Tevi nodeva kapteiņa rīcībā, un tad sākās ceļojums uz Rietumindiju kuģī, kurā visi bija saspiesti kā vergi, un galamērķī kapteinis varēja tevi pārdot kādam, kas spēja noplēst kalpam nez cik ādu, līdz spriedums beidzās. Tomēr savs labums te bija: nebija jāgaida angļu cietumā, līdz tevi pakar (cietumā bija jāgaida, līdz tevi vai nu atbrīvo, vai izsūta, vai pakar, jo gadus tolaik nepiesprieda), turklāt Jaunajā pasaulē tu varēji izsisties uz augšu. Nevienam nebija aizliegts piekukuļot kapteini, lai varētu atgriezties Anglijā pirms izsūtījuma beigām. Ļaudis tā arī darīja. Gadījumā ja kādu pieķēra pirms izsūtījuma laika beigām (ja sens ienaidnieks vai vecs draugs ar nenokārtotiem rēķiniem, ieraudzījis tevi, paziņoja, kur nākas), tad, protams, bez vārda runas bija jāiet uz karātavām.
Tas manā atmiņā atsauc viņš turpināja pēc neliela pārtraukuma, kurā piepildīja tintnīcu ar tumšu tinti, ko izņēma no skapja Esiju Tregovanu no maza, vējaina klinšu ciema Anglijas dienvidrietumos Kornvolā. Viņas ģimene tur dzīvoja kopš neatminamiem laikiem. Meitenes tēvs bija zvejnieks, un baumoja, ka arīdzan marodieris no tiem, kas virs augstas klints vētras laikā izliek gaismas, lai ievilinātu kuģus klintīs un tos aplaupītu. Esijas māte bija pavāre skvaira namā, un ari meitene divpadsmit gadu vecumā sāka tur strādāt, tikai par trauku mazgātāju. Esija bija sīka būtne ar lielām, brūnām acīm un tumšbrūniem matiem, nekāda dižā strādniece jau viņa nebija, jo bieži nozuda klausīties stāstu vai pasaku, ja gadījās kāds stāstnieks: par elfiem un spriganiem, un melniem tīreļa suņiem, un sievietēm-roņiem jūras šaurumā. Lai gan skvairs par tādām pasaciņām tikai smējās, virtuves ļaudis gan pie virtuves durvīm uz nakti nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar treknāko pienu.
Pagāja gadi, un Esija vairs nebija sīka būtne, bet nobriedusi un pilnīga kā paisums zaļajā jūrā: viņas brūnās acis smējās, bet kastaņbrūnie mati draiski cirtojās. Esija ieskatījās skvaira astoņpadsmit gadus vecajā dēlā Bartolomijā, kas bija atbraucis no Ragbi. Kādu nakti viņa devās uz stāvu akmeni mežmalā un, ietītu savā nogrieztajā matu cirtā, nolika pie tā maizes riecienu, ko Bartolomijs bija aizkodis. Jau nākamajā dienā Bartolomijs nāca viņai klāt un uzsāka sarunu, atzinīgi uzlūkodams meiteni savām acīm bīstami zilā debesu krāsā, kad tuvojas vētra: Esija tobrīd viņa guļamistabā tīrīja kamīna režģi.
Viņam nu gan ir bīstamas acis, Esija teica.
Bartolomijs drīz aizbrauca uz Oksfordu, un, kad Esijas stāvoklis kļuva acīm redzams, viņa tika atlaista no darba. Taču mazulis piedzima nedzīvs, un, izrādot labvēlību Esijas mātei, kas bija ļoti laba virēja, skvaira sieva pierunāja vīru atjaunot kalpu meiteni vecajā darbā.
Tikmēr Esijas mīlestība pret Bartolomiju pārauga naidā pret visu viņa ģimeni, un pēc gada viņa kaimiņos noskatīja sev līgavaini Džošuu Horneru vīru ar nelāgu reputāciju. Kādu nakti, kad skvaira ģimene jau gulēja, Esija piecēlās, atslēdza sētas durvis un ielaida mīlnieku. Kamēr visi gulēja, viņš siroja pa visu namu.
Aizdomas uzreiz krita uz savējiem, jo durvis taču bija atvērtas (un skvaira sieva skaidri atcerējās, ka bija tās savām rokām aizbultējusi), un kā gan laupītājs zināja, kur glabājas skvaira sudraba šķīvis, kurā atvilktnē noliktas sudraba monētas un vekseļi? Tomēr Esija, kas savu vainu pilnībā noliedza, netika tiesāta, iekams Ekseterā notvēra Džošuu Hornera kungu, kas mēģināja laist apgrozībā skvaira vekseļus. Skvairs tos atzina par saviem, un Homērs ar Esiju tika apcietināti.
