- Tu viņu nogalināji, kad šis sita sev dūrē?
Lora paraustīja plecus.
- Laikam, viņa neveikli attrauca. Mani uztrauca, ka viņi dara tev pāri. Kādam taču par tevi jāparūpējas, un es apsolīju to darīt, atceries? Ņem!
Viņa sniedza Ēnam termiskos roku un pēdu sildītājus plānus ieliktņus, kas silda vairākas stundas. Ēna arī tos iestūķēja kabatā.
- Parūpēties par mani? Jā, to tu izdarīji. Viņš pamāja.
Lora pārvilka ar pirkstu pār viņa kreiso uzaci.
- Tu taču esi ievainots.
- Viss kārtībā, Ēna atbildēja.
Viņš pagrūda metāla durvis sienā, un tās lēni atvērās. Līdz zemei bija apmēram metrs, un Ēna lēca. Zem kājām no gurkstēja grants. Saņēmis Loru ap vidukli, Ēna nocēla sievu tāpat kā sendienās, viegli un nedomādams…
Mākoņi pašķīrās, un izlīda Mēness. Zemu pie apvāršņa, īsi pirms rieta, taču mēnesgaismā, ko atstaroja sniegs, viss bija skaidri redzams.
Viņi stāvēja pie melni krāsota preču vilciena vagona, kas bija nolikts vai pamests mežmalā. Ciktāl sniedza skatiens, visur stāvēja vagoni, līdz pat kokiem. Viņš bija ieslodzīts vilciena vagonā. Varēja jau iedomāties.
- Kā tu, velns parāvis, mani atradi? Ēna jautāja mirušajai sievai.
Lora lēni šūpoja galvu it kā brīnīdamās.
- Tu mirdzi kā bāka tumšā pasaulē, viņa atbildēja, tāpēc nebija grūti tevi atrast. Bet tagad ej! Tik tālu un tik ātri, cik iespējams. Neizmanto kredītkartes, un viss būs labi.
- Uz kuru pusi lai dodos?
Pārlaidusi roku pār sajauktajiem matiem, Lora atglauda tos no acīm.
- Ceļam jābūt tur, viņa pamāja. Dari visu iespējamo. Ja vajag, nozodz mašīnu! Brauc uz dienvidiem!
- Lora, Ēna iesāka un aprāvās. Vai tu saproti, kas notiek? Vai zini, kas tie par vīriem, kurus tu nogalināji?
- Jā, viņa novilka, laikam gan zinu.
- Esmu tev pateicību parādā, Ēna sacīja. Ja nebūtu tevis, es netiktu projām. Diez vai viņiem bija labi nodomi.
- Nebija gan, viņa atsaucās. Es ari tā domāju.
Viņi devās projām no tukšajiem vagoniem. Ēna iedomājās par citiem vilcieniem ar metāla vagoniem, bez logiem, kas brauc un brauc, vientuļi dunot nakts ceļā. Pirksti pieskārās Brīvības dolāram kabatā, un Ēna atcerējās Zarju Polunočnaju un viņas skatienu mēnesnīcā. Vai pajautājāt, ko viņa vēlas? Tas ir prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild.
- Lora… Ko tu vēlies? Ēna pajautāja.
- Vai tiešām tu gribi to zināt?
- Jā. Lūdzu.
Lora uzlūkoja viņu ar mirušās zilajām acīm.
- Es vēlos atkal dzīvot, viņa atbildēja. Ne jau tā kā tagad. Gribu tiešām dzīvot. Atkal just krūtīs sirdi, kas pukst. Gribu just asinis, kas riņķo manī, karstas, sāļas, īstas. Vai nav jocīgi: dzīves laikā cilvēks reti domā par asinīm, bet, kad tās sastingst, tad gan.
Lora paberzēja acis, sasmērēdama ar notašķītajām rokām seju.
-Jā, tas ir grūti. Kucēn, vai zini, kāpēc mirušie parādās tikai naktīs? Tāpēc, ka tumsā viņus var noturēt par dzīviem. Bet man tā nepatīk. Es gribu būt tiešām dzīva!
- Es nesaprotu, ko tu gribi no manis.
- Rīkojies, lai tā notiktu, mīļumiņ. Gan jau izdomāsi. Es zinu, ka izdomāsi.
- Skaidrs, Ēna atbildēja. Centīšos. Bet, kad izdomāšu, kur lai tevi meklēju?
Taču Lora jau bija izgaisusi, un mežmalā vairs nebija neviena, tikai maigi pelēkas debesis, kas viņam rādīja austrumus, un decembra skarbā vēja vaidi bet varbūt kaut kur kliedza pēdējais naktsputns vai pirmais rītausmas dziedonis.
