- Nekādā gadījumā!
-Viņi neizskatās pārāk draudzīgi, Nansijs turpināja.
- Labs stāsts ir teicams veids, kā dabūt sabiedrotos. Turklāt jums nav barda, kas šiem uzdziedātu.
- Nebūs nekādu pasaku, Trešdiena palika pie sava.
- Tagad ne. Vēlāk, kad būs vairāk laika. Tagad ne.
- Nekādu pasaku. Labi. Tad ķeršos pie iesildīšanas!
Sirsnīgi smaidīdams, Nansijs devās uz uguns pusi.
Zinu, kas jums tagad prātā, viņš iesāka, ko tas Kompe Anansi domā, nākdams pie mums runāt, ja mūs te sasauca Visa Tēvs? Saprotiet, kādreiz jau ļaudīm šis tas jāatgādina. Ienācis pametu skatienu visapkārt un nobrīnījos: kur tad pārējie, kur? Bet tad apķēros: kas par to, ka esam mazākumā, bet viņi vairākumā, mēs vārgi, bet viņi stipri, tas vēl nenozīmē, ka mēs esam zaudējuši!
Vai zināt, reiz redzēju pie ūdens tīģeri ar tik lieliem sēkliniekiem kā nevienam citam zvēram, ar visasākajiem nagiem, ar diviem gariem un asiem kā asmens priekšzobiem. Es viņam teicu: "Brāli Tīģeri, ej mierīgi peldēt, es tikmēr pasargāšu tavas olas!"
Viņš ar tām ļoti lepojās. Tīģeris iegāja ūdenī peldēt, es paņēmu viņa olas, bet viņam atdevu savas zirnekļa oliņas. Vai zināt, ko es darīju pēc tam? Metos projām, ko kājas nes! Apstājos tikai nākamajā pilsētā. Un tur satiku Veco Pērtiķi.
"Tu nu gan izskaties varen labi, Anansi," Vecais Pērtiķis teica.
Es atbildēju:
"Vai zini, ko tajā pilsētā visi dzied?"
"Ko tad šie dzied?" viņš jautāja.
"Smieklīgu dziesmiņu," es sacīju un tad sāku dejot un dziedāt:
Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,
Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!
Vecais Pērtiķis smējās kā kutināts, vēderu turēdams, trīsēdams un lēkādams, un tad sāka dziedāt: Tīģera olas apēdu, lūk, kā, knakšķinādams pirkstus un griezdamies riņķī uz divām kājām.
"Jauka dziesmiņa," viņš teica, "dziedāšu to visiem draugiem."
"Bet lūdzu," es atbildēju un devos atpakaļ pie ūdens.
Tur Tīģeris staigāja turp un atpakaļ, vēzēdams un mētādams asti, pieglaudis ausis, sabozis spalvu uz skausta līdz pēdējai iespējai, kampdams ik kukaini ar milzīgajiem zobu asmeņiem, acīm metot oranžus zibšņus. Viņš izskatījās ļauns, bīstams un liels, bet zvēra kājstarpē šūpojās sīkas oliņas tik mazā, melnā un krunkainā maisiņā, kādu pat nevarat iedomāties.
"Klau, Anansi," mani ieraudzījis, šis saka. "Tev taču bija jāsargā manas olas, kamēr peldējos. Bet, iznācis laukā no ūdens, neatradu krastā neko, tikai melnās, nekam nederīgās zirnekļa oliņas, kuras tagad nēsāju."
"Darīju, ko varēju," es atbildēju, "bet vainīgi būs tie pērtiķi. Viņi atnāca un apēda tavas olas, un, kad gribēju šos patriekt, norāva arī manējās. Aiz kauna aizbēgu."
"Tu melo, Anansi," Tīģeris ierēcās, "es aprišu tavas aknas!"
Bet tad viņš saausījās, dzirdēdams, ka no savas pilsētas tuvojas pērtiķu bars. Ducis līksmu pērtiķu, kas palēkdamies skrēja pa taku, knakšķinādami pirkstus, un, cik vien skaļi varēdami, dziedāja:
Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,
Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!
Tīģeris rēkdams ieskrēja mežā un metās virsū pērtiķiem, bet pērtiķi spiegdami pa galvu pa kaklu salēca augstākajos kokos. Tikmēr es kasīju savas jaukās, jauniegūtās olas, kas, velns parāvis, labi karājās starp manām kaulainajām kājām, un mierīgi gāju mājup. Tāpēc tīģeris līdz pat šai dienai tvarsta pērtiķus. Lieciet aiz auss: tas, ka esat mazi, nenozīmē, ka jums nav spēka!
