Kopā ar Esijas pienu bērni iezīda arī teikas par klauvētājiem un zilcepurēm, kas mīt ogļraktuvēs, par Bukku, lielāko šķelmi no visiem gariem, daudz bīstamāku par rudgalvjiem un strupdeguņiem elfiem, kuriem jāatstāj smiltīs pirmā zivs, bet ražas laikā uz lauka jānoliek svaigi cepta maize, lai iegūtu bagātu ražu. Esija stāstīja bērniem par ābeļu gariem vecām ābelēm, kuras, ja vien grib, sāk runāt un kurām jāpielabinās ar pirmo sidru no augļu ražas tas gadumijā jāuzlej kokam uz saknēm, lai nākamais būtu auglīgs. Savā liegajā kornvolietes dialektā Esija skaitīja vecu pantiņu, bridinot, no kuriem kokiem jāizvairās:
Goba domā, Ozols nīst, Vītoli mīl staigāt, Ja naktī laukā tu.
To visu Esija stāstīja, un bērni viņai ticēja, jo viņa pati ticēja.
Saimniecība zēla un plauka, un Esija Tregovana ik nakti pie sētas durvīm nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar pienu. Pēc astoņiem mēnešiem Džons Ričardsons, klusi pieklauvējis pie Esijas guļamistabas durvīm, lūdza pakalpojumu, kādu sieviete var sniegt vīrietim, bet Esija atbildēja, ka jūtas satriekta un aizvainota: nabaga atraitne, proti, nolīgta kalpone neesot labāka par verdzeni, ja jau viņu lūdz atdoties vīrietis, kuru viņa tik ļoti ciena, turklāt nolīgtai kalponei nav tiesību precēties. Kā gan viņam ienācis prātā mocīt nabaga izraidītu meiteni to viņas prāts nespējot aptvert. Esijas riekstu brūnās acis pildījās ar asarām, kas piespieda Ričardsonu atvainoties, un galu galā Džons Ričardsons tajā karstajā vasaras naktī nometās uz ceļgala gaitenī Esijas Tregovanas priekšā, solīdams lauzt kalpones līgumu un piedāvādams laulības. Viņa piekrita, tomēr nebija ar mieru atdoties, iekams nebūs likumīga sieva un varēs pārcelties no mazās bēniņistabas uz kunga guļamistabu mājas priekšējā daļā. Lai gan vēlāk vairāki draugi un viņu sievas, satiekot uz ielas Ričardsonu, smīkņāja, lielākā daļa tomēr uzskatīja, ka jaunā Ričardsona kundze ir velnišķīgi glīta sieviete un Džonam Ričardsonam paveicies.
Pēc gada Esijai piedzima bērns, atkal zēns, gaišmatis, tāpat kā viņa tēvs un pusmāsa. Mazulis tika nosaukts tēva vārdā par Džonu.
Visi trīs bērni svētdienās gāja uz vietējo baznīcu klausīties ceļojošā sludinātāja sprediķi, tāpat arī uz vietējo skoliņu apgūt burtus un ciparus kopā ar citu sīko fermeru bērniem, savukārt Esija atklāja bērniem noslēpumus par elfiem, vissvarīgākos noslēpumus pasaulē; par rudmatainiem cilvēkiem zaļā apģērbā un acīm tik zaļām kā upe; par strupdeguņiem, jocīgiem, šķielējošiem ļautiņiem, kas spēj novest tevi no ceļa, ja tev kabatā nebūs sāls vai maizes gabaliņa. Bērniem, uz skolu ejot, vienā kabatā vienmēr bija mazliet sāls, bet otrā maizes gabaliņš senie dzīvības un zemes simboli, lai viņi vienmēr tiktu mājās, un viņi allaž pārnāca.
Bērni Virdžīnijas kalnu leknajā vidē auga slaidi un spēcīgi (lai gan Antonijs, Esijas vecākais dēls, allaž bija vārgākais, bālākais, uzņēmīgākais pret slimībām un kaprīzākais), un Ričardsoni bija ļoti laimīgi. Esija vīru mīlēja kā varēdama. Viņi bija precējušies jau desmit gadus, kad Džonu Ričardsonu sagrāba tik negantas zobu sāpes, ka viņš nokrita no zirga. Viņu aizveda uz tuvāko pilsētu, kur zobs tika izrauts, bet bija jau par vēlu Ričardsons mira no asins saindēšanās, ar tumšu seju un vaidēdams, un tika apbedīts zem sava mīļākā vītola.
Atraitne Ričardsone palika viena fermā, kuru vajadzēja pārvaldīt līdz laikam, kamēr abas Ričardsona atvases sasniegs pilngadību. Gadu pēc gada Esija izrīkoja kalpus un vergus, novāca tabakas ražu, Jaunajā gadā lēja sidru uz ābeļu saknēm, ražas laikā lika druvā svaigi ceptas maizes riecienu, ne reizi neaizmirsdama nolikt tasīti ar pienu pie sētas durvīm. Saimniecība zēla un plauka, Ričardsona atraitne ieguva stingras saimnieces slavu, raža vienmēr bija laba, un darījumos viņa bija godīga.
