- Tev labi sanāk, Ēna pagriezies teica.
- Atvainojiet, īpatnējais jauneklis samulsis sacīja zemā, dobjā balsī. Dungošana pieklusa.
- Nē, man patīk, Ēna drošināja, turpini vien!
īpatnējais jauneklis, brīdi vilcinājies, atsāka dungot tikpat
dobji un skanīgi. Tagad jau varēja izšķirt vārdus.
- Lejā, lejā, lejā, viņš dziedāja tik zemā balsī, ka logu stikli trīsēja. Lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā.
Visām mājām, ari tai, kurai viņi brauca garām, gar dzegām bija izstiepti Ziemassvētku rotājumi, sākot ar necilām zelta gaismiņām, kas ik pa brīdim iemirdzējās, beidzot pat ar milzīgām sniegavīru un rotaļu lācīšu ekspozīcijām un daudzkrāsainām zvaigznēm.
Ēna piebrauca pie restorāna un pa priekšējām durvīm izlaida pasažierus. Mašīnu viņš novietoja autostāvvietā. Gribējās īso ceļu līdz restorānam aiziet vienam aukstumā, lai izvēdinātu galvu.
Mašīnu viņš novietoja blakus melnam limuzīnam. Nez vai nebija tas pats, kas pirmīt viņus apdzina?
Aizslēdzis durvis, Ēna brīdi stāvēja, izelpodams gaisā garaiņus.
Viņš labi varēja iedomāties, kas notiek restorānā: gan jau Trešdiena ierāda viesiem vietas pie liela galda un sāk visus apstrādāt. Vai tiešām mašīnā viņam blakus sēdēja indiešu dieviete Kali, un nez kas tie bija par cilvēkiem aizmugurē…
- Klau, čalīt, vai tev ir sērkociņi? atskanēja puspazīstama balss; Ēna pagriezās, lai atvainotos un pateiktu, ka nav, bet, saņēmis sitienu ar revolveri zem kreisās acs, gandrīz nokrita. Pēdējā brīdī viņam izdevās ar roku noturēt līdzsvaru. Kāds iebāza mutē mīkstu vīšķi, lai viņš nevar pakliegt, un spraugu aizlīmēja prasmīgi kā vecs miesnieks, kas uzšķērž cāli.
Ēna mēģināja kliegt, brīdināt Trešdienu, brīdināt visus, taču no mutes nāca tikai apslāpēta murkšķēšana.
- Putniņi jau būri, teica kaut kur dzirdēta balss. Vai visi ir savās vietās?
Viņam atbildēja radio sprakšķi un tik tikko dzirdama balss:
- Ejam iekšā un visus ņemam ciet!
- Bet ko ar milzi? prasīja cita balss.
- Iesaiņojiet un vediet projām! pirmā balss norīkoja.
Ēnam uzmeta galvā maisu, rokas un potītes aptina ar līm-
lenti, iecēla viņu bagāžas nodalījumā un veda projām.
* * *
Mazā telpa, kurā viņu ieslodzīja, bija bez logiem. Vidū stāvēja plastmasas krēsls, pavisam viegls saliekamais galdiņš un spainis ar vāku, kas kalpoja kā pagaidu tualetes pods. Uz grīdas bija nomesta ari dzeltena porolona loksne un plāna sedziņa ar vecu, brūnu, sakaltušu traipu vidū: asinis, mēsli vai ēdiens, Ēna to nezināja un arī negrasījās pētīt. Virs galvas rēgojās spuldze metāla režģī, bet slēdzi nekur nemanīja. Bez pārtraukuma dega gaisma. Šajā pusē durvīm kliņķa nebija.
Gribējās ēst.
Kad uzbrucēji bija iegrūduši viņu istabā, pirms tam noraujot lentes no potītēm, rokām un mutes, un atstājuši vienu, Ēna vispirms apgāja riņķī istabai un to kārtīgi izpētīja. Piebungoja sienām. Truli nodunēja metāls. Griestos aiz režģiem bija neliela vēdināšanas sprauga. Durvis bija cieši aizslēgtas.
Virs kreisās uzacs lēni sūcās asinis. Sāpēja galva.
Paklāja nebija. Ēna uzsita pa grīdu. Arī grīda bija metāla.
Pacēlis spaiņa vāku, Ēna pačurāja un uzlika vāku atpakaļ. Ja varēja ticēt pulkstenim, kopš notikuma pie restorāna bija pagājušas četras stundas.
Kabatas portfelis bija pazudis, bet viņa monētas gan šie bija atstājuši.
Ēna apsēdās pie kāršu galdiņa, kuram bija uzklāts zaļš, biezs vilnas audums ar cigarešu izdedzinātiem caurumiem. Paņēmis divas divdesmit piecu centu monētas, viņš sāka sev demonstrēt bezjēdzīgu triku.
