- Vai tiešām gribat, lai nosaucam savus vārdus? prasīja aģents ar stūraino žokli. Jūs laikam neesat pie pilna prāta.
- Nē, viņam taisnība, sacīja briļļainais, varbūt tad mums būs vieglāk veidot attiecības.
Viņš uzsmaidīja Ēnam kā modelis zobu pastas reklāmā.
- Sveiks! Mani sauc misters Akmens, ser. Mans kolēģis ir misters Mežs.
- Atklāti sakot, gribēju zināt, kādu aģentūru pārstāvat? CIP? FIB?
Akmens purināja galvu.
- He! Tas nav tik vienkārši, ser. Nebūt ne.
- Privātsektors, Mežs sacīja, un sabiedriskais. Saprotiet, mūsdienās tie lielā mērā pārklājas.
- Tomēr varat man ticēt, Akmens turpināja ar smaidiņu uz lūpām, mēs esam labie puiši. Vai neesat izsalcis, ser?
Iebāzis roku kabatā, viņš izņēma Snickers batoniņu.
- Lūdzu! Dāvana.
- Paldies, Ēna pateicās.
Izņēmis batoniņu no iesaiņojuma, viņš to apēda.
- Manuprāt, derētu kaut ko uzdzert. Kafiju? Alu?
- Ūdeni, lūdzu, Ēna sacīja.
Piegājis pie durvīm, Akmens pieklauvēja un kaut ko pateica sargam viņpus sliekšņa, kas pamāja un mirkli vēlāk atgriezās ar aukstu ūdeni polistirola krūzītē.
- CIP, Mežs skumji pašūpoja galvu. Baigie subjekti. Paklau, Akmen, dzirdēju jaunu anekdoti par CIP. Kāda ir garantija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?
- Nezinu, Akmens atbildēja. Nu, un kāda tā ir?
- Viņš taču ir miris, vai ne? Mežs uzdeva pretjautājumu.
Abi iesmējās.
- Vai jums jau ir labāk, ser? Mežs apvaicājās.
- Laikam gan.
- Tad kāpēc nepastāstīt, kas šovakar notika, ser?
- Mazliet paceļojām, apmeklējām Klints māju. Devāmies paēst. Pārējais jums ir zināms.
Akmens smagi nopūtās. Mežs vīlies nogrozīja galvu un tad iespēra Ēnam pa ceļgalu. Sāpes šķita neizturamas. Lēni nolaidis dūri Ēnam uz muguras, tieši virs labās nieres, viņš smagi iebelza, un šoreiz sāpēja vēl negantāk nekā ceļgalā.
Esmu lielāks par viņiem, Ēna domāja. Varu sadot pretī, kā nākas. Taču pretinieki bija apbruņoti, un, pat ja viņam izdotos abus nogalināt vai kā citādi apklusināt, viņi joprojām būtu ieslēgti kamerā. (Bet viņam taču ir ierocis. Veseli divi.) (Nē.)
Sejai dūres nepieskārās, lai nebūtu redzamu pēdu. Nekā paliekoša, tikai sitieni pa ķermeni un ceļgaliem. Ciezdams sāpes, Ēna stingri turēja plaukstā dolāru ar Brīvības statuju, gaidīdams, kad viss beigsies.
Beidzot, pēc bezgalīgi ilga laika, sitieni pierima.
- Pēc pāris stundām tiksimies, ser, Akmens sacīja. Vai zināt, Mežam derdzas tāda rīcība. Mēs esam saprātīgi cilvēki. Es jau teicu, labie zēni. Jūs esat nostājies neīstajā pusē. Starp citu, kāpēc jums tagad nenosnausties?
- Iesaku izturēties pret mums nopietni, Mežs piebilda.
- Mežam taisnība, ser, Akmens sacīja. Padomājiet labi!
Durvis aiz abiem aizcirtās. Ēna iedomājās, ka viņi varbūt
izslēgs gaismu, bet kas tev deva: spuldze spīdēja pie griestiem kā salta acs. Aizrāpojis pa grīdu līdz dzeltenajam porolona matracim, Ēna uzlīda uz tā un pārvilka pāri plāno sedziņu, aizvēra acis un iekrita tukšumā un tad sāka sapņot.
Viņam atkal bija piecpadsmit gadu, māte gulēja uz nāves cisām un gribēja atklāt kaut ko svarīgu, bet Ēna nespēja neko saprast. Sapnī viņš sakustējās, un sāpju šķēps viņu izrāva no snaudas. Ēna saviebās.
Zem plānās sedziņas viņš trīcēja. Ar labo roku bija jāpiesedz seja, lai glābtos no spuldzes gaismas. Vai Trešdiena un pārējie vēl ir uz brīvām kājām, ja vispār vēl ir dzīvi? Jācer, ka dzīvi.