Horneru tiesāja vietējie soģi, un, kā tālaika slengs cietsirdīgi un nevērīgi definēja, viņš tika nocirsts, bet Esiju viņas jaunības vai kastaņbrūno matu dēļ apžēloja viņai piesprieda septiņus gadus izsūtījumā. Esiju bija paredzēts izvest ar kuģi "Neptūns", kuru vadīja kapteinis Klārks. Tā nu Esija devās uz Karolīnu, un ceļā viņa uzsāka dēku ar to pašu kapteini, pierunājot viņu atgriezties Anglijā ar Esiju kā sievu. Viņa gribēja, lai kapteinis aizved viņu uz mātes māju Londonā, kur neviens to nepazīst. Atpakaļceļš, kad cilvēku krava apmainīta pret kokvilnu un tabaku, bija mierīgs un laimīgs laiks kapteinim un viņa jaunajai līgavai, abi bija kā dūjas vai tauriņi, kas viens otru aplido, apmainās ar dāvaniņām un mīlas apliecinājumiem.
Kad beidzot kuģis sasniedza Londonu, kapteinis aizveda Esiju uz mātes māju, kur pret viņu izturējās visnotaļ kā pret jaunu vedeklu. Pēc astoņām nedēļām "Neptūns" atkal pacēla buras, un glītā līgava ar kastaņbrūnajiem matiem māja ostā ardievas. Pēc tam viņa atgriezās vīramātes mājās, kur vecās sievietes prombūtnes laikā piesavinājās zīda auduma gabalu, vairākas zelta monētas un sudraba lādīti, kurā vecā kundze glabāja pogas, un ar visu guvumu pagaisa Londonas ielās.
Turpmākajos divos gados Esija pilnībā apguva garnadzes amatu, platajos svārkos slēpdama ne vienu vien grēku, galvenokārt zagtu zīdu un mežģīnes, un baudīja dzīvi ar pilnu krūti. Par izglābšanos Esija pateicās visām būtnēm Ekseterā, par kurām bija dzirdējusi bērnibā, elfiem (elfu ietekmes sfēra, viņasprāt, noteikti sniedzās līdz pat Londonai), katru nakti liekot uz palodzes bļodiņu ar pienu, lai arī kā draudzenes smējās. Bet visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais: draudzenes saķēra bakas vai gonoreju, bet Esija bija vesela kā rutks.
Gadu pirms divdesmitās jubilejas nāca likteņa trieciens. Esija sēdēja krodziņā "Sakrustotās dakšiņas" Flītstrītas galā, Bella laukumā, kad ieraudzīja ienākam un iekārtojamies pie kamīna jaunu vīrieti, kas tikko bija beidzis universitāti. Skaidrs! Balodītis gatavs cepetim, Esija nosprieda un apsēdās viņam blakus, un sāka mēļot, cik viņš jauks cilvēks, ar roku glaudīdama zēnam ceļgalu, bet ar otru (uzmanīgāk) meklēdama kabatas pulksteni. Te pēkšņi jauneklis ieskatījās Esijai sejā, un viņas sirds apmeta kūleni, kad bīstamās acis vasaras debesu zilgmes krāsā pirms vētras ielūkojās viņas acīs un Bartolomija kungs nosauca viņu vārdā.
Esiju aizveda uz Ņūgeitu un notiesāja par patvaļīgu atgriešanos no izsūtījuma. Atzīta par vainīgu, Esija, kā daudzas citas, lūdza apžēloties sava nedzimušā bērna dēļ, un divas pilsētas kundzes, kas izvērtēja šādas pretenzijas (parasti tās bija nepamatotas), bija spiestas atzīt, ka Esija tiešām gaida bērnu, lai gan viņa atteicās atklāt tēva vārdu.
Nāvessods atkal tika aizstāts ar izsūtījumu, šoreiz uz mūžu.
Esija ceļoja ar "Jūras jaunavu". Uz kuģa bija divsimt izsūtīto, kas bija saspiesti kā treknas cūkas ceļā uz tirgu. Visapkārt trakoja caureja un drudzis, nebija lāgā kur apsēsties, kur nu vēl atgulties. Kāda sieviete kuģa galā dzemdībās nomira, bet drūzma bija tik liela, ka miroņus iznest nevarēja, un viņa ar visu mazo līķīti tika izspiesta ārā pa gala iluminatoru tieši putojošajā, pelēkajā jūrā. Esija bija astotajā mēnesī brīnums, ka viņa saglabāja bērnu, bet tā tiešām bija.
Vēlāk dzīvē Esiju bieži vajāja murgi ainas no pārpildītā kuģa un viņa pamodās kliegdama, rīklē juzdama kuģa smirdoņu.
"Jūras jaunava" piestāja Norfolkā Virdžīnijā, un Esiju nopirka sīks plantators, tabakas audzētājs Džons Ričardsons, kura sieva bija mirusi dzemdībās, bet meitiņa palikusi dzīva, un Ričardsonam vajadzēja gan zīdītāju, gan kalponi visiem sīksaimniecības darbiem.
Esijas puisēns, kuru viņa nosauca par Antoniju, sacīdama, ka par godu mirušajam vīram un bērna tēvam (viņa zināja, ka neviens to apstrīdēt nevarēs, un ir taču iespējams, ka Esija tiešām pazina kādu Antoniju), zīda Esijas krūti kopā ar Filīdu Ričardsoni. Darba devēja mazulīte vienmēr tika pie krūts pirmā, tāpēc auga veselīga, liela un spēcīga, bet Esijas puika bija vārgs un nespēcīgs, jo pārtika no paliekām.