Noslēpis monētu labajā rokā, Ēna atvēra kreiso plaukstu, atklājot otru monētu, kas bija satverta ar pirkstu un īkšķi. Pēc tam viņš it kā paņēma monētu no kreisās plaukstas, taču faktiski ieslidināja atpakaļ labajā. Beigās atvēra labo plaukstu un parādīja monētu, kas bija tur atradusies visu laiku.
Darbošanās ar monētām viņu pilnībā aizrāva, lai gan triki Ēnam padevās tikai tad, kad viņš nebija dusmīgs vai nomākts. Tagad, darbojoties vienatnē bez skatītājiem, Ēna ieguldīja lielas pūles, radot ilūziju, ka monēta tiek pārlikta no vienas plaukstas otrā, lai gan tas bija pavisam vienkārši. Šādi Ēna nomierinājās, atbrīvojot prātu no trauksmes un bailēm.
Pēc tam viņš uzsāka vēl bezjēdzīgāku triku: vienā rokā pārvērta pusdolāru centā, šoreiz izmantojot divas divdesmit piecu centu monētas. Trika laikā abas monētas tika paslēptas un tad atklātas sākumā viena bija redzama, bet otra tika paslēpta. Pielicis roku pie mutes, Ēna uzpūta monētai, klasiski ieslidinādams to plaukstā, bet ar diviem pirkstiem saņēma paslēpto monētu un to parādīja. Galvenais jau bija pacelt vienu un to pašu monētu līdz mutei, uzpūst tai un nolaist plaukstu.
Ēna atkārtoja šo triku vēl un vēl.
Interesanti, vai viņu nogalinās? Roka mazliet notrīsēja, un viena no monētām izkrita no pirkstu galiem uz zaļā, aptraipītā galdauta.
Pēc tam viņš nespēja vairs turpināt. Ēna nolika monētas malā, paņēma Zarjas Polunočnajas dāvāto dolāru ar Brīvības
statuju un, stingri saņēmis to saujā, gaidīja.
* * *
Pulksten trijos no rīta ieradās nolaupītāji, lai viņu pratinātu. Divi vīri tumšos uzvalkos, ar tumšiem matiem un melnās, spīdošās kurpēs. Aģenti. Viens ar stūrainu žokli, plecīgs, bieziem matiem kā ģimnāzijas futbola komandas spēlētājs, apgrauztiem nagiem; otrajam mati bija atkāpušies, uz deguna apaļas brilles sudraba rāmjos, manikirēti nagi. Lai gan abiem bija maz kopēja, Ēnam bija aizdomas, ka zināmā mērā, varbūt šūnu līmenī, viņi bija pilnīgi vienādi. Viens bija nostājies vienā galda malā, otrs pretējā, un tagad viņi skatījās lejup uz Ēnu.
- Cik ilgi jau strādājat Kargo labā, ser? viens jautāja.
- Es tādu nepazīstu, Ēna atbildēja.
- Viņš sevi dēvē par Trešdienu. Drūmo. Visa Tēvu. Veco zēnu. Jūs esat abi redzēti kopā, ser.
- Es pie viņa strādāju pāris dienu.
- Nemelojiet, ser, teica briļļainais aģents.
- Labi, Ēna atbildēja, nemelošu. Taču tiešām pāris dienu.
Aģents ar stūraino žokli pieliecās un ar rādītājpirkstu un īkšķi sagrāba Ēnu aiz auss, saspieda to un pagrieza. Pamatīgi sāpēja.
- Mēs brīdinājām, lai nemelojat, viņš sacīja un atlaida Ēnas ausi.
Abiem aģentiem zem žaketēm bija izspiedušies ieroči. Ēna pat nemēģināja pretoties. Viņš iedomājās, ka ir atgriezies cietumā. Atsēdi savu laiku! Nesaki viņiem neko, ko šie vēl nezina. Neuzdod jautājumus!
- Jūs biedrojaties ar bīstamiem cilvēkiem, sacīja briļļainais aģents. Sniegdams liecību, izdarīsiet pakalpojumu valstij.
Vīrs līdzjūtīgi pasmaidīja. Esmu labais policists, pauda viņa smaids.
- Skaidrs, Ēna novilka.
-Ja negribēsiet mums palīdzēt, ser, brīdināja aģents ar stūraino žokli, tad… pats jau redzat, kā rīkojamies, ja mums kas nepatīk.
To pateicis, viņš ar plaukstu iegāza Ēnam pa vēderu, aizsizdams viņam elpu. Tā nav spīdzināšana, Ēna prātoja, bet paskaidrojums: es esmu sliktais policists. Ēna sāka rīstīties.
- Centīšos darīt jums pa prātam, atguvis elpu, viņš teica.
- Mēs prasām tikai sadarboties, ser.
-Vai jūs nepateiktu… Ēna izdvesa (neuzdod jautājumus, viņam iešāvās prātā, taču bija jau par vēlu: vārdi bija izteikti), ar ko man jāsadarbojas?