Nopētījis buldogu un kādu ūdens radījumu, pēc tam ziloni ar zelta baldahīnu, Ēna beigās uzkāpa būtnē, kurai bija tīģera ķermenis un ērgļa galva, un cieši tajā ieķērās.
Galvā ņirbēja, zvanīja un dziedāja valsis "Pie zilās Donavas", tūkstoš lustras mirdzēja un atstaroja gaismu, un uz mirkli viņš jutās kā bērns, kas laimīgs vizinās karuseli, mierīgi sēdēdams ērgļa-tīģera mugurā, centrā, ap kuru riņķo pasaule.
Cauri mūzikai Ēna dzirdēja sevi smejamies. Viņš bija laimīgs. Pēdējās trīsdesmit sešas stundas pagaisa, trīsdesmit trīs gadi pazuda, kā nebijuši, visa dzīve pārvērtās puišeļa sapnī, kas traucas Goldengeitas parka karuselī Sanfrancisko, pirmoreiz dzīvē apbraucot Savienotās Valstis, maratonceļojumā pa jūru un zemi. Turpat blakus stāvēja māte, lepni nolūkodamās dēlā, kas laiza kūstošu saldējumu, cieši turēdams to rokā un cerēdams, ka mūzika nepārtrūks un karuselis turpinās gaitu, ka brauciens nekad nebeigsies. Viņš riņķoja, riņķoja un riņķoja…
Bet tad iedegās gaisma, un Ēna ieraudzīja dievus.
SESTĀ NODAĻA
Mūsu vārti ir plaši vaļā un neapsargāti, Cauri tiem drūzma raibu raibā plūst. Volgas vīri, stepes tatāri, Pazemīgie ķīnieši, Malajieši, skiti, teitoņi, ķelti, slāvi, Vecajā pasaulē pametuši rūgtumu un nāvi. Tie līdzi ved svešus ritus, svešus dievus, Viņu tīģera kaisle izlaiž savus nagus, Ielās un alejās dzird svešas mēles, Mūsu ausīm bīstamas tās šķiet Kā atskaņas no pašas Bābeles.
Tomass Beiujs Aldrihs. "Neapsargātie vārti", 1882
Brīdi Ēna traucās pasaules lielākajā karuselī, ieķēries ērglītīģeri, bet jau nākamajā mirklī sarkanās un baltās gaismas izplūda, notrīsēja un apdzisa, un viņš krita cauri zvaigžņu okeānam, bet mehānisko valsi aizstāja cimbalu dārdi un rīboņa tāla okeāna krastā.
Gaisma nāca tikai no zvaigznēm, kas salti, skaidri izgaismoja ik sīkumu. Ērglis-tīģeris sarosījās, un Ēna kreisajā plaukstā juta siltu kažoku, bet labajā putna spalvas.
Jauks brauciens, vai ne? aiz Ēnas, viņa prātā un ausīs skanēja balss.
Ēna lēni pagriezās, un garām plūda mirkļi: sastinguši brīži, saskaldītas sekundes, un katra kustība šķita bezgalīga. Tēli, kas sasniedza prātu, likās bezjēdzīgi tas bija kā skatīties pasaulē ar spāres daudzšķautņu acīm, kad katra daļiņa vēro kaut ko citu, tāpēc trūkst kopainas un nevar saprast, ko īsti redz.
Ēna skatījās uz misteru Nansiju, veco, ūsaino melnādaino viru rūtainā sporta jakā un ar citrondzelteniem cimdiem, kas jāja karuseļa lauvā, celdamies augšup un krizdams lejup. Ēna vienlaikus redzēja mirdzošu dārgakmeņu zirnekli zirga lielumā ar smaragda acīm, kas cienīgi noskatījās no augšas, un ari neticami gara auguma vīrieti tīkkoka krāsā ar trim roku pāriem un plivojošā strausa spalvu cepurē, kura seja bija izkrāsota ar sarkanām svītrām un kurš jāja nikna zelta lauvas mugurā, ar divām rokām stingri ieķēries zvēra krēpēs; tāpat arī nēģeru bērnu skrandās ar sastrutojušu kreiso kāju, pa kuru rāpoja knišļi, un visbeidzot brūnu zirneklīti, kas slēpās zem savītušas, brūngani dzeltenas lapas.
To visu Ēna redzēja, atskārzdams, ka visas šīs būtnes ir viens un tas pats.
Aizver muti, ierunājās daudzās būtnes, kas bija misters Nansijs, citādi tajā ielidos vārna!
Ēna aizvēra muti un ar grūtībām norija siekalas.
Apmēram jūdzes attālumā viņu priekšā kalnā pacēlās koka būve. Visi četri aulekšoja uz tās pusi, zvēru pakaviem un kājām nedzirdami skarot sausās jūrmalas smiltis.
Černobogs sēdēja kentaura mugurā, skubinot viņš piesita pie būtnes pleca.
-Tas jau nav pa īstam, viņš sacīja Ēnam. Černobogs izklausījās nožēlojami. Viss ir tavā prātā. Labāk par to nedomāt.
