- Vai esat kornvolietis? Esija pajautāja.
- Esmu gan, brālēns Džeks, rudmatis atbildēja. Pareizāk sakot, biju, jo tagad esmu Jaunajā pasaulē, kur neviens nenoliek pienu vai alu godīgam zellim, neaiznes maizes riecienu uz druvu ražas laikā.
Vecā sieviete satvēra zirņu bļodu ciešāk.
- Ja esat tas, ko domāju, viņa sacīja, tad es negribētu ar jums strīdēties.
No mājas skanēja Filīdas balss. Viņa rāja pārvaldnieci.
- Es ar jums ari ne, turpināja rudmatainais zellis, un viņa balss skanēja sērīgi, lai gan jūs atvedāt mani uz šejieni, jūs un tādi kā jūs, uz zemi, kurā nav laika burvestībām un vietas elfiem un līdzīgām būtnēm.
-Jūs man esat darījuši daudz laba, Esija sacīja.
- Gan laba, gan ļauna, svešinieks piemiedza aci. Mēs esam kā vējš, pūšam gan no vienas puses, gan no otras.
Esija pamāja.
- Vai sniegsiet man roku, Esija Tregovana?
To teikdams, svešais pasniedzās pēc viņas rokas. Viņa roka bija kā nosēta ar vasarraibumiem, un, lai gan Esijas redze bija kļuvusi vājāka, viņa tomēr saskatīja oranžas spalviņas delnas virspusē, kas pēcpusdienas saulē zeltaini mirdzēja. Viņa iekoda sev lūpā un tad vilcinādamās ielika mezgloto plaukstu viņa rokā.
Kad Esiju atrada, viņa vēl bija silta, lai gan dzīvība bija atstājusi viņas ķermeni un tikai puse zirņu bija izlobīta.
PIEKTĀ NODAĻA
Dzīves kundze plaukst un zied, Nāve blandās šur un tur. Dzīve mājās iet, Nāve apkārt klīst.
V. E. Henlijs.
"DziVES kundze plaukst un zied"
Tajā sestdienas rītā atvadīties no viesiem piecēlās tikai Zarja Utreņņaja. Saņēmusi no Trešdienas četrdesmit piecus dolārus, viņa uzstāja, ka jāizraksta rēķins, un to arī izdarīja plašā, cilpainā rokrakstā uz veca dzērienu atlaides talona. Rīta gaismā viņa izskatījās pēc lelles: vecā seja bija rūpīgi izkrāšļota, zeltainie mati uz pakauša glīti savīti augšup.
Trešdiena noskūpstīja viņai roku.
- Paldies par viesmīlību, mīļā kundze! viņš pateicās. Jūs un jūsu māsas esat starojošas kā pašas debesis.
-Jūs esat vecs, samaitāts vīrs, Zarja Utreņņaja atbildēja, brīdinoši paceldama pirkstu un tad apskaudama Trešdienu. Neriskējiet, viņa turpināja, man negribētos dzirdēt, ka esat aizgājis uz visiem laikiem.
- Tas sāpinātu ari mani, mīļā, Trešdiena atbildēja.
Pēc tam viņa sniedza roku Ēnam.
- Zarja Polunočnaja jūs augstu vērtē, viņa teica. Es tāpat.
- Paldies, Ēna atbildēja. Paldies par pusdienām!
Sieviete sarauca uzacis izbrīnā.
- Vai tad jums garšoja? Tad apciemojiet mūs vēl!
Trešdiena un Ēna devās lejup pa kāpnēm. Ēna bija sabāzis rokas žaketes kabatās. Plaukstā viņš juta auksto sudraba dolāru. Tik liela un smaga monēta viņam rokā bija pirmo reizi. Ēna to satvēra starp pirkstiem, cenzdamies roku turēt dabiski, un, kad monēta ieslīdēja plaukstā, iztaisnoja roku. Šķita, ka starp rādītājpirkstu un mazo pirkstiņu ir dolāra īstā vieta, un tas bija tikai viegli jāsaspiež.
- Veikli, Trešdiena ierunājās.
- Es tikai mācos, Ēna atbildēja. Tehniski varu daudz ko paveikt. Visgrūtākais ir pievērst cilvēku uzmanību tukšajai rokai.
- Tiešām?
- Jā, Ēna apstiprināja. To sauc par maldināšanu.
Paslidinājis vidējos pirkstus zem monētas, viņš iegrūda to
plaukstā un, lai gan tikai mazliet, bet kļūdījās. Dolārs izslīdēja no pirkstiem, šķindēdams nokrita uz kāpnēm un aizripoja pusstāvu zemāk. Trešdiena pieliecās un dolāru pacēla.
- Pret dāvanām nedrīkst izturēties tik nevērīgi, viņš aizrādīja. Tās jāsargā kā acuraugs. Nemētā, kur pagadās!
