Kalna pakājē gulēja beigts briedēns, un melns putns šuneļa lielumā ar milzīgu knābi neganti rāva un plēsa no līķa sāniem sarkanus gaļas kumosus. Acu nelaimīgajam vairs nebija, lai gan galva izskatījās neskarta, un uz auguma bija labi redzami baltie brieža plankumi. Kas to lai zina, kā dzīvnieks bija sagaidījis savu nāvi.
Melnais putns pielieca galvu un ieķērcās, it kā akmeņus sviezdams:
- Ēnu cilvēks.
- Es esmu Ēna, viņš atbildēja.
Uzlēcis uz briedēna ķermeņa, melnais putns pacēla galvu, papurināja cekulu un spalvoto apkakli. Milzīgs putns, acis viņam spīdēja kā melnas kreļļu pērles. Tuvumā no tāda varēja nobīties.
- Teic, ka tiksieties Kai-ro, krauklis noķērca.
Ēna prātoja, kurš no Odina putniem viņu tagad uzrunā: Hugins vai Munins, Atmiņa vai Doma.
- Kai-ro? Ēna pārprasīja.
- Ēģiptē.
- Kā lai tieku līdz Ēģiptei?
- Gar Misisipi. Uz dienvidiem. Meklē Šakāli.
- Paklau, Ēna iebilda, es nevēlos, lai mani… ak kungs…
Viņš stāvēja meža vidū un sarunājās ar lielu, melnu putnu, kas ieturēja vēlas brokastis, knābājot Bembiju.
- Labi! Gribu teikt tikai vienu man apnikušas mīklas.
- Mīklas, putns izpalīdzīgi atsaucās.
- Es gribētu dzirdēt kaut ko vairāk. Šakālis Kai-ro. No tā man maz labuma. Tikpat kā no slikta spiegu trillera.
- Šakālis. Draugs. Krā. Kai-ro.
- To tu jau teici. Man ar to nepietiek.
Mazliet pagriezies, putns izplēsa kārtējo jēlās gaļas strēmeli no brieža ribām un ieplanēja kokos ar sarkanu gaļas gabalu knābī, kas nokarājās kā garš, asiņains tārps.
- Klau! Vai nevari vismaz parādīt ceļu? Ēna sauca.
Krauklis pacēlās spārnos un aizlidoja. Ēna apskatīja briedēna līķi. īsts mežstrādnieks nedomādams nogrieztu šķēli, sakurtu no žagariem ugunskuru un gaļu izceptu. Bet Ēna apsēdās uz krituša koka un notiesāja Snickers batoniņu, apzinoties, ka viņš tiešām nav īsts mežstrādnieks.
Izcirtuma malā ieķērcās krauklis.
- Gribi, lai tev sekoju? Ēna jautāja. Kas, tu kāda Lesija, vai?
Putns ieķērcās vēlreiz, jau nepacietīgāk. Ēna devās uz viņa pusi. Pagaidījis, kamēr Ēna pienāk klāt, krauklis smagi nosēdās citā kokā, mazliet pa kreisi no ceļa, pa kuru viņš pirmīt gāja.
- Klau, Ēna sauca, Hugin vai Munin, vai kā tevi sauc! Putns pagriezās, aizdomīgi pielieca galvu un skatījās viņā ar spožām acīm.
- Saki Vairs nekadĒna ķircinājās.
- Ej ratā, krauklis atbildēja.
Abi devās tālāk pa mežu, bet putns vairs neko neteica.
Pēc pusstundas parādījās asfaltēts ceļš pilsētas malā, un krauklis aizlaidās atpakaļ uz mežu. Ēna ievēroja norādi
1 Alūzija ar E. A. Po poēmu "Krauklis". (Tulk. piez.) "Culvers saldētie krēmi un sviesta burgeri", bet tai blakus degvielas uzpildes staciju. Viņš iegāja ēstuvē, kurā nebija neviena apmeklētāja. Pie kases aparāta stāvēja možs jauneklis ar noskūtu galvu. Pasūtījis divus burgerus un fri, Ēna iegāja tualetē sakopties. No spoguļa pretī glūnēja mežonis. Ēna izpētīja kabatu saturu: dažas monētas, ieskaitot Brīvības dolāru, vienreizlietojamā zobu birste un zobu pasta, trīs Snickers batoniņi, pieci termisko zoļu pāri, maks (kurā bija tikai autovadītāja apliecība un kredītkarte interesanti, cik ilgs mūžs tai vēl atvēlēts?), bet mēteļa iekškabatā viņš atrada tūkstoš dolārus piecdesmit un divdesmit dolāru banknotēs peļņu par vakardienas bankas operāciju. Ēna nomazgāja seju un rokas karstā ūdenī, pieglauda tumšos matus un tad devās uz bistro baudīt burgerus, fri un iedzert kafiju.
Viņš piegāja pie letes.
