- Dīvaini, tieši to es domāju darīt.
Mašīnu viņi atstāja lielveikala autostāvvietā; pretējā ielas pusē bija banka. Trešdiena izcēla no bagāžnieka metāla koferi, mapi un roku dzelžus. Koferi viņš pieslēdza sev pie kreisās rokas. Vēl sniga. Uzlicis galvā zilu cepuri ar nagu, Trešdiena piestiprināja pie tās un krūšu kabatas emblēmu ar uzrakstu AI DROŠĪBAS DIENESTS. Pēc tam viņš salika mapē veidlapas un sakumpa. Izskatījās pēc atvaļināta policista, kas uzaudzējis vēderiņu.
- Bet tagad, Trešdiena paziņoja, tev mazliet jāiepērkas pārtikas nodaļā, bet pēc tam jāpanīkst pie telefona. Ja kāds jautā, saki, ka gaidi zvanu no draudzenes, kurai salūzusi mašīna.
- Kāpēc lai viņa man zvanītu uz šejieni?
- Kā lai es to zinu?
Uzlicis uz ausim izbalējušus rozā sildītājus, Trešdiena aizvēra koferi. Uz viņa tumšzilās cepures un ausu sildītājiem krita sniegpārslas.
- Nu un kā? viņš pajautāja.
-Jocīgi.
-Jocīgi?
- Varbūt stulbi, Ēna piebilda.
- Hm. Stulbi un jocīgi. Tas ir labi!
Trešdiena pasmaidīja. Ar ausu sildītājiem viņš izskatījās uzticams, smieklīgs un, jāatzīst, vienlaikus piemīlīgs. Pārgājis pāri ielai, Trešdiena devās uz bankas ēkām, bet Ēna iegāja lielveikala zālē un sāka vērot.
Vispirms Trešdiena pielika bankomātam lielu, sarkanu norādi: NESTRĀDĀ. Pēc tam aizvilka sarkanu lenti nakts automāta priekšā un pielika tai klāt kserokopiju ar paziņojumu. Ēna uzjautrināts lasīja:
JŪSU LABĀ, tas vēstīja, MĒS VEICAM UZLABOJUMUS. ATVAINOJAMIES PAR PAGAIDU NEĒRTĪBĀM!
Pēc tam Trešdiena pagriezās ar seju pret ielu. Viņš izskatījās nosalis un saguris.
Pie bankomāta pienāca jauna sieviete, kas gribēja izņemt naudu. Trešdiena purināja galvu: bojāts. Sieviete nolamājās, atvainojās un aizskrēja.
Piebrauca mašīna, un no tās izkāpa vīrs ar pelēku maišeli un atslēgu. Ēna noskatījās, kā Trešdiena viņam atvainojas, pēc tam dod parakstīties mapē, pārbauda veidlapas, rūpīgi izraksta kvīti un beigās atver lielo, melno metāla koferi un ieliek tajā svešinieka pelēko maisu.
Vīrietis sniegā drebinājās un mīņājās, gaidot, kamēr vecais apsargs tiek galā ar birokrātiskajām bezjēdzībām; viņš būs visu ātri nokārtojis, beidzot nokļūs siltumā un varēs doties tālāk. Saņēmis kvīti, vīrietis ielēca siltajā mašīnā un aizbrauca.
Trešdiena atgriezās, nesdams rokās melno kasti, un lielveikalā nopirka sev kafiju.
- Labdien, jauno cilvēk! iedams garām, viņš tēvišķīgi nobubināja. Pārāk silti tev nav, vai ne?
Šķērsojis ielu nez kuro reizi, Trešdiena saņēma pelēkus maišeļus un aploksnes no cilvēkiem, kas nāca noguldīt peļņu vai ieņēmumus tieši šajā sestdienas pēcpusdienā. Viņš bija jauks apsardzes vīrs ar jocīgiem rozā ausu sildītājiem.
Nopircis Turkey Hunting, People un, Sniega cilvēka attēla aizkustināts, Weekly World News, lai būtu, ko palasīt, Ēna turpināja vērot.
- Vai varu jums palīdzēt? viņu uzrunāja pusmūža melnais ar baltām ūsām.
- Paldies, kungs, nevarat vis! Gaidu telefona zvanu. Manai meitenei salūza mašīna.
- Gan jau akumulators, veikala menedžeris teica. Cilvēki aizmirsuši, ka tas kalpo trīs, varbūt četrus gadus. Nekādus zelta kalnus jau nemaksā.
- Varējāt neteikt, Ēna atbildēja.
- Nu tad turies, milzi! melnais uzsauca un atgriezās lielveikalā.
Sniegs bija pārvērtis ielu sniega lodes iekšdaļā, nevainojamā līdz pēdējam sīkumam.
Ēna skatījās kā apburts. Nespēdams dzirdēt sarunu ielas otrā pusē, viņš jutās kā smalkā mēmā kino izrādē, kur viss tiek izpausts ar žestiem un mīmiku: vecs sargs, skarbs un nopietns, varbūt mazliet neveikls, bet ļoti labvēlīgs. Visi atdod viņam naudu un aiziet laimīgāki nekā pirms tikšanās ar viņu.
Bet tad pie bankas piebrauca policijas mašīna un Ēnas sirds pamira. Trešdiena, uzmaucis cepuri dziļāk, aizčāpoja pie mašīnas, sasveicinājās, sarokojās caur atvērto logu, pamāja, pārmeklēja savas kabatas, atrada vizītkarti un vēstuli, pasniedza pa logu. Pēc tam viņš atkal devās malkot kafiju.
Sāka zvanīt telefons. Ēna pacēla klausuli un runāja tik garlaikoti, cik vien spēja.
- AI Drošības dienests, viņš atbildēja.
- Vai varu palūgt A. Hedoku? policists viņpus ielas jautāja.
- Andijs Hedoks pie klausules, Ēna atsaucās.
-Jā, mister Hedok, te policija, policists viņpus ielas turpināja. Vai tas ir jūsu darbinieks, kas šobrīd strādā pie Pirmās Ilinoisas bankas uz Mārketstrītas un Otrās ielas stūra?
- Bet protams! Tieši tā! Džimijs O'Gormans. Kas noticis, policista kungs? Vai Džimijs neuzvedas, kā pieklājas? Varbūt iereibis?
- Nekādu problēmu, ser. Ar jūsu darbinieku viss ir kārtībā. Es tikai gribēju pārliecināties, vai viss ir saskaņots.
- Policista kungs, pasakiet Džimijam: ja viņš vēl kaut reizi piedzersies, atlaidīsim viņu no darba. Skaidrs? Padzīsim! Pie velna mātes! "AI Drošības dienests" nav nekāda labdarības iestāde.
- Es tiešām nezinu, ser, vai man tas viņam jāsaka. Cilvēks godīgi veic savu darbu. Vienīgais, kas mūs satrauc: tādi uzdevumi jāuztic diviem darbiniekiem. Vienam neapbruņotam cilvēkam ir riskanti darboties ar tik lielām naudas summām.
- Varējāt to neteikt. Ziņojiet par to Pirmās Ilinoisas skopuļiem! Es riskēju ar saviem cilvēkiem, policista kungs! Kārtīgiem cilvēkiem. Tādiem kā jūs.
Ēna jau bija iejuties priekšnieka ādā, iemiesojies Andija Hedoka lomā: noļuļķēts lētas cigaretes gals pelnu traukā, kaudze papīru sestdienas vakarā, māja Šaumburgā un mīļākā dzīvoklītī pie Leikšoras ceļa. Vai zināt, jūs esat apķērīgs jauneklis, policista kungs, kā jūs godāt…?
- Maiersons.
- Maiersona kungs, ja jums nedēļas nogalē vajag darbiņu vai kāda iemesla dēļ atstāsiet policiju, zvaniet! Kārtīgi cilvēki mums vienmēr vajadzīgi. Vai jums ir mana vizītkarte?
-Jā, ser.
- Nepazaudējiet, teica Andijs Hedoks. Zvaniet man!
Policijas automašīna aizbrauca, un Trešdiena atkal stampāja pa sniegu viņš palīdzēja cilvēkiem, kas gaidīja rindā, lai atdotu savu naudu.
- Vai viss kārtībā? apjautājās veikala menedžeris, pabāzis durvīs galvu. Ar draudzeni?
- Tiešām akumulators, Ēna atbildēja, tagad atliek tikai gaidīt.
- Sievietes paliek sievietes, vīrs sūrojās. Ceru, ka jūsējo ir vērts gaidīt.
Pār zemi jau nolaidās ziemas nakts, vakars satumsa. Iedegās gaismas. Vēl daži cilvēki atdeva Trešdienām naudu. Un tad pēkšņi, pēc nemanāma signāla, Trešdiena piegāja pie sienas, novāca zīmes NESTRĀDĀ un slampāja pāri sniega putrai uz autostāvvietu. Pagaidījis mirkli, Ēna viņam sekoja.
Trešdiena sēdēja aizmugures sēdeklī. Atvēris metāla koferi, viņš metodiski, glītās kaudzītēs lika uz sēdekļa laupījumu.
- Brauc, viņš sacīja. Uz Pirmo Ilinoisas banku Steitstritā!
- Atkārtot izrādi? Ēna jautāja. Vai nepiesauksim nelaimi?
- Nepavisam ne, atbildēja priekšnieks. Šoreiz mazliet noguldīsim.
Ēna sēdēja pie stūres, bet Trešdiena aizmugures sēdeklī plēsa no maišeļiem etiķetes, atstādams čekus un kredītkaršu kvītis, izņemdams no aploksnēm naudu, lai gan ne no visām. Naudu viņš sameta atpakaļ melnajā koferi. Ēna piebrauca un apstājās apmēram piecdesmit metrus no bankas, labu gabalu no kameru uztveres zonas. Trešdiena izkāpa un iegrūda aploksnes nakts bankomāta spraugā. Pēc tam viņš atvēra nakts seifu un sameta tajā pelēkās somas. Beigās to aizvēra.