- Tās pašas veidlapas. Sieviete viņam uzsmaidīja. Vai zināt, kur ir nakts automāts? Pa kreisi pie ārdurvīm ir uzraksts.
- Paldiesiņ!
Trešdiena paņēma vairākas veidlapas, pēc tam uzsmaidīja kasierei, un viņi abi ar Ēnu devās projām.
Arā Trešdiena uz bridi apstājās, domīgi braucīdams bārdu. Pēc tam, aizgājis līdz bankomātam un nakts automātam pie sienas, rūpīgi visu izpētīja un tad veda Ēnu pāri ielai uz lielveikalu, kur nopirka sev šokolādes saldējumu ar augļiem, bet Ēnam tasi karstas šokolādes. Pie ieejas durvīm uz sienas, zem sludinājuma dēļa ar izīrējamām istabām, kucēnu un kaķēnu nodošanu labās rokās, bija maksas telefons. Trešdiena norakstīja tā numuru. Pēc tam viņi atkal devās pāri ielai.
- Šobrīd mums labi derētu, Trešdiena pēkšņi ierunājās, sniegs. Kārtīgs, irdens, kaitinošs sniegs. Padomā par sniegu manis dēļ, labi?
- Kā tā?
- Pilnībā koncentrējies uz mākoņu veidošanos te, mums virs galvas, rietumu pamalē. Iedomājies, ka tie kļūst arvien lielāki un tumšāki. Domā par pelēkām debesīm un trakojošu ziemeļvēju. Domā par sniegu…
- Diez vai no tā būs kāds labums!
- Nerunā muļķības! Vismaz nodarbināsi prātiņu, slēgdams vaļā mašīnu, Trešdiena sacīja. Bet tagad uz Kinko! Pasteidzies!
Sniegs, Ēna domāja, sēdēdams mašīnā un malkodams karsto šokolādi. Milzīgas, reibinošas sniega pikas un plēksnes krīt lejā no gaisa; balti ielāpi tēraudpelēkās debesīs, sniegs pieskaras tavai mēlei auksts, kā jau ziemā, tad nedroši noskūpsta tev seju un beigās nosaldē līdz nāvei. Divdesmit piecus centimetrus bieza sniega vate pārvērš pasauli pasakā, un viss kļūst neredzēti skaists…
Trešdiena kaut ko teica.
- Ko, lūdzu?
-Teicu, ka esam klāt, Trešdiena atkārtoja, bet tu jau biji citur.
- Es domāju par sniegu, Ēna paskaidroja.
Kinko viņa priekšnieks ķērās pie bankas veidlapu pārkopēšanas. Kinko darbiniekam viņš palūdza izdrukāt divas vizītkartes desmit eksemplāros. Ēnam iesāpējās galva, starp lāpstiņām nepatīkami kņudēja laikam jau viņš miegā bija kļūmīgi sagriezies, bet varbūt tās joprojām bija paģiras no aizpagājušās nakts.
Apsēdies pie datora, Trešdiena uzdrukāja vēstuli un ar darbinieka palīdzību izgatavoja tajā vairākas lielas zīmes.
Sniegs, prātoja Ēna. Augstu atmosfērā viz precīzi, mikroskopiski kristāliņi, veidojot sīkus puteklīšus, un katrs no tiem ir daudzšķautņainu mežģīņu meistardarbs. Sniega kristāliņi salīp sniegpārsliņās un krīt lejup, pārklājot Čikāgu ar baltu segu, kas kļūst arvien biezāka…
- Ņem. Trešdiena sniedza tasi Kinko kafijas, kurā peldēja pa pusei izšķīdis sintētiskā krējuma pulveris. Laikam jau pietiks, kā tu domā?
- Kā pietiks?
- Sniega. Vai tad gribi radīt pilsētā jukas?
Debesis jau atgādināja pelēku karakuģu floti. Drīz snigs. Snigs.
- Bet es taču to neizsaucu? Ēna prasīja. Ne jau es. Vai ne?
- Dzer kafiju! Trešdiena mudināja. Pēdējais draņķis, bet galvassāpes kaut cik noņems. Un tad piebilda: Labs darbiņš.
Par visu samaksājis, Trešdiena nesa zīmes, vēstules un vizītkartes uz mašinu. Atvēris bagāžas nodalījumu, viņš salika papīrus melnā koferi, kādu parasti nēsā apsardze, un aizvēra. Pēc tam pasniedza Ēnam vizītkarti.
- Kas tas tāds? Ēna prasīja. A. Hedoks, "AI Drošības dienesta" direktors?
- Tu pats!
- A. Hedoks?
- Nūja.
- Ko nozīmē A?
- Alfredo? Alfonso? Augustīns? Ambrozijs? Vari izvēlēties!
- Hm, skaidrs.
- Bet es tagad esmu Džeimss O'Gormans, Trešdiena paziņoja. Draugiem vienkārši Džimijs. Re? Man arī ir vizītkarte. Viņi atgriezās automašīnā. Ja ar A. Hedoku tiksi galā tikpat veiksmīgi kā ar sniegu, mums būs daudz smukas naudiņas, ar kuru šovakar izmaksāt maltīti maniem draugiem.
