtsgali, katra zosādas kārpiņa bija kā uz delnas kā tumši plankumi pret balto katūnu. Ēna notrīsēja.
- Manās vecajās mājās to sauc par Odina Ratiem. Bet ari par Lielo Lāci. Tur, no kurienes nāku, cilvēki uzskata šo zvaigznāju par būtni, par nu, ne jau dievu, bet kaut ko tamlīdzīgu. Radījums ir ļauns un piekalts zvaigznēm. Ja viņš tiks brīvībā, tas aprīs visu pasauli. Taču ir trīs māsas, kurām dienu un nakti nepārtraukti jānovēro debesis. Ja ļaundaris izbēgs nu, tas, kas starp zvaigznēm, tad pasaulei beigas. PufJ Un beigas.
- Vai tiešām cilvēki tam tic?
- Ticēja. Senos laikos.
- Un tu ar skatienu centies sameklēt zvaigznēs briesmoni?
- Varētu tā teikt. Jā.
Ēna pasmaidīja. Ja nebūtu tik auksts, to visu varētu uzskatīt par sapni. Viņš jutās kā sapnī.
- Vai drīkstu pajautāt, cik tev gadu? Māsas laikam ir krietni vecākas.
Sieviete pamāja.
- Esmu pastarīte. Zarja Utreņņaja dzimusi rītausmā, Zarja Večerņaja vakarā, bet es pusnaktī. Esmu pusnakts māsa Zarja Polunočnaja. Vai esi precējies?
- Mana sieva ir mirusi. Gāja bojā avārijā pagājušajā nedēļā. Vakar apglabājām.
- Man tiešām žēl.
- Pagājušo nakti viņa mani apciemoja.
Tumsā, mēnesnīcā, to pateikt nebija grūti; dienas gaismā tas droši vien būtu neiedomājami.
- Vai pajautāji, ko viņa vēlas?
- Nē. Ne īsti.
- Varbūt vajadzēja. Prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild. Zarja Večerņaja teica, ka jūs ar Černobogu spēlējāt dambreti.
- Jā. Viņš ieguva tiesības sašķaidīt man ar veseri galvaskausu.
- Senos laikos cilvēkus veda kalna virsotnē. Augstu kalnos. Un uz klintīm sašķaidīja viņiem galvas. Černoboga vārdā.
Ēna pameta skatienu visapkārt. Neviena cita uz jumta nebija.
Zarja Polunočnaja iesmējās.
- Nebaidies, viņa te nav. Bet spēlē galu galā uzvarēji tu. Veseri viņš nedrīkst cilāt, iekams viss nav galā. Viņš tā solīja. Turklāt tu zināsi, kad. Tāpat kā govis pirms kaušanas. Lopiņi vienmēr zina. Ja ne, kāda tad jēga?
- Tā vien šķiet, Ēna atbildēja, ka esmu nokļuvis pasaulē ar savu loģiku un likumiem. Tāpat kā sapnī, kad zini, ka ir likumi, kurus nedrīksti pārkāpt. Pat nenojaušot, kas tie par likumiem un ko tie nozīmē. Man nav nekādas sajēgas, par ko mēs te runājam vai kas te šodien notika, es vairs nesaprotu neko kopš brīža, kad iznācu no cietuma. Es ļauju notikumiem iet savu gaitu. Vai tu mani saproti?
- Saprotu, sieviete atbildēja un paņēma viņa roku savā ledaini aukstajā plaukstā. Vienreiz tev jau tika dāvāta aizsardzība. Tev tika dota pati saule. Un tā ir pati dzīvība. Bet tu to pazaudēji. Atdevi. Es tev varu piedāvāt daudz vājāku aizsardzību, neko vairāk. Nevis tēva, bet meitas aizsardzību. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā, vai ne?
Dzestrais vējš svaidīja baltos matus viņai ap seju.
- Vai mums tagad būtu jācīnās? Vai jāspēlē dambrete?
- Tev nav mani pat jānoskūpsta, sieviete atbildēja. Vienīgi jāpaņem Mēness.
- Bet kā?
- Paņem Mēnesi.
- Es nesaprotu.
- Skaties, Zarja Polunočnaja sacīja.
Pacēlusi kreiso roku, viņa turēja to Mēness priekšā tā, lai īkšķis un rādītājpirksts spīdekli šķietami satvertu, un tad ar liegu žestu to paņēma. Brīdi šķita, ka sieviete tiešām nocēlusi Mēnesi no debesīm, bet tad Ēna ieraudzīja, ka tas tur vēl spīd. Tikmēr Zarja Polunočnaja atvēra delnu un parādīja viņam sudraba dolāru ar Brīvības statuju, kas atradās starp viņas rādītājpirkstu un īkšķi.
- īsta māksla, Ēna atzina, es pat nemanīju, pa kuru laiku tu to paslēpi plaukstā. Nevaru pat iedomāties.
- Bet es jau nepaslēpu, sieviete atbildēja. Es to paņēmu un tagad atdodu tev, lai cieši glabā. Lūdzu! Šo monētu gan nevienam neatdod.
Ielikusi dolāru Ēnas delnā, Zarja Polunočnaja sakļāva ap to viņa pirkstus. Monēta auksta gulēja viņa saujā. Pēc tam sieviete pieliecās uz priekšu, ar pirkstiem aizdarīja Ēnas acis
un viegli noskūpstīja viņu uz abiem plakstiņiem.
* * *
Ēna pamodās uz dīvāna pilnībā apģērbies. Pa logu krita šaurs saules stars, sijājot sīkus puteklīšus.
Izkāpis no gultas, Ēna piegāja pie loga. Dienas gaismā istaba izskatījās krietni mazāka.
Pametis skatienu lejup un pār ielu, viņš juta atgriežamies nakts bažas. Pie loga taču nebija avārijas kāpņu nedz laukumiņa, nedz sarūsējušu metāla pakāpienu!
Lai nu kā, bet plaukstā viņš cieši turēja mirdzošu, spožu sudraba dolāru ar Brīvības statujas galvu gaismā varēja izlasīt, ka tas kalts 1922. gadā.
A, jau augšā, durvīs parādījās Trešdienas galva. Labi. Vai gribi kafiju? Šodien dosimies aplaupīt banku.
IERAŠANĀS AMERIKĀ
1721. gads
Lai saprastu Amerikas vēsturi, rakstījis misters Ibiss savā ādas vākos iesietajā dienasgrāmatā, noteikti jāzina, ka tajā viss ir izdomāts kā primitīvā, ar ogli uzmestā zīmējumā bērniem vai tiem, kam viss ātri apnīk. Amerikas vēsture lielākoties ir patvaļīgs, bez iztēles veidots, neapdomāts notikumu attēlojums, nevis paši notikumi. Kādā no mītiem viņš turpināja, uz bridi pārtraucis rakstīšanu, lai iemērktu spalvu tintē un sakopotu domas, Ameriku atklājuši svētceļnieki, meklēdami ticības brīvību, tie ieradušies un savairojušies tukšā zemē un piepildījuši to.
Īstenībā Amerikas kolonisti bija ne tikai patvēruma un sapņu zemes meklētāji, bet arī izraidītie. Amerika kalpoja par mēslaini, kur izmest traucēkļus, lai varētu aizmirst par tiem. Laikos, kad Londonas Taibernas karātavās varēja pakārt par divpadsmit peniju zādzību, Amerika kļuva par žēlsirdības simbolu un otrās iespējas zemi. To dēvēja par transportēšanu: uz pieciem gadiem, desmit, uz visu mūžu. Tāds bija spriedums.