Izgājuši laukā, viņi, sekojot norādēm, devās uz Vakardienas ielu.
- Pirms četrdesmit gadiem Alekss Džordans viņa seja ir uz žetona, kuru tu, Ēna, turi plaukstā, sāka celt māju augstas klints izvirzījumā uz zemes, kas viņam nemaz nepiederēja, un pats nezināja, kāpēc to dara. Tauta nāca skatīties, kā viņam sokas, ziņkārīgie un neizpratnē esošie, un tādi, kas nepiederēja ne vieniem, ne otriem un paši nezināja, kāpēc nāk. Un tad Džordans darīja to, ko darītu jebkurš saprātīgs viņa paaudzes amerikānis: sāka no skatītājiem ņemt naudu. Ne jau daudz, varbūt piecus centus. Vai divdesmit piecus. Būvniecība turpinājās, cilvēki nāca.
Ņemdams pa divdesmit pieciem vai pieciem centiem no skatītāja, viņš varēja būvēt jau kaut ko lielāku un neparastāku. Piemēram, ierīkoja noliktavas zem mājas, kurās saveda dažādas lietas, ko rādīt ļaudīm, un viņi nāca tās aplūkot. Katru gadu te ierodas miljoniem cilvēku.
- Bet kāpēc?
Trešdiena tikai pasmaidīja, un abi gāja tālāk pa vāji apgaismotajām Vakardienas ielām ar koku alejām. No pieputējušiem skatlogiem noraudzījās neskaitāmas Viktorijas laikmeta porcelāna lelles ar stīvām lūpām gluži kā no cienījamas šausmu filmas. Zem kājām bija bruģakmens, virs galvas tumšs jumts, fonā džinkstēja mehāniska mūzika. Viņi pagāja garām stikla vitrīnai ar salauztām lellēm un milzum lielai mūzikas lādei zem stikla kupola, zobārsta krēslam un sīkpreču bodītei (Impotences ārstēšanai! O'Līrija magnētiskā josta!).
Ielas galā stāvēja milzīga stikla vitrīna ar manekenu čigānieti zīlnieces tērpā.
- Klau, Trešdiena pārkliedza mehāniskās mūzikas troksni, pirms uzsākt jebkādu lielu darbu, pieklājas konsultēties ar nornām. Varbūt iecelsim šo par Sibillu vai par Urdu, likteņa pareģi, ko?
To ierosinājis, viņš iemeta automātā vietējo Klints mājas monētu. Čigānietes manekens saraustīti, mehāniski pacēla roku un to nolaida, un no automāta izslīdēja papīra strēmele.
Trešdiena to paņēma, izlasīja, kaut ko pie sevis norūca un, salocījis papīru, ielika to kabatā.
- Vai neparādīsi man arī? Es parādīšu tev savējo, Ēna sacīja.
- Katrs ir pats savas laimes kalējs, Trešdiena skarbi atteica. Es tavējo neprasitu.
Ēna ielika automātā monētu. Saņēmis atbildi, viņš to izlasīja.
KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS.
TEV NAV LAIMĪGĀ CIPARA.
TAVA VEIKSMES KRĀSA IR MIRUSI.
Devīze:
KĀDS TĒVS, TĀDS DĒLS.
Saviebies Ēna salocīja papīru un ielika iekškabatā.
Abi soļoja tālāk pa sarkanu gaiteni, gar istabām ar daudziem krēsliem, uz kuriem stāvēja vijoles, alti un čelli, kas paši spēlēja vai šķietami spēlēja, vajadzēja tikai automātā iemest monētu. Klavieru taustiņi spiedās paši, šķīvji šķindēja, stabules pūta presētu gaisu klarnetēs un obojās. Ēna jutās nepatīkami pārsteigts, redzēdams, ka stīgu instrumentu lociņus velk mehāniskas rokas, kas stīgām nemaz nepieskaras, un ari stīgas bija izstieptas vai pārrautas. Vai tiešām visas skaņas radīja vējš vai sitamie instrumenti, bet varbūt tie bija ieraksti?
Viņi bija nogājuši, kā pašiem šķita, vairākus kilometrus, kad sasniedza telpu ar nosaukumu Mikado, kur pie vienas sienas bija uzstādīts skanošs pseidoaustrumniecisks deviņpadsmitā gadsimta murgojums mehāniski bundzinieki ar vaboļveida uzacīm sita pa cimbalām un bungām, blenzdami laukā no pūķu midzeņa. Šobrīd viņi cēli mocīja Sensansa "Nāves deju".
Pie sienas uz sola sēdēja Černobogs, ar pirkstiem bungodams mūzikas ritmā. Stabules pūta, zvani džinkstēja.
Trešdiena apsēdās viņam blakus. Ēna nolēma palikt stāvam. Černobogs sniedza kreiso roku, sasveicinādamies ar Trešdienu, pēc tam ar Ēnu.
- Sveiki, viņš sacīja un atslīga atpakaļ vietā, acīm redzami baudīdams mūziku.
"Nāves deja" jau bija sasniegusi vētraino, nesaskanīgo finālu. Viltus instrumenti spēlēja greizi, piešķirot šai vietai vēl pārlaicīgāku noskaņu. Sākās jauns gabals.