Viss gāja labi vēl desmit gadus, bet tad nāca slikts gads: Esijas dēls Antonijs nonāvēja savu pusbrāli niknā strīdā par fermas nākotni un Filidas roku. Daži gan teica, ka tā bijusi nelaimīga nejaušība, muļķīgs sitiens, kas izrādījies pārāk spēcīgs, bet citi gan tā nedomāja. Antonijs devās projām, un Esijai vienai vajadzēja apbedīt jaunāko dēlu blakus tēvam. Dažs labs baumoja, ka Antonijs aizbēdzis uz Bostonu, citi -, ka viņš devies uz Rietumiem, bet pati māte domāja, ka dēls iesēdies kuģī uz Angliju, pieteicies Džordža armijā, lai apspiestu dumpīgos skotus. Bez dēliem saimniecība kļuva tukša un bēdīga, Filīda vārga un sēroja, it kā viņai būtu salauzta sirds, un pamāte nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēja panākt, lai Filīdas lūpas atkal atplaukst smaidā.
Lai nu kā bija ar to sirdi, bet fermai vajadzēja vīrieti, un Filīda apprecējās ar Hariju Soumsu. Viņš pēc amata bija kuģu būvētājs, un jūra viņam bija līdz kaklam. Soumss sapņoja par dzīvi laukos tādā saimniecībā kā Linkolnšīra, kurā bija uzaudzis. Ričardsonu ferma ne tuvu nebija tāda, bet Soumss saskatīja pietiekami daudz līdzību, lai justos laimīgs.
Filīdai ar Hariju bija pieci bērni, no kuriem trīs izdzīvoja.
Ričardsona atraitne skuma pēc dēliem un vīra, lai gan dzīvesbiedru vairs atcerējās tikai kā jauku vīrieti, kas pret viņu bija laipns. Filīdas bērni nāca pie Esijas klausīties teikas, un viņa stāstīja par tīreļa melno suni, par drausmīgo plikgalvi, ābeles garu un asiņainajiem kauliem, taču bērni neizrādīja lielu interesi: viņi gribēja dzirdēt tikai par Džeku un garo pupu, par milžu bendi, vai par Džeku, viņa kaķi un karali. Esija mīlēja bērnus kā savu miesu un asinis, lai gan dažreiz sauca cilvēku vārdos, kuri jau sen bija viņsaulē.
Bija maija mēnesis, un Esija iznesa sakņu dārziņā krēslu, lai saulē izlobītu salasītās zirņu pākstis, lai cik dāsna būtu Virdžīnijas tveice, viņas kaulos bija iezadzies aukstums, tāpat kā matos sarma, un gribējās mazliet pasildīties.
Lobīdama ar vecajām rokām zirņus, Ričardsona atraitne sāka domāt, cik jauki būtu atkal pastaigāt pa tīreļiem un sāļajām klintīm dzimtajā Kornvolā, atceroties sevi kā mazu meiteni, kas sēž oļainā krastā un gaida, kad no pelēkās jūras atgriezīsies tēva kuģis. Esijas rokas, ar zilganām locītavām un neveiklas, vēra vaļā pākstis un spieda zirņus māla podā, bet tukšās pākstis viņa lika sev klēpī uz priekšauta. Un tad viņa atcerējās to, ko jau sen nebija cilājusi atmiņā, savu aizgājušo dzivi: kā viņas veiklie pirksti bija taustījuši makus un čiepuši zīdu, atminējās Ņūgeitas sargu, kas teica, ka tiesa būs labi ja pēc divpadsmit nedēļām un viņa var aizbēgt no karātavām, aizbildinoties ar grūtniecību, un cik viņa jauka. Esija bija pagriezusies pret sienu, pacēlusi svārkus (ienīzdama gan sevi, gan viņu, tomēr atzīdama, ka viņam taisnība). Pēc kāda laika sieviete juta, ka viņā sakustas dzīvība, tātad varēs atņemt nāvei vēl kādu laiciņu…
- Esija Tregovana? atskanēja sveša balss.
Ričardsona atraitne pacēla skatienu, ar plaukstu aizklādama acis no maija saules.
- Vai mēs būtu pazīstami? viņa prasīja.
Esija pat nemanīja, kurā brīdī svešinieks bija pienācis.
Vīrietis bija ģērbies no galvas līdz kājām zaļā: apputējušas zaļas, rūtainas bikses, zaļa žakete, tumšzaļš mētelis. Mati viņam bija burkānu krāsā, bet greizais smaids pletās no mutes līdz ausīm. Nezin kāpēc, uzlūkojot svešo, Esija jutās laimīga, lai gan iekšēja balss brīdināja par briesmām.
- Tā varētu teikt, vīrietis atbildēja.
Viņš pašķielēja lejup uz Esiju, un viņa lūkojās apaļajā sejā, mēģinādama atcerēties, kas tas par cilvēku. Svešinieks bija jauns, Esijas mazbērnu gados, tomēr zināja viņas īsto vārdu, un neierastās izloksnes "r" atsauca atmiņā bērnību, klintis un tīreli tālajās mājās.