Trešdiena sāka pētīt monētu vispirms ērgli, tad Brīvības statujas galvu.
- A, Brīvības dāma! Skaista, vai ne? viņš pasmaidīja un pasvieda monētu Ēnam, kas, noķēris to gaisā, šķietami ielika kreisajā plaukstā, lai gan paturēja labajā, un beigās it kā ar kreiso ielika kabatā. Tikmēr monēta bija Ēnas labajā plaukstā. Sudraba dolāram piemita nomierinošs spēks.
- Brīvības dāma, Trešdiena nevarēja rimties, tāpat kā daudzi citi amerikāņu mīlētie dievi, ir svešzemniece. Šajā gadījumā francūziete, lai gan, ņemot vērā amerikāņu jūtelību, franči, dāvinot statuju Ņujorkai, apsedza tās brīnišķīgās krūtis. Brīvība, viņš turpināja un sarauca degunu, kāpnēs ieraudzījis nomestu vecu prezervatīvu, un tad ar riebumu sejā paspēra to malā. Kādam taču uz tā varēja paslīdēt kāja. Būtu nolauzis kaklu, Trešdiena burkšķēja, pārtraukdams monologu par Brīvības statuju. Tikpat kā uz banāna mizas, vienīgi ar bezgaumības un ironijas piedevu.
Pēc tam Trešdiena atgrūda ārdurvis, un saules gaisma abus apžilbināja.
- Brīvība, vecais vīrs rūca, iedams uz mašīnu, ir kuce, kas pārojas tikai uz līķu kaudzes.
- Tiešām? Ēna brīnījās.
- Citāts, Trešdiena paskaidroja. To teicis kāds francūzis. Lūk, kam ir veltīta statuja Ņujorkas līcī: kucei, kas giljotīnas laukumā meklējās uz līķu čupas. Turi savu lāpu, cik augstu gribi, mana dārgā, bet pa tava tērpa krokām ložņā žurkas un gar cisku tek auksta sperma.
Atslēdzis mašīnas durvis, viņš pamāja, lai Ēna kāpj blakus.
- Man gan viņa šķiet skaista, Ēna iebilda, pētīdams monētu. Brīvības statujas sudraba seja mazliet atgādināja Zarju Polunočnaju.
- Tā ir, Trešdiena turpināja, mūžīgā cilvēku muļķība. Dzīšanās pēc jaukās miesas, nesaprotot, ka tā ir tikai skaists kaulu ietērps. Tārpu barība. Naktīs tu berzējies pret tārpu barību. Lūdzu neapvainoties.
Ēna pirmoreiz dzirdēja Trešdienu runājam tik ekspansīvi. Acīmredzot viņā intensīvas klusēšanas fāzes mijās ar ekstravertajām fāzēm.
- Vai tad tu neesi amerikānis? Ēna painteresējās.
- Kurš tad vispār ir amerikānis, Trešdiena atrūca. Ar saknēm šeit. To es gribu teikt.
Viņš pameta skatienu pulkstenī.
- Līdz banku slēgšanai mums vēl jānosit vairākas stundas. Vakar, starp citu, labi apstrādājām Černobogu. Es jau beigās viņu būtu kaut kā pielauzis, bet tu viņu dabūji mūsu pusē daudz vairāk, nekā es to jebkad būtu spējis.
- Tāpēc vien, ka viņš pēc tam varēs mani piebeigt.
- Vēl jau nav zvanīts. Tu jau pats vakar izmeti viedu piezimi, ka viņš ir vecs, un nav jau teikts, ka viņš tevi nositis, varbūt tiksi cauri, nu, teiksim, ar paralīzi. Būsi bezcerīgs invalīds. Tā ka tev viss vēl priekšā arī tad, ja misters Černobogs pārdzīvos turpmākos pārbaudījumus.
- Vai par to ir kādas šaubas? Ēna atdarināja Trešdienas runas stilu, sevi par to nicinādams.
- Pie joda, ir gan, Trešdiena atsaucās, stūrēdams bankas autostāvvietā. Lūk, viņš rādīja, banka, kuru aplaupīšu. Līdz tās slēgšanai ir vairākas stundas. Ieiesim sasveicināties!
Viņš pamāja. Ēna negribīgi izkāpa no mašīnas. Ja vecais izdomājis darīt muļķības, kāda velna pēc novērošanas kamerām jārāda savi ģīmji? Tomēr ziņkārība guva virsroku un Ēna sekoja. Bankā viņš nodūra skatienu, berzēja degunu, vārdu sakot, darīja visu, lai slēptu seju.
- Kur lai meklēju iemaksu veidlapas, kundze? Trešdiena uzrunāja vientuļu bankas kasieri.
- Tur, lūdzu.
- Lieliski! Un ja man nepieciešams noguldīt naudu naktī…?