- Es negribu atkal tikt cietumā!
- Tu tur nenokļūsi.
- Manuprāt, mēs norunājām, ka neiešu pret likumu.
- Bet tu jau neiesi! Varbūt palīdzēsi vai atbalstīsi mazliet sazvērestības, kuras rezultātā par atlīdzību saņemsi zagtu naudu, bet, tici man, no darījuma iznāksi laukā smaržīgs kā roze.
- Vai tas būs pirms vai pēc tam, kad vecais slāvu Atlass ar vienu zvēlienu sašķaidīs man galvaskausu?
- Vecajam ar redzi arvien švakāk, Trešdiena mierināja. Var gadīties, ka viņš nemaz tev netrāpīs. Paklau, bet mums vēl mazliet jānosit laiks sestdienās banku slēdz pusdienlaikā. Vai negribi kaut ko ieēst?
- Labprāt, Ēna piekrita. Esmu izsalcis kā vilks.
- Es zinu vienu labu vietiņu. Trešdiena braukdams dungoja jautru dziesmiņu, tās nosaukumu gan Ēna nevarēja atcerēties. Sāka pārslot sniegs, tieši kā viņa iztēlē, viešot dīvainu lepnumu. Loģiski spriežot, ar sniegu viņam nebija nekāda sakara, tāpat kā sudraba monēta kabatā nekad nav bijusi Mēness. Un tomēr…
Beigās viņi apstājās pie šķūnim līdzīgas ēkas. Pie durvīm bija izkārtne: Pie mums par 4,99 USD paēdīsi līdz sātam.
- Esmu šo vietiņu iemīļojis, Trešdiena atzinās.
- Garšīgi ēdieni? Ēna painteresējās.
- Neteiktu gan, Trešdiena izmeta, taču gaisotne vien ir ko vērts!
Pēc maltītes, kurā Ēna notiesāja ceptu cāli, turklāt ar gardu muti, atklājās, ka gaisotne, kuru Trešdiena tik ļoti iecienījis, ir uzņēmums šķūņa dziļumos; karogs telpas centrā vēstīja, ka te ir bankrotējušu un likvidētu uzņēmumu preču noliktava un izpārdošana.
Trešdiena aizgāja uz mašīnu un atgriezās ar koferīti, kuru paņēma līdzi uz vīriešu tualeti. Sapratis, ka drīzumā tāpat kļūs skaidrs, kas priekšniekam padomā, Ēna sāka klīst gar bankrotējušo uzņēmumu preču rindām, pētīdams pārdošanai piedāvātās mantas: pircējus gaidīja kārbas ar kafiju tikai aviolīniju vajadzībām, lelles-mutanti, pusaugu bruņrupucēni nindzjas un karojošās karalienes Ksenas leļļu harēms, lācīši, kas, uzvilkti uz ksilofona atskaņoja patriotiskas melodijas, bundžas ar sautētu gaļu, galošas un dažnedažādas botes, marmelāde, rokas pulksteņi ar prezidenta Bila Klintona attēlu, miniatūras mākslīgās Ziemsvētku eglītes, sāls un piparu trauciņi dzīvnieku veidolos, mākslīgas ķermeņa daļas, augļi un mūķenes, un saliekama sniegavīra komplekts "Pieliec tikai burkānu" ar plastmasas ogļu acīm, kukurūzas vālītes pīpi un plastmasas cepuri (sniegavīrs Ēnam patika vislabāk).
Interesanti gan, kā no Mēness var uzburt sudraba monētu un kas lika Lorai izkāpt no kapa un cauri pilsētai nākt pie viņa parunāties?
- Vai nav brīnišķīga vieta? Trešdiena prasīja, izgājis no vīriešu tualetes, slaucīdams mitrās rokas kabatlakatā. Šiem beigušies papīra dvieļi, viņš paskaidroja.
Trešdiena bija pārģērbies tumšzilā žaketē ar pieskaņotām biksēm, adītu, zilu kaklasaiti, biezā, zilā džemperi, baltā kreklā, un kājās viņam bija melnas kurpes. Tikpat kā apsardzes virs, Ēna nodomāja un tā arī pateica.
- Ko gan lai es saku, jaunekli? Trešdiena atbildēja, paceldams kārbu ar akvārijā peldošu plastmasas zivi (Nekad neizbālēs turklāt jums nebūs jādomā par barību!). Varu tikai jūs apsveikt: acīgs! Arturs Hedoks, ko teiksi? Arturs ir labs vārds.
- Pārāk ikdienišķs.
- Gan jau kaut ko izdomāsi. Labi. Tagad braucam atpakaļ uz pilsētu! Mums precīzi jāievēro bankas aplaupīšanas laiks, un tad man būs mazliet naudas tēriņiem!
- Vairums cilvēku, Ēna pamācīja, vienkārši to izņemtu bankomātā.