- Kā veicās ar bankas aplaupīšanu? painteresējās Černobogs. Viss kārtībā?
Viņš negribīgi piecēlās, acīm redzami negribēdams atstāt Mikado ar dārdoši džinkstošo mūziku.
- Viss gāja kā smērēts, Trešdiena atbildēja.
- Man no kautuves nāk pensija, Černobogs sacīja, ar to man pietiek.
- Mūžīgi tā nebūs, Trešdiena brīdināja, nekas nav mūžīgs.
Atkal gaiteņi, atkal mūzikas automāti. Ēna pēkšņi iedomājās, ka viņi neiet pa tūristu taku, bet gan pa Trešdienas izstrādātu maršrutu. Viņi kāpa lejā pa nogāzi, un Ēna apmulsis domāja, ka šī vieta jau ir redzēta.
Černobogs sagrāba viņu aiz rokas.
- Atri šurp, viņš čerkstēja, vilkdams Ēnu uz lielu stikla vitrīnu pie sienas.
Vitrīnā bija attēlota kapsētas aina ar aizmigušu klaidoni pie baznīcas durvīm. DZĒRĀJA SAPNIS, vēstīja uzraksts ar paskaidrojumu, ka tas esot deviņpadsmitā gadsimta automāts, sākumā bijis novietots kādā Anglijas dzelzceļa stacijā. Monētas sprauga bija pielāgota Klints mājas valūtai.
- Iemet naudu, Černobogs mudināja.
- Kāpēc? Ēna nesaprata.
- Tev tas jāredz! Gribu tev parādīt.
Ēna beigās padevās. Kapsētas dzērājs pielika pie lūpām pudeli. Viens no kapakmeņiem noslīdēja malā, atklājot gārdzošu mironi, pēc tam piemineklis pagriezās, un puķu vietā ņirdza galvaskauss. Pa labi no baznīcas parādījās spoks, bet pa kreisi kaut kas tik tikko saredzams, putnam radniecīgs nervozs ģīmis, blāvs, Boša gleznai līdzīgs murgs, tas viegli aizslīdēja no kapakmens ēnās un bija prom. Atvērās baznīcas durvis, un tajās parādījās mācītājs. Mošķi, rēgi un miroņi izgaisa kapsētā palika tikai mācītājs un dzērājs. Uzmetis dzērājam nievājošu skatienu, svētais tēvs atkāpās un iegāja atpakaļ dievnamā. Baznīcas durvis aizvērās, atstājot dzērāju vienu.
Mehāniskā aina Ēnu dziļi satrauca. Pārāk satraucoša, lai būtu pieejama publiskai apskatei. Ēna domāja.
- Vai zini, kāpēc gribēju tev to parādīt? Černobogs vaicāja.
- Nav ne jausmas.
- Tā taču ir mūsu pasaule. īstā pasaule. Te, šajā kastē!
Viņi gāja tālāk pa asinssarkano istabu, kas bija piekrauta
ar vecām ērģelēm, milzīgām ērģeļu stabulēm un lielām vara vannām tās acīmredzot bija atvestas no brūža.
- Uz kurieni mēs tagad ejam? Ēna vaicāja.
- Uz karuseli, Černobogs atbildēja.
- Bet mēs jau nez cik reižu esam pagājuši garām norādēm uz karuseli.
- Mums ir savs ceļš. Pa spirāli. Pa visgarāko ceļu bieži vien var aiziet visātrāk.
Ēnam jau sāka sāpēt kājas, un viņš šaubījās, vai tā varētu būt.
Telpā ar neticami augstiem griestiem mehāniska ierīce atskaņoja "Astoņkāju dārzu". Centrā bija novietots melnam valim līdzīgs briesmonis, kas putuplasta mutē turēja laivu. Viņi gāja tālāk uz Ceļojumu zāli, kur stāvēja ar flīzēm noklāta automašīna un darbojās Rūba Goldberga vistu mehānisms, bet pie sienas karājās sarūsējušas Burma Shave reklāmas:
Dzīve neiet no rokas, Smags darbs un mokas. Bet no bārdas Tevi atbrīvot spēs Burma Shavel
Un:
Viņš nespēja tikt galā, Tāpēc pagāja malā. Tagad kapracis viņa draugs Un, protams, Burma Shave\
Nokāpuši zemāk, viņi ieraudzīja saldējuma kafejnīcu. Plāksnīte pie durvīm vēstīja, ka tā ir atvērta, bet meitene, kas mazgāja galdiņus, šķita nepieejama, tāpēc viņi nemaz negāja iekšā, bet devās tālāk uz picēriju, kurā bija tikai viens apmeklētājs: pavecs melnādainais košā, rūtainā uzvalkā un kanārijdzeltenos cimdos. Sīks, par kādu parasti saka, ka uz vecumu cilvēks saraujas, un viņš ēda milzīgu saldējumu vairākas bumbas ar riekstiem un augļiem un piedzēra kafiju no milzum lielas krūzes. Pelnu traukā viņa priekšā gailēja melns cigarills.