Misters Nansijs pasmaidīja, pamāja ar galvu un iepleta rokas, pretī saņemdams aplausus un smieklus, un tad pagriezies devās atpakaļ pie Ēnas un Černoboga.
- Bet es taču teicu, ka nebūs nekādu pasaku, Trešdiena norūca.
- Kas tad tā par pasaku? Nansijs brīnījās. Mēles ielocīšana, nekas vairāk. Es tikai jūsu labā iesildīju ļaudis. Un tagad uz priekšu cīņā!
Trešdiena iznāca uguns gaismā, liels, vecs vīrs ar stikla aci, brūnā uzvalkā un vecā Armani mētelī. Nostājies viņš skatījās uz cilvēkiem un koka soliem, ilgi klusēdams. Ēna juta, ka iestājies neveikls, pārāk garš klusums.
-Jūs mani pazīstat, viņš beidzot iesāka, visi mani pazīstat. Dažiem ir iemesls mani nemīlēt, tomēr pazīstat visi, mīlat vai ne.
Ļaudis pustumsā sarosījās, soli iečīkstējās.
- Esmu te ilgāk nekā vairums no jums. Tāpat kā jūs, es uzskatīju, ka varam iztikt ar to, kas ir. Laimei ar to nepietiek, bet izdzīvot var. Bet nu vairs tā nav. Tuvojas vētra, un ne jau mēs to izsaucām.
Trešdiena uz brīdi pieklusa un tad, paspēris soli uz priekšu, sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat ari leprekonus, koboldus un banšijas, Kuberu un frau Holli, Aštarotu un jūs visus arīdzan. Mēs atkuģojām cilvēku prātā un te iesakņojāmies. Ceļojām ar kolonistiem pār okeānu uz jauno zemi.
ŠI zeme ir plaša. Driz vien cilvēki mūs aizmirsa, atcerēdamies mūs tikai kā būtnes no Vecās pasaules, kas tur palikušas un nav atceļojušas uz šejieni. Tie, kas mums tiešām ticēja, ■uzgāja viņsaulē vai ari beidza ticēt. Mūs pameta, un mēs izgaisām, tikām iebiedēti un atstumti, no ticības un pielūgsmes mums atlikušas tikai druskas. Mums bija jāiztiek ar to, kas ir.
Lūk, ko esam iemācījušies: iztikt ar to, kas ir, turēties malā, lai mūs mazāk ievēro.
Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztiekam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabiedrības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.
Trešdiena pieklusa un uzmeta skatienu te vienam, te otram, drūmi un valdonīgi. Klausītāji bezkaislīgi lūkojās pretī sejas šķita neizdibināmas kā maskas. Nokremšļojies Trešdiena smagi nospļāvās ugunī. Tā nosprakšķēja un uzliesmoja, izgaismodama telpu.
Mums visiem, protams, ir bijušas neskaitāmas izdevības pārliecināties, ka Amerikā aug jauni dievi, kuri aizpilda ticības tukšumu: kredītkaršu un šoseju, interneta un telefona, radio, slimnīcu un televīzijas dievi, plastmasas, peidžeru un neona dievi. Lepni dievi, aptaukojušies un muļķīgi radījumi, piepūtušies savas aktualitātes un svarīguma apziņā. Viņi zina par mūsu eksistenci, baidās no mums un mūs ienīst, Odins turpināja, domādami, ka tā nav, jūs maldāties. Ja varēs, viņi mūs iznīcinās. Pienācis laiks apvienoties. Pienācis laiks darboties!
Uguns gaismā iznāca vecā sieviete sarkanajā sari. Uz pieres viņai mirdzēja mazs, tumšzils dārgakmens.
-Jūs sapulcinājāt mūs, lai paziņotu tādas muļķības? sieviete nosprauslājās, un viņas balsī skanēja gan uzjautrinājums, gan aizkaitinājums.
Trešdienas uzacis nolaidās.
- Sasaucu jūs, jā. Tās nav muļķības, kā tu saki, Mamadži! Nebūt ne! Tas pat bērnam skaidrs.
- Tātad esmu bērna prātā? Sieviete pamāja viņam ar pirkstu. Es biju veca jau Kaligātā, pirms tu vēl tiki nosapņots, muļķa vīrs! Es bērns? Nu tad lai esmu bērns, nekādas citas jēgas tevis sacītajā nav.
Ēna uz brīdi atkal redzēja dubultvīziju: večiņu ar laikazoba saēstu, nosodošu seju, bet viņai aiz muguras milzīgu, kailu sievieti, melnu kā jauna ādas jaka, ar lūpām un mēli košsārtu asiņu krāsā. Ap kaklu viņai karājās galvaskausu virtene, bet neskaitāmajās rokās zibēja naži, zobeni un nocirstas galvas.