- Varbūt vēlaties saldēto krēmu? jautāja možs jauneklis.
- Paldies, nē. Vai tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Manējā noslāpa uz ceļa labu gabalu no šejienes.
Jauneklis pakasīja īsos mateļus uz pakauša.
- Nekā tāda mums te nav, mister. Ja noslāpa mašīna, jāzvana Triple-A. Vai arī jāsarunā tepat blakus degvielas stacijā, lai paņem tauvā.
- Laba doma, Ēna sacīja. Paldies!
No Culvers autostāvvietas viņš pa kūstošo sniegu slāja uz uzpildes staciju, kur nopirka saldumus, žāvētas vēršgaļas "cigārus" un roku un kāju sildītājus.
- Vai kaut kur tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Ēna pajautāja sievietei pie kases aparāta. Viņa bija ārkārtīgi tukla, ar brillēm un priecājās par izdevību parunāt.
- Brīdi jāpadomā, sieviete atbildēja. Mēs te esam, kā sacīt jāsaka, nomalē. Ar tādām lietām nodarbojas Medisonā. Uz kurieni dodaties?
- Uz Kai-ro, Ēna atbildēja. īsti nezinu, kur tādu meklēt.
- Es gan zinu, sieviete sacīja. Pasniedziet man Ilinoisas karti no tā, rau, plaukta!
Ēna pasniedza viņai laminētu karti. To atlocījusi, sieviete uzvaroši bakstīja pirkstu štata stūrī kartes lejasdaļā.
-Te!
- Kaira?
- Tā viņi saka Ēģiptē. Bet te ir mazā Ēģipte, kur saka Kairo. Tepat netālu ir arī Tebas un kas tik vēl ne. Mana brāļasieva ir no Tebām. Reiz pajautāju viņai par Tēbām Ēģiptē, un viņa skatījās uz mani tā, it kā man trūktu vienas skrūvītes.
Sieviete guldzoši iesmējās.
- Un kā ar piramīdām?
Kairo atradās gandrīz taisni uz dienvidiem, apmēram piecsimt jūdžu attālumā.
- Par tām gan nav dzirdēts. Viņi to sauc par mazo Ēģipti tāpēc, ka pirms ak vai! laikam simt vai divsimt gadiem viscaur bija bads. Neraža. Bet tur gan ne. Visi brauca pie šiem pirkt ēdamo. Kā Bībelē. Jāzeps un raibais sapņu brinummētelis. Visi tik uz Ēģipti, bada-bum!
-Ja jūs būtu manā vietā un jums vajadzētu tur nokļūt, kā jūs ceļotu? Ēna jautāja.
- Brauktu ar mašīnu.
- Mana mašīna noslāpa uz ceļa dažas jūdzes no šejienes. Bija jau arī sūdagabals, atvainojos par rupjību, Ēna meloja.
- Sūdgab, sieviete pamāja. Viss skaidrs. Mans svainis ari tā saka. Pērk un pārdod mašīnas nelielā mērogā. Piezvana un saka: Matij, tikko notirgoju sūdgab. Varbūt viņu ieinteresēs arī jūsu vecā mašīna. Kaut vai lai nodotu metāllūžņos vai vēl kaut kur.
- Tā pieder manam priekšniekam, Ēna, aci nepamirkšķinājis, meloja tālāk, brīnīdamies par sevi. Būs jāpiezvana, lai atbrauc un savāc.
Un tad viņam kaut kas ienāca prātā.
- Vai jūsu svainis ir tepat tuvumā?
- Maskodā. Desmit minūšu brauciens. Pāri upei. Ko jūs izdomājāt?
- Varbūt viņam atradīsies grabaža, kuru viņš pārdotu man. Teiksim, par pieciem sešiem simtiem.
Sieviete smaidīja kā saulīte.
- Mister, viņa autoparkā neviena mašīna pat ar uzpildītu bāku nemaksā vairāk par piecsimt dolāriem. Tikai nesakiet, ka es jums to teicu.
- Vai jūs varētu viņam piezvanīt? Ēna palūdza.
- Es jau pati to iedomājos, sieviete teica, paceldama klausuli. Mīļais? Te Matija. Tūlīt brauc šurp! Es atradu cilvēku, kas grib pirkt mašīnu.
**♦
Grabaža, kuru Ēna izvēlējās, bija 1983. gada Chevy Nova, un viņš to nopirka ar pilnu bāku par četrsimt piecdesmit dolāriem. Spidometrs rādīja gandrīz divsimt piecdesmit tūkstošus nobrauktu jūdžu; mašīna smaržoja pēc burbona, tabakas un vēl vairāk pēc banāniem. Zem sniega un netīrumu kārtas krāsa nebija nosakāma. Lai nu kā, Matijas svaiņa autoparkā tas bija vienīgais braucamais, kas spētu pieveikt piecsimt jūdzes.