- Trīs kafijas, Trešdiena izmeta Ēnam un devās uz tualeti.
Ēna atnesa kafiju Černobogam, kas jau sēdēja blakus melnajam, zagšus pīpēdams cigareti, it kā baidītos, ka viņu kāds pieķers. Melnais priecīgi našķojās ar saldējumu, nelikdamies ne zinis par cigarillu, taču, kad Ēna pienāca pie galdiņa, to paņēma un, ievilcis dūmu, izpūta divus riņķus pirmo lielu, otro mazāku, kas glīti izgāja cauri pirmajam, un tad plati pasmaidīja, it kā patīkami pārsteigts pats par sevi.
- Ēna, tas ir misters Nansijs, Černobogs sacīja.
Melnais piecēlās kājās un novilka no labās rokas dzelteno
cimdu.
- Patīkami ar jums iepazīties! Viņš žilbinoši pasmaidīja.
- Manuprāt, es jau zinu, kas jūs esat. Vecā Vienača darbinieks, vai ne?
Viņa balsī jautās nazāla pieskaņa, raksturīga Rietumindijas dialektam.
- Es tiešām esmu Trešdienas darbinieks, Ēna atbildēja.
- Lūdzu, nestāviet kājās!
Černobogs, ievilcis dūmu, drūmi sacīja:
- Es teiktu, ka cigaretes mēs, brāļi, mīlam tāpēc, ka tās atgādina ziedojumus sārtos, no kuriem cēlās dūmi, kas tika uzskatīti par labvēlības zīmi.
- Man gan savu mūžu neviens neko tādu nav ziedojis, Nansijs atsaucās, es varēju cerēt tikai uz augļu grozu, varbūt kazas cepeti un aukstu dzērienu, ko lēni izsūkt, un babiņu ar augstu krūtežu sabiedrības uzturēšanai.
Smaidā atklājis baltu zobu rindu, melnais pamirkšķināja Ēnam.
- Šajos laikos, turpināja Černobogs, taču nekā nav. -Jā, tiešām, es dabūju daudz mazāk augļu, nekā biju
radis. Mistera Nansija acis iemirdzējās. Tomēr pasaulē, vienalga, nekas nelīdzinās babiņai ar lielu krūtežu. Dažs labs, to dzirdot, teiks, ka vispirms jānoskata dibengals, bet es gan sacīšu, kā ir: aukstā rītā manu motoru arī tagad vislabāk uzkurbulē pupi. Nansijs aizrautīgi, dārdoši, labsirdīgi smējās, un Ēna attapās, ka vecais vīrs viņam tomēr ir iepaticies. Trešdiena, atnācis no tualetes, sarokojās ar Nansiju.
- Ēna, varbūt gribi ēst? Picas šķēli? Varbūt sviestmaizi?
- Neesmu izsalcis, Ēna atbildēja.
- Atļaujiet man jums ieteikt, sarunā iejaucās misters Nansijs. Kas zina, kad būs nākamā maltīte. Ja piedāvā, ēdiet! Neesmu vairs no jaunajiem un zinu, ka nekad nevar laist garām izdevību pačurāt, paēst vai uz pusstundiņu iesnausties. Vai sapratāt?
- Jā. Bet man tiešām negribas ēst.
-Jūs esat liela auguma, Nansijs turpināja, ar vecajiem sarkankoka krāsas redzokļiem urbjoties Ēnas gaišajās acīs, ražens puisis, bet pārlieku sprigans gan neizskatāties. Man ir dēls tik stulbs, it kā savu stulbumu būtu pircis akcijā "Ņem divus, maksā par vienu!". Jūs man viņu atgādināt. -Ja neiebilstat, uzskatīšu to par komplimentu, Ēna sacīja.
- To, ka esat tāds pats kā dulburis, kas aizgulējās torīt, kad dalīja smadzenes?
- To, ka salīdzinājāt mani ar savas ģimenes locekli.
Nospiedis cigarilla galu, misters Nansijs notrauca iedomātu pelnu plēksnīti no dzeltenajiem cimdiem. Varbūt tomēr neesat sliktākā Vienača izvēle. Viņš uzmeta skatienu Trešdienām. Vai ir kaut nojausma, cik ļaužu te šovakar būs?
- Paziņoju visiem, kurus varēju atrast, Trešdiena atbildēja, acīmredzot ne jau visi varēs atbraukt. Turklāt daži, viņš turpināja, varbūt to negrib. Tomēr uz dažiem dučiem, manuprāt, varam cerēt. Jaunumi taču lido vēja spārniem.