Sudraba dolārs vēss gulēja kreisajā plaukstā. Ēna juta tā svaru tāpat kā sitienu laikā. Dīki viņš prātoja, kāpēc monēta saujā nesasilst. Šobrīd, pa pusei snaužot, pa pusei murgojot, dolārs, brīvības simbols, līdz ar Mēnesi un Zarju Polunočnaju tinās sudraba gaismas starā, kas plūda no debesīm, un viņš pa sudraboto ceļu attālinājās no sāpēm, uztraukumiem un bailēm, svētlaimīgi ieslīgdams atpakaļ sapnī.
Tālumā atskanēja troksnis, taču bija par vēlu domāt par to: Ēna jau bija miega varā.
Gribējās cerēt, ka neviens nenāks viņu modināt, sist un kliegt. Ēnu pārņēma patīkama apjausma, ka viņš jau guļ un vairs nesalst.
* * *
Kāds kaut kur skaļi sauca palīgā: sapnī vai dzīvē.
Miegā Ēna novēlās no matrača, juzdams katru sāpošo vietiņu un cerēdams, ka nav pilnībā pamodies, ka drīz viņu atkal paņems miegs.
Kāds viņu purināja aiz pleca.
Gribējās teikt, lai nemodina, lai atļauj pagulēt un liek mierā, tomēr nekas vairāk par kunkstu pār lūpām nenāca.
- Kucēn? atskanēja Loras balss. Tev jāceļas augšā! Lūdzu, mosties, mīļumiņ!
Ēnu pārņēma maiga atvieglojuma izjūta. Viņš bija redzējis ērmotu sapni: cietumu, aģentus, kritušus dievus, bet tagad Lora modināja, lai pateiktu, ka jāiet uz darbu, un varbūt izdosies vēl atlicināt brīdi kafijai un skūpstam vai kam vairāk par skūpstu; Ēna pastiepa roku, lai viņai pieskartos.
Loras miesa bija auksta kā ledus un lipīga.
Ēna atvēra acis.
- Kas tās par asinīm? viņš brīnījās.
- Svešas, viņa atbildēja, ne manas. Es taču esmu piedzīta ar formaldehīdu, kas sajaukts ar glicerīnu un lanolīnu.
- Kam tad pieder tās asinis? Ēna jautāja.
- Sargiem, Lora atbildēja. Viss kārtībā. Es viņus nogalināju. Bet tagad kusties! Diez vai būtu vērts gaidīt, iekams kāds sacels trauksmi. Paķer līdzi mēteli, citādi nosaldēsi dibenu!
- Tu viņus nogalināji?
Paraustījusi plecus, viņa vāri, neveikli pasmaidīja. Loras rokas izskatījās tādas, it kā viņa būtu krāsojusi pirkstus, jaukdama tikai spilgti sārtos toņus; krāsu traipi un pleķi bija arī uz sejas un apģērba (tā paša zilā tērpa, kurā viņu apbedīja). Viņa izskatījās gandrīz kā no Džeksona Polloka zīmējuma tāds izskaidrojums šobrīd bija patīkamāks par jebkuru citu.
- Kad pats esi miris, nogalināt ir vieglāk, Lora paskaidroja. Kas tur liels! Man vairs nav tādu aizspriedumu.
- Man gan ir, Ēna atbildēja.
- Vai gribi sagaidīt rīta maiņu? viņa jautāja. Ja gribi, lūdzu! Man gan šķita, ka vēlies tikt projām no šejienes.
- Visi domās, ka to izdarīju es, Ēna truli izmeta.
- Iespējams, Lora novilka. Neaizmirsti mēteli, mīļumiņ. Citādi nosalsi!
Ēna izgāja gaitenī. Tālajā galā atradās dežūrtelpa. Tajā tagad bija četri miroņi: trīs sargi un tas, kurš sevi nosauca par Akmeni. Viņa drauģelis gan nekur nebija redzams. Spriežot pēc asiņainajām pēdām uz grīdas, divi sargi uz šejieni bija atvilkti un nomesti uz grīdas.
Ēnas mētelis bija uz pakaramā. Iekškabatā bija kabatas portfelis, laikam jau sveiks un vesels. Lora rāva vaļā pāris kartona kastu ar saldumiem.
Tagad Ēna varēja labi nopētīt, ka sargi ir tumšos aizsargtērpos, taču bez oficiālām zīmotnēm, pēc kurām varētu noteikt, kā labā viņi bija strādājuši. Tikpat labi viņus varētu noturēt par svētdienas pīļu medniekiem, kas saposušies uz šaušanu.
Loras aukstā roka paspieda viņa plaukstu. Ap kaklu viņai zelta ķēdītē mirdzēja zelta monēta, kuru Ēna bija iemetis kapā.
- Tev piestāv, viņš sacīja.
- Paldies! Lora mīļi pasmaidīja.
- Varbūt zini, kas notika ar pārējiem? Ēna pajautāja. Trešdienu un visiem citiem? Kur viņi ir?
Lora viņam sniedza saldumu riekšavu, un Ēna ar tiem piepildīja kabatas.
- Te biji tikai tu. Daudz tukšu kameru, un vienā biji tu. Ak, un kāds vīrs tualetē drātējās ar žurnālu. Viņš nu gan bija satriekts.