Pagriezis seju pret dienvidiem, Ēna sāka soļot.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Hindu dievu "nemirstība" ir visai nosacīta viņi piedzimst un nomirst, tāpēc piedzīvo lielāko daļu no cilvēku dilemmām un bieži atšķiras no mirstīgajiem tikai ar dažiem triviāliem sīkumiem… un no dēmoniem atšķiras vēl mazāk. Tomēr indieši viņus uzskata par šķiru, kas definēta kā pilnīgi atšķirīga no pārējām; dievi ir simboli, un neviena cilvēciska būtne, lai cik "arhetipisks" būtu tās dzīves gājums, nevar tāda būt. Dievi ir aktieri, kuru loma ir reāla tikai mums, viņi ir maskas, aiz kurām mēs redzam savas sejas.
Vfndija Donigera O'Flaertija (ievads grāmatai "Indiešu mīti", Pencvin Books, 1975)
Ēna bija gājis vairākas stundas uz dienvidiem, vismaz viņš cerēja, ka tie vairāk vai mazāk ir dienvidi, pa šauru lauku ceļu cauri mežiem, viņaprāt, dienvidu Viskonsinas apkaimē. Vienubrīd pretī brauca vairāki džipi ar žilbinošām ugunīm, un viņš ienira kokos, līdz tie izgaisa skatienam. Agrā rīta dūmaka slīga viņam līdz jostasvietai. Mašīnas bija melnā krāsā.
Pēc trīsdesmit minūtēm, saklausījis rietumu pamalē tālu helikopteru rūkoņu, Ēna metās pār baļķu apmali mežā. Helikopteri bija divi, un viņš sakņupa bedrē zem krituša koka, gaidīdams, līdz tie aizlidos. Helikopteri attālinājās, un viņš steidzīgi paskatījās apkārt un augšup ziemas pelēkajās debesīs.
Labi gan, ka helikopteri bija melnā, matētā krāsā. Viņš nogaidīja zem koka, kamēr rūkoņa izgaisa tālumā.
Zem kokiem bija plāna sniega kārtiņa, kas gurkstēja zem kājām. Domās viņš pateicās Lorai par termiskajiem cimdiem un zolēm, kas pasargāja kājas un rokas no sala. Taču viņa sirds bija pamirusi, tāpat ari prāts un dvēsele. Turklāt, kā viņš pats atzina, jau sen.
Ko es īsti gribu? Ēna sev jautāja. Atbildēt viņš nespēja, tāpēc turpināja iet soli pa solim tālāk mežā. Koki šķita pazīstami, ainava brīžiem šķita kā dйjа vu. Vai tiešām viņam piemeties vadātājs? Tā jau var staigāt bez sava gala, kamēr atdzisīs sildītāji un beigsies saldumi, un tad jau varēs apsēsties uz mūžiem.
Priekšā parādījās atteka, kādas vietējie mēdz dēvēt par strautu, un Ēna nolēma turēties gar tās krastu. Katrs strauts aizved līdz upei, bet upes tālāk uz Misisipi, un, ja viņš ies, nozags laivu vai uzbūvēs plostu, beigās sasniegs Ņūorleānu, kur būs silti. Tā bija gan nomierinoša, gan nereāla doma.
Helikopteri vairs nerādījās. Tie, kas pārlidoja pār galvu, iespējams, nemaz netvarstīja viņu, bet nodarbojās ar preču vilcienu dzelzceļa kontroli, pretējā gadījumā taču tie atgrieztos; un tad būtu ari dzinējsuņi, sirēnas un visa pārējā vajāšanas atribūtika. Paldies dievam, neviens viņu nemedīja.
Ko viņš gribēja? Lai viņu nenoķer. Lai nevaino par slepkavību vagonā. Es tas nebiju, Ēna dzirdēja sevi sakām, vainīga ir mana mirusī sieva. Nebija grūti iedomāties tiesnešu sejas. Ļaudis varētu lauzt šķēpus par to, vai viņš ir traks vai nav, bet viņa dzīve beigtos elektriskajā krēslā…
Nezin vai Viskonsinā nāvessods ir atcelts? Bet vai tas kaut ko izšķirtu? Viņš mēģināja izprast notiekošo un paredzēt, kā viss beigsies. Izmocījis skumīgu smaidu, Ēna atzina, ka viņa karstākā vēlēšanās ir, lai viss būtu normāli. Lai nekad vairs nebūtu jāiet cietumā, lai Lora būtu dzīva, lai nekas no šī visa nebūtu noticis.
Baidos, ka tas nebūs īstais variants, manu zēn, viņš prātoja, dzirdēdams Trešdienas piesmakušo balsi un piekrītoši pamādams. Variantu nav. Esi nodedzinājis visus tiltus. Tāpēc ej vien uz priekšu. Atsēdi savu laiku.
Tālumā dzenis kala satrunējušā kokā.
Te pēkšņi Ēna juta sev pievērstu skatienu: bariņš kardinālputnu skatījās no veca, ragaina plūškoka un tad atsāka knābāt melnu ogu ķekaru. Tikpat kā ilustrācija Ziemeļamerikas dziedātājputnu kalendārā. Iedams gar strauta malu, viņš vēl ilgi dzirdēja putnu elektroniskos treļļus, čiepstus un pārsteiguma izsaucienus. Beigās tie pieklusa.