Nākamajā mirklī viņš jau sēdēja blakus.
- Bet tagad uz 1-90, sekoja rīkojums. Vadies pēc zīmēm uz Medisonu.
Ēna iedarbināja automašīnu.
Trešdiena pameta skatienu uz banku viņiem aiz muguras.
- Tā, manu zēn, viņš jautri turpināja, nojauksim pēdas. Ja gribi tikt pie tiešām lielas naudas, labākais laiks ir sestdien puspiecos no rīta, kad klubi un bāri nogulda peļņu. Nomērķē uz īsto banku, īsto zelli viņi parasti uzticas liela auguma, godīga izskata čaļiem, kurus dažkārt pavada divi miesassargi tie ne vienmēr ir inteliģenti, un beigās vari tikt pie ceturtdaļmiljona par vakara darbiņu.
- Ja jau tik viegli, Ēna iebilda, kāpēc tā nedara visi?
- Darbiņš jau nav bez riska, Trešdiena paskaidroja, jo īpaši tāpēc, ka notiek puspiecos no rīta.
- Tu gribi teikt, ka pogainie vismodrākie ir puspiecos no rīta?
- Nepavisam ne. Miesassargi gan. Un tad viss var aiziet pa pieskari.
Nošķīris žūksnlti piecdesmitnieku, pielicis klāt plānāku kaudzīti divdesmitnieku un pasvārstījis banknotes rokā, it kā sajūtot to svaru, Trešdiena beigās visu atdeva Ēnam.
- Lūdzu, viņš sacīja, tava alga par pirmo nedēļu!
Ēna nepārskaitījis iebāza naudu kabatā.
- Tātad tas ir tavs darbs? viņš jautāja. Naudas taisīšana?
- Reti. Vienīgi, ja ātri vajag daudz skaidras naudas. Vispār jau es ņemu no tiem, kas nezina, ka nauda tiek paņemta, tāpēc nekur nesūdzas, un kas bieži gaida rindā, lai naudu nodotu, kad gados viņiem ceļā.
- Tas čoms Svīnijs nosauca tevi par blēdi.
- Viņam bija taisnība, lai gan tas nebūt nav galvenais. Un arī tu, Ēna, esi paredzēts kam lielākam.
* * *
Viņiem braucot tumsā, mašīnas lukturu un stikla priekšā virpuļoja sniegs. Aina bija gandrīz vai hipnotizējoša.
-Vienīgā valsts pasaulē, Trešdiena klusumā turpināja, kas raizējas par savu esamību.
- Kā, lūdzu?
- Visas valstis taču zina, kas tās ir. Nevienam nav jāmeklē Norvēģijas sirds. Vai Mozambikas dvēsele. Visi zina, kur tās ir.
- Nu un?
- Es skaļi domāju.
- Laikam esi apceļojis daudzas zemes?
Trešdiena neatbildēja. Ēna uzmeta viņam skatienu.
- Nē, vecais vīrs beidzot nopūtās. Neesmu gan.
Viņi apstājās uzpildīt degvielu, un Trešdiena devās uz tualeti drošības dienesta tērpā un ar koferi rokā, bet laukā iznāca glītā, palsā uzvalkā, brūnās kurpēs un brūnā mētelī līdz ceļgaliem, varētu nodomāt, ka itāliešu.
- Labi, uz Medisonu, un ko tad?
- Nogriezies pa 14. maģistrāli uz Springgrīnu. Tikšanās paredzēta vietā ar nosaukumu Klints māja. Varbūt esi tur bijis?
- Neesmu, Ēna atbildēja, bet norādes ievēroju.
Viņš tās bija manījis visās šīs pasaules malās: greizas, neskaidras, krustām šķērsām pār Ilinoisu, Minesotu un Viskonsinu, un Ēna sprieda, ka varbūt līdz pašai Aiovai, brīdinot par Klints mājas eksistenci. Atlika tikai brīnīties. Vai tiešām ēka atrodas bīstamā vietā klints malā? Kas tajā klintī tik īpašs? Un ar ko ievērojama māja? Dīki padomājis, viņš vairāk galvu nelauzīja, jo šādas ceļmalas izklaides vietas nebija radis apmeklēt.
Medisonā atstājuši starpštatu maģistrāli aiz muguras, viņi pabrauca garām kapitolijam kārtējai nevainojamai idillei ar krītošu sniegu fonā un devās tālāk pa lauku ceļiem. Apmēram pēc stundu ilga brauciena cauri pilsētiņām ar tādiem nosaukumiem kā Melnzeme, viņi iegriezās šaurā ceļā un slīdēja garām milzīgiem, apsnigušiem puķpodiem, kurus apvija ķirzakām radniecīgi pūķi. Koku ieskautā stāvvieta bija gandrīz tukša.
- Drīz slēgs ciet, Trešdiena noburkšķēja.
- Kas te īsti ir? Ēna painteresējās, iedams no stāvvietas uz zemu, necilu koka ēku.
- Ceļmalas izklaides vieta, vīrs paskaidroja. Viena no smalkākajām. Vieta ar īpašu enerģiju.
