Выбрать главу

-    Es neteicu, ka esi bērns, Mamadži, Trešdiena mēģināja nogludināt asumus. Taču man šķiet acīm redzams, ka…

-Acīm redzama ir tikai tava godkāre, sieviete atcirta, pamādama melnu pirkstu ar asu nagu (un tieši tādi paši melni pirksti pacēlās viņai aiz muguras, virs galvas un viņā iekšā). Mēs jau ilgi šajā zemē dzīvojam mierā un saticībā. Dažiem veicas vairāk, citiem mazāk, to es nenoliedzu. Man klājas labi. Indijā mana inkarnācija jūtas daudz, daudz labāk, bet lai nu paliek. Man neskauž. Esmu redzējusi, kā jaunie dievi ceļas un kā tie krīt.

Runātājas roka nokrita gar sāniem. Ēna redzēja, ka visi noskatās sievietē: klausītāju acis pauda gan cieņu, gan uzjaut­rinājumu, gan apjukumu.

-    Vēl gluži nesen dzelzceļš bija dievu kārtā. Bet tagad dzelzs dievi ir aizmirsti tāpat kā smaragdu zvejnieki…

-    Tuvāk pie lietas, Mamadži, Trešdiena aizrādīja.

-    Tuvāk pie lietas? Sievietes nāsis iepletās, mutes kaktiņi nolaidās. Es es taču, kā redzams, esmu tikai bērns es saku, ka jānogaida. Esam rāmi un mierīgi. Nav taču teikts, ka viņi mums darīs ļaunu.

-    Tu iesaki gaidīt, līdz viņi nakti atnāks un tevi nogalinās vai aizvedīs projām?

Sievietes seja pauda nicinājumu un uzjautrinājumu: viņas lupas, uzacis un deguns bija daiļrunīgāki par vārdiem.

-   Ja viņi ko tādu mēģinās, Mamadži atbildēja, tad atrast mani būs grūti, kur nu vēl nogalināt.

Drukns jauneklis, kas sēdēja viņai aiz muguras, nokāsējās, lai pievērstu sev uzmanību, un tad dārdošā balsi iesāka:

-    Visa Tēvs! Mani ļaudis ne par ko nesūdzas. Iztiekam ar to, kas ir. Ja jūsu iecerētais karš pavērsīsies pret mums, mēs zaudēsim visu.

-    Bet jūs jau esat visu zaudējuši! Es piedāvāju iespēju kaut ko atgūt! Trešdiena iesaucās.

Viņam runājot, uguns uzdzirkstīja spožāk, un liesmas izgaismoja klausītāju sejas.

Es tomēr tā īsti neticu, Ēna domāja, nespēju tam ticēt. Varbūt man vēl ir tikai piecpadsmit gadu. Mamma vēl ir dzīva, un es vēl pat neesmu saticis Loru. Viss, kas līdz šim noticis, ir ārkārtīgi skaidrs sapnis. Tomēr viņš neticēja ari tam. Ticēt var tikai savām sajūtām, pasaules uztveres rīkiem: redzei, taustei, atmiņai. Ja tie melo, tad ticēt vairs nevar nekam. Pat ja neticam, vienalga, mūsu vienīgais ceļš ir tas, kuru izgaismo mūsu sajūtas, un šis ceļš ir jānoiet līdz galam.

Uguns izdega, un Odina nams Vataskjalfa iegrima tumsā.

-    Ko tagad? Ēna čukstēja.

-    Tagad atpakaļ uz karuseļa zāli, murmināja misters Nansijs. Vienacis uzsauks mums pusdienas, dažus piekukuļos, nobučos kādu bērneli, un neviens vairs nepieminēs to vārdu, kas sākas ar "d".

-    Kas tas vēl par vārdu?

-    Dievi. Starp citu, zēn, kur tu biji todien, kad cilvēkiem dalīja smadzenes?

-    Kāds toreiz stāstīja, kā nozadzis tīģerim olas, un man vajadzēja gaidīt, lai uzzinātu, kā tas viss beidzās.

Misters Nansijs ieķiķinājās.

-    Bet nekas taču neatrisinājās. Neviens nekam nepiekrita.

-    Viņš apstrādās pamazām. Pieveiks vienu, tad otru. Pats redzēsi. Beigās kā likts piekritīs visi.

Nez no kurienes uzradies vējš sabužināja Ēnas matus, pie­skārās sejai, kaut kur vilka.

Viņi atkal stāvēja pasaules lielākā karuseļa zālē un klausī­jās "Ķeizara valsi".

Telpas otrā galā rosījās cilvēku bariņš, tādi kā tūristi, kas sarunājās ar Trešdienu. Ļaužu bija tieši tikpat daudz, cik ēnaino stāvu Odina senajā namā.

-    Ejam, Trešdiena dūca, vezdams viņus uz vienīgo izeju milzīga nezvēra muti, atvērtu žāvās, kas ar asajiem zobiem grasījās saplosīt visus gabalos. Bariņa vidū Trešdiena bija ieju­ties politiķa lomā, kas pielabinās, uzmundrina, smaida, maigi nepiekrīt, nomierina.

-    Vai tas tiešām tā bija? Ēna prasīja.