Viņi gāja garām bruņu izstādei (Viktoriāņu viltojums, Trešdiena teica pie stikla vitrīnas, mūsdienu viltojums, divdesmitā gadsimta bruņucepure pēc septiņpadsmitā gadsimta kopijas, kreisās rokas bruņucimds no piecpadsmitā gadsimta…), un tad Trešdiena izveda Ēnu un misteru Nansiju laukā un gāja apkārt ēkai (Neciešu ieejas un izejas, norūca Nansijs, neesmu vairs nekāds jaunais un esmu radis pie siltāka klimata). Beigās viņi iegāja ēkā un pa ietvi soļoja uz karuseļu zāli.
Kaliope trīcoši un brīžiem greizi atskaņoja Strausa valsi. Viņus sagaidīja simtiem senu karuseļu zirgu: daži prasīt prasījās pēc līmes vai krāsas, citus klāja putekļu kārta. Virs galvas šūpojās dučiem spārnotu eņģeļu; laikam tie bija pārveidoti veikalu skatlogu manekeni. Daži no tiem bija izriezuši atkailinātās bezdzimuma krūtis, citi bija pazaudējuši parūkas; truli un akli tie blenza lejup no tumsas.
Un tur jau bija pats karuselis.
Norāde vēstīja, ka tas ir lielākais pasaulē, atklāja karuseļa svaru un lustrās ieskrūvēto spuldžu skaitu gotiskajos plašumos, kā arī aizliedza sēsties dzīvnieku mugurās.
Tie tik bija dzīvnieki! Ēna nespēja atraut skatienu no simtiem dabiska lieluma zvēru, kas aplī bija piestiprināti platformai. Gan dabā sastopami, gan fantastiski, tāpat ari vienlaikus gan reāli, gan fantastiski, un katrs no tiem bija unikāls. Sirēna un ūdensvīrs, kentaurs un vienradzis, ziloņi (viens milzenis, otrs sīks), buldogs, varde un fēnikss, zebra, tīģeris, mantikora un bazilisks, ratos iejūgti gulbji, balts vērsis, lapsa, dvīņu valzirgi, pat jūras čūska visi spilgti krāsaini un dzīvāki par dzīviem riņķoja līdz ar platformu, skanot valsim pēc valša. Karuselis ne brīdi nepalēnināja gaitu.
- Kam tas ir vajadzīgs? Ēna gribēja zināt. Nu labi lielākais pasaulē, simtiem dzīvnieku, tūkstošiem spuldžu, riņķo bez apstājas, bet neviens taču tajā nekad nevizinās.
- Šis karuselis nav paredzēts cilvēku vizināšanai, bet gan apbrīnošanai. Tā mērķis ir šeit būt, Trešdiena izsmeļoši paskaidroja.
- Tāpat kā lūgsna, ko atkārto uz riņķi vien, Nansijs piebilda, uzlādēšanās avots.
- Bet kur tad notiks pulcēšanās? Ēna jautāja. Tu teici, ka te, bet šeit neviena nav!
Trešdiena rēgaini pasmīnēja.
- Ēna, viņš brīdināja, tu esi pārāk ziņkārīgs. Par to es tev naudu nemaksāju.
- Es atvainojos.
- Bet tagad nāc palīgā! Trešdiena sacīja un piegāja pie platformas malas, kur bija piestiprināts karuseļa apraksts un aizliegums to izmantot.
Ēna jau gribēja kaut ko teikt, bet tad pārdomāja un palīdzēja visiem trim tikt augšā uz platformas malas. Trešdiena šķita neticami smags, Černobogs uzlīda pats, vien atbalstīdamies uz Ēnas pleca, un Nansijs vispār bija viegls kā pūciņa. Tikuši augšā, vecie vīri palēkdamies devās uz priekšu.
- Nu, Trešdiena uzrēja, vai tad tu nenāksi?
Bridi vilcinājies un pametis skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav modra Klints mājas uzrauga, Ēna uzlēca uz pasaulē lielākā karuseļa malas. Mazliet pārsteigts, viņš aptvēra, ka daudz vairāk uztraucas par to, ka tiek pārkāpti
Klints mājas noteikumi, nekā toreiz par bankas aplaupīšanu. Večuki izvēlējās sev rikšotājus. Trešdiena uzlīda zelta vilkā, Černobogs bruņām klātā kentaurā, kam galvā bija bruņucepure, bet Nansijs ķiķinādams uzslīdēja milzīga, lēcienā sastinguša lauvas mugurā, kuru tēlnieks bija notvēris rēciena brīdī, un papliķēja dzīvnieka sānus. Skanot Štrausa valsim, viņi majestātiski devās ceļojumā.
Trešdiena smaidīja, Nansijs līksmi, vecišķi smējās, pat drūmais Černobogs bija atplaucis. Ēnam šķita, ka no pleciem noveļas smagums: trīs večuki bauda dzīvi, traukdamies pasaules lielākajā karuselī. Kas par to, ja viņus padzīs? Vai tas nebija tā vērts? Vēlāk taču varēsi palielīties, ka esi braucis pasaules lielākajā karuselī! Vai tad nav jauki riņķot pa apli brīnumaina nezvēra mugurā?