- Kā, lūdzu?
- Viss ir pavisam vienkārši, Trešdiena atbildēja. Citās valstīs gadu gaitā ļaudis ir atklājuši vietas ar īpašu enerģiju. Dažkārt tas ir dabas veidojums, citreiz līdzenums, kurā noticis kas īpašs. Cilvēki zināja, ka tur risinājies kaut kas nozīmīgs un vietai piemīt koncentrēts spēks, tāpēc tā ir kā ceļš vai logs uz Mūžību. Vēlāk viņi tur sacēla tempļus vai katedrāles, akmens krāvumus… Nu jau tev kāds priekšstats būs, vai ne?
- Bet dievnami taču ir visā Amerikā, Ēna iebilda.
- Ik pilsētā, dažreiz pat kvartālā. Bet enerģētiskā līmeni tie ir tikpat nozīmīgi kā zobārstniecības kabineti. Tomēr Savienotajās Valstīs viens otrs vēl izjūt aicinājumu, dzird balsi no transcendentālā tukšuma, un, to godinot, no alus pudelēm ceļ simbolus vietām, kurās nekad nav būts, vai arī pielūdz sikspārņus tur, kur tie savu mūžu nav redzēti. Ceļmalas izklaižu objekti atrodas vietās, kurās cilvēks izjūt pievilkšanas spēku, vietās, kur, esot tālu prom no mājām, ir iespējams sajust savu patiesi transcendentālo būtību. Viņi nopērk hotdogu un pastaigājas, izjuzdami neizskaidrojamu apmierinājumu vienā līmenī un spēcīgu neapmierinātību vēl dziļākā līmenī.
- Tev nu gan ir sarežģītas teorijas, Ēna piebilda.
- Tur nav nekā teorētiska, jaunekli, Trešdiena nepiekrita.
- Tev jau nu gan vajadzētu to saprast.
Strādāja tikai viens kases logs.
- Biļetes tirgosim vēl pusstundu, meitene paziņoja.
- Saprotiet paši: kamēr visu apstaigāsiet, paies vismaz divas stundas.
Trešdiena samaksāja skaidrā naudā.
- Kur tad klints? Ēna prasīja.
- Zem mājas!
- Bet kur māja?
Trešdiena pielika pie lūpām pirkstu, un viņi devās uz priekšu. Mājā iekšā kaut kur spēlēja klavieres: kas līdzīgs Ravela "Bolero". Gaisotne atsauca atmiņā sešdesmito gadu vecpuiša mitekli sienas bez apmetuma, pūkaini paklāji, neglīti, netīri sēņveida stikla abažūri. Vītņu kāpnes veda augšup citā telpā, kas bija pilna ar greznumlietiņām.
- Runā, ka māju būvējis Frenka Loida Raita sliktais dvīņubrālis Frenks Loids Rongs[1]. Trešdiena pasmaidīja par savu joku.
- Esmu redzējis tādu uzrakstu uz T krekla, Ēna atsaucās.
Vairākas reizes kāpuši pa kāpnēm augšā un lejā, viņi iegāja
garā stikla telpā, kas kā adata izvirzījās virs melnbaltas lauku ainavas ar kailiem kokiem simts metrus zemāk. Ēna apstājies sāka vērot sniegpārslu juceklīgo rotaļu.
- Un šī ir Klints māja? viņš samulsis jautāja.
- Tā varētu teikt. Šobrīd atrodamies Bezgalības telpā, mājas daļā, kas tika piebūvēta vēlāk. Ja gribi zināt, draudziņ, mēs te vēl neko neesam redzējuši.
- Pēc tavas teorijas, Ēna nelikās mierā, Disnejlendai vajadzētu būt svētākajai vietai Amerikā!
Trešdiena domīgi pabrauclja zodu.
- Volts Disnejs nopirka dažas apelsīnu birzis Floridas vidienē un uzcēla tūristu pilsētu. Tajā vietā neslēpās nekāda maģija, lai gan, manuprāt, sākumā Disnejlendā varēja atrast ari ko īstu. Iespējams, tajā slēpās spēks, lai ari izkropļots un grūti pieejams. Tomēr daži Floridas stūrīši ir burvīgi. Vienīgi jātur acis vaļā. Ak, Vikivači nāras… Seko man, iesim tur!
Visapkārt skanēja mūzika: graboša, nejauka, džinkstoša un vecmodīga. Izvilcis no kabatas piecu dolāru banknoti, Trešdiena ielika to automātā, pretī saņemdams riekšavu monētu vara krāsā. Vienu viņš pameta Ēnam, kas to noķēra gaisā, un, manīdams, ka viņus vēro puišelis, satvēra starp rādītājpirkstu un īkšķi. Monēta šķita izgaistam. Puika aizskrēja pie mātes, kas pētīja vienu no visuresošajiem Santaklausiem MUMS TO IR VAIRĀK NEKĀ SEŠI TŪKSTOŠI! (tā tur bija rakstīts) -, un steidzīgi paraustīja viņu aiz mēteļa apakšmalas.