-    Kas tad, tukšais smadzeņu pods? misters Nansijs atbil­dēja ar jautājumu.

-    Nams. Uguns. Tīģera olas. Brauciens karuselī.

-    Nerunā niekus, nevienam nav atļauts sēsties karuselī! Vai tad neredzēji aizlieguma zīmi? Bet tagad paklusē!

Iegājis caur nezvēra muti Ērģeļu istabā, Ēna apjuka: vai tad viņi jau nebija mērojuši šo ceļu? Otrā reize sagādāja ne mazāk pārsteigumu. Trešdiena uzveda visus pa kāpnēm, tad garām četriem dabiska lieluma apokalipses jātniekiem, kas karājās no griestiem. Viņi sekoja norādēm uz tuvāko izeju.

Ēna un Nansijs turējās malā. Beidzot izkļuvuši no Klints mājas, viņi pagāja garām suvenīru veikalam un devās uz auto­stāvvietu.

-     Žēl, ka nepaguvām visu apskatīt, misters Nansijs sūro­jās, es tā kā cerēju uz pasaules lielāko mākslīgo orķestri.

-    Esmu to redzējis, Černobogs teica, nekā īpaša.

Restorāns liela, šķūnim līdzīga ēka atradās desmit minūšu brauciena attālumā no ceļa. Trešdiena bija apsolījis viesiem izmaksāt pusdienas un organizēja braucienu tiem, kam nebija personisko mašīnu.

Interesanti gan, Ēna prātoja, kā viņi tika līdz Klints mājai bez sava braucamā un kā aizbrauks, tomēr neko neteica. Tā šķita vis prātīgāk.

Ēnam uzticēja aizvest uz restorānu vairākus viesus, un sie­viete sarkanajā sari apsēdās priekšā blakus viņam. Aizmugures sēdeklī vietu ieņēma divi vīri: druknais, īpatnējais jauneklis, kura vārdu Ēna nebija saklausījis, laikam Elviss vai tamlīdzīgi, bet otro, tumšajā uzvalkā, viņš pat nebija ievērojis.

Ēna taču bija stāvējis blakus šim vīrietim, kad tas kāpa mašīnā, bija atvēris viņam durvis un tad aizvēris tās, tomēr nespēja neko atcerēties. Ēna pagrieza galvu atpakaļ, lai uzmestu svešajam skatienu, uzmanīgi pētīja viņa seju, matus, apģērbu, lai pazītu vīrieti, ja gadītos vēlreiz viņu satikt, bet, kad viņš novērsās un iedarbināja mašīnu, svešais acumirklī izgaisa no prāta. Palika iespaids par bagātību, nekas vairāk.

Esmu noguris, Ēna beigās nosprieda. Pametis skatienu pa labi, viņš zagšus nopētīja indiešu sievieti. Ap kaklu viņai bija smalka sudraba ķēdīte ar galvaskausiem, kas pie katras kus­tības šķindēja kā zvārgulīši, bet uz pieres mirdzēja tumšzils dārgakmens. Sieviete smaržoja pēc garšvielām pēc karda­mona un muskatrieksta un pēc puķēm. Viņas mati bija melnsudraboti. Notvērusi Ēnas skatienu, viņa pasmaidīja.

-    Sauc mani par Mamadži, sieviete teica.

-    Bet es esmu Ēna, Mamadži, viņš sacīja.

-    Ko jūs domājat par sava saimnieka plāniem, mister Ēna?

Ēna piebremzēja viņus apdzina melns limuzīns, uzšļāk­dams auto dubļu šalti.

-    Es neko nejautāju, un viņš neko nesaka, viņš beigās atbildēja.

-Ja tu jautātu man, es atbildētu, ka viņš grasās doties pēdējā kaujā. Grib aiziet slavas spožumā. Tieši to viņš vēlas. Bet mēs esam tik veci vai stulbi, ka daži, iespējams, piekritīs.

-    Mans uzdevums nav jautāt, Mamadži, Ēna sacīja.

Mašīnas salonu piepildīja sievietes skanīgie smiekli.

Vīrs aizmugures sēdeklī ne īpatnējais, bet tas otrs pēk­šņi ierunājās, un Ēna viņam atsaucās, jau pēc mirkļa sarunu aizmirsis.

īpatnējais jauneklis, visu laiku klusējis, pēkšņi sāka dungot dobji melodiskā basā, kas lika trīsēt, rībēt un vibrēt mašīnas sienām.

Viņš bija vidēja auguma, bet ar neparastu ķermeņa uzbūvi Ēna gan bija dzirdējis par cilvēkiem ar krūtīm kā muca, tomēr vēl nebija tādus redzējis. Šis jauneklis bija ar krūtīm kā muca, arī kājas viņam bija dīvainas atgādināja celmus, bet rokas bija kā šķiņķa gabali. Viņš bija ģērbies melnā, siltā vējjakā ar kapuci, vairākos džemperos zem tās, biezos džinsos un neat­bilstoši ziemai un kopējam stilam baltās teniskurpēs kurpju kastes lielumā. Jaunekļa pirksti atgādināja cīsiņus ar platiem, stūrainiem galiem.