Ēnas skatienu piesaistīja vecs, sirms austrumeiropiešu imigrants ar vienu dzelzs zobu mutē, ģērbies papluinītā lietusmētelī, un tajā pašā mirklī arī kaut kas melns, sakņupis, tumšāks par tumsu visapkārt, kam acis kvēloja kā ogles. Pēc tam viņš redzēja princi ar gariem, viļņainiem, melniem matiem un garām, melnām ūsām, kuram seja un rokas bija vienās asinīs.
Princis jāja kails, ja neskaita plecos uzmesto lāčādu, uz radījuma pa pusei cilvēka, pa pusei zvēra; prinča seju un augumu klāja zili tetovēti virpuļi un spirāles.
- Kas jūs esat? Ēna prasīja. Kas jūs tādi esat?
Viņi rikšoja pa liedagu. Naksnīgajā pludmalē nepielūdzami plīsa un bangoja viļņi.
Trešdiena pagrieza vilku (nu jau milzīgu, ogļmelnu nezvēru ar zaļām acīm) uz Ēnas pusi. Ērglis-tīģeris metās sāņus, un Ēna mierinoši glāstīja būtnes kaklu, lai to iedrošinātu. Tīģera aste kareivīgi nošvīkstēja. Ēnam šķita, ka viņš redzēja vēl vienu vilku, Trešdienas vilka dvīņubrāli; tas skrēja tepat līdzās smilšu kāpās, vien mirkli aiz redzamā robežas.
- Vai pazini mani, Ēna? Trešdiena prasīja, jādams vilkā augstu paceltu galvu. Labā acs viņam mirdzēja un plaiksnīja, bet kreisā bija blāva. Viņš bija ģērbies apmetnī ar lielu kapuci kā mūkam, seju paslēpis ēnā. Es reiz teicu, ka tu uzzināsi manus vārdus. Lūk, kā es tieku dēvēts: Kara prieks, Baigais, Izlaupītājs, Trešais. Esmu Vienacis. Vēl mani sauc par Augstāko un Patiesības noģidēju. Esmu Grimnirs un Vīrs ar kapuci. Esmu Visa Tēvs, tāpat arī Gondlirs, Zižļa nesējs. Vārdu man tikpat daudz, cik vēju, bet titulu tik, cik nāves veidu. Man ir kraukļi Hugins un Munins, Prāts un Atmiņa, mani vilki ir Freki un Geri, bet mans zirgs ir karātavas.
Divi rēgaini pelēki kraukļi kā caurspīdīgas putnu ēnas nosēdās Trešdienām uz pleciem un iegrūda knābjus viņa galvā, kā nogaršodami smadzenes, un tad aizšvīkstēja tumsā.
Kam lai es ticu? Ēna domāja un tad izdzirdēja balsi, kas, rupji dārdēdama, nāca no pazemes dzīlēm: Tici visam!
- Odins? Ēna jautāja, un vējš izrāva viņam vārdu no lūpām.
- Odins, Trešdiena čukstēja tik skaļi, ka to nespēja apslāpēt jūras bangas, atsitoties pret galvaskausiem liedagā. Odins, viņš atkārtoja, izgaršodams vārdu mutē. Odins, viņš uzvaroši iesaucās, un no apvāršņa līdz apvārsnim nodunēja atbalss. Vārds samilza, auga un piepildīja pasauli, šalkdams un pulsēdams kā asinis Ēnas ausīs.
Bet tad, tikpat kā sapnī, viņi pēkšņi apstājās. Mērķis bija sasniegts, rikšotāji piesieti nojumē blakus ēkai.
Nams bija liels, bet primitīvs. Salmu jumts, baļķu sienas. Istabas vidū dega uguns, dūmi koda acīs.
- Mums vajadzēja ceļot manā, nevis viņa prātā, misters Nansijs pačukstēja Ēnam. Tad šeit būtu siltāk.
- Mēs bijām viņa prātā?
- Vairāk vai mazāk jā. Te ir Valaskjalfa. Vienača vecā mītne. Ēna atviegloti nopūtās, redzot Nansiju atkal kā večuku ar
dzelteniem cimdiem, lai gan viņa ēna uguns liesmās drebēja un trīsēja, visu laiku mainoties, bet ne tikai cilvēciskos veidolos.
Pie sienām bija nolikti koka soli, uz kuriem sēdēja vai arī tiem blakus stāvēja apmēram desmit cilvēki. Atstatu cits no cita, diezgan raiba sabiedrība: tumšādainie, cienījama dāma sarkanā sari, daži paputējuša skata uzņēmēji, bet pārējie stāvēja tik tuvu ugunij, ka Ēna nespēja viņus skaidri saskatīt.
- Kur tad viņi ir? Trešdiena nikni čukstēja Nansijam. Es prasu: kur viņi ir? Te taču vajadzēja būt dučiem! Bariem!
-Jūs bijāt tas aicinātājs, Nansijs atbildēja. Atklāti sakot, es brīnos, ka nav vēl mazāk. Kā jums šķiet: vai man sākumā nevajadzētu izstāstīt kādu pasaku? Trešdiena papurināja galvu: