- Bet protams! viņa atbildēja.
- Labi. Es tikai pārbaudu. Nu un ko tad tu vēlies no manis dzirdēt?
- Kaut ko, kas mani pārliecinātu. Man pēkšņi ienāca prātā, ka velns lai parauj! kļūmīgi iekāpu mašīnā pie maniaka.
- Jā, Ēna atbildēja, man ari tā gadās. Kā, tavuprāt, es varu tevi pārliecināt?
- Saki, ka neesi izmucis noziedznieks vai slepkava recidīvists, vai kas tamlīdzīgs!
Ēna brīdi padomāja.
- Zini, es tiešām neesmu.
- Tomēr bija mazliet jāpadomā, vai ne?
- Savu laiku nosēdēju. Bet nogalinājis nevienu neesmu.
-Vai!
Viņi iebrauca mazā pilsētā, kuras ielās dega laternas un mirgojošas Ziemassvētku gaismiņas, un Ēna pameta skatienu pa labi. Meitenei bija īsi, tumši, izspūruši mati. Viņaprāt, meiča bija pievilcīga, lai gan mazliet vīrišķīga tādi vaibsti varētu būt izcirsti klintī. Meitene viņu pētīja.
- Par ko tevi ietupināja?
- Smagi piekāvu vairākus cilvēkus. Dusmu uzplūdā.
- Vai viņi bija to pelnījuši?
Ēna brīdi padomāja.
- Tolaik es tā uzskatīju.
- Vai tu to atkārtotu?
- Velns lai parauj, nē! Zaudēju trīs gadus.
- Hm. Vai tevī rit indiāņu asinis?
- Cik zinu, ne.
- Izskatās, ka varētu būt.
- Diemžēl esmu spiests tev sagādāt vilšanos.
- Nekas. Vai tev negribas ēst?
Ēna pamāja.
- Varētu jau ko nebūt iekost, viņš sacīja.
- Aiz nākamās laternu rindas ir laba vietiņa. Garšīgi ēdieni. Arī lēti.
Ēna iebrauca stāvvietā. Abi izkāpa no mašīnas. Viņš pat nevīžoja aizslēgt durvis, lai gan atslēgas kabatā iemeta. Sameklēja dažas monētas, lai nopirktu laikrakstu.
- Vai vari atļauties te ēst? viņš painteresējās.
- Jā, meitene atbildēja, augstu paceldama zodu. Varu pati par sevi samaksāt.
Ēna pamāja.
- Klausies, ko tagad teikšu. Pametīšu gaisā monētu, viņš sacīja, ja būs cipars, tu maksāsi par pusdienām, ja ērglis, es.
- Vispirms iedod man apskatīties, meitenes balsī skanēja aizdomas. Manam tēvocim ir divdesmit pieci centi, kam abās pusēs cipari.
Viņa izpētīja monētu un bija apmierināta, ka tā ir pavisam parasta. Ēna paņēma monētu uz īkšķa ar ciparu uz augšu un tad izdarīja māņu kustību, radot iespaidu, ka tā griežas, tad notvēra un ieslidināja kreisajā plaukstā, bet labo atvēra meitenes acu priekšā.
- Ērglis, viņa nopriecājās. Pusdienas uz tava rēķina!
- Nūjā, Ēna norūca. Vienmēr jau nevar uzvarēt.
Ēna pasūtīja gaļas cepeti, bet meitene izvēlējās lazanju. Izskrējis ar acīm cauri laikrakstam, viņš pārliecinājās, ka par miroņiem kravas vilciena vagonā ziņu nav. Vienīgais interesantais raksts bija uz vāka: pilsētu bija apsēdusi vārnu armija. Vietējie lauksaimnieki gribēja sakārt pie pilsētas sabiedriskajām ēkām beigtas vārnas, lai aizbaidītu citus putnus; ornitologi apgalvoja, ka tam neesot nozīmes, jo dzīvās vārnas apēdīs beigtās, un viss. Vietējie iedzīvotāji negribēja ar to samierināties. Ieraugot savu draugu līķus, apgalvoja runasvīrs, vārnas zinās, ka nav te vēlamas.
Atnestā ēdiena kaudzes kūpēja šķīvjos bija krietni vairāk, nekā cilvēks spēj apēst.
- Nu un kas tevi Kairo gaida? Sama pilnu muti prasīja.
- Nav ne jausmas. Saņēmu ziņu no priekšnieka, ka esmu viņam tur vajadzīgs.
- Ar ko tu nodarbojies?
- Esmu izsūtāmais zēns.
Meitene pasmaidīja.
- Tad jau tu neesi mafija, neizskaties pēc tāda, turklāt brauc ar grabažu. Bet kāpēc tava mašīna smaržo pēc banāniem?
Aizrautīgi ēzdams, Ēna paraustīja plecus.
Sama samiedza acis.
-Varbūt nodarbojies ar banānu kontrabandu? viņa minēja. Tu neesi pajautājis, ko daru es.
- Droši vien mācies.
- Viskonsinas Universitātē Medisonā.
- Gan jau studē vēsturi, sieviešu tiesības, varbūt pati lej bronzas skulptūras. Iespējams, piestrādā kafejnīcās, lai segtu īres maksu.
Meitene nolika dakšiņu un, plati iepletusi acis, dusmīgi vaicāja:
- Velns parāvis, kā tu to zini?
- Ko tad? Tūlīt teiksi: nē, vispār jau es studēju romāņu valodas un ornitoloģiju.
- Gribi sacīt, ka tev vienkārši paveicās?
- Par ko tu runā?
Meitene uzlūkoja viņu ar melnajām acīm.
-Tu nu gan esi interesants čalis, mister… nezinu tavu vārdu.
- Mani sauc par Ēnu, viņš atbildēja.
Meitene saviebās, it kā būtu nogaršojusi kaut ko pretīgu. Pieklususi viņa nolieca galvu un pabeidza tiesāt lazanju.
- Vai zini, kāpēc to vietu sauc par Ēģipti? Ēna pajautāja, kad meitene bija beigusi ēst.
- Kairo novadu? Zinu. Tā atrodas Ohaio, Misisipi deltā, tāpat kā Kaira Nīlas deltā.
- Izklausās, ka tam ir jēga.
Atzvēlusies krēslā, Sama pasūtīja kafiju un šokolādes kūku un tad pārlaida roku pār saviem melnajiem matiem.
- Vai esi precējies, mister Ēna? viņa prasīja. Nesagaidījusi ātru atbildi, viņa izmeta:
- Redz kā. Laikam atkal esmu uzdevusi āķīgu jautājumu, ko?
- Ceturtdien biju sievas bērēs, Ēna uzmanīgi izvēlējās vārdus. Viņa gāja bojā autoavārijā.
- Ak kungs! Jēzus… Man tiešām žēl.
- Man ari.
Iestājās neveikls klusuma brīdis.
- Pusmāsa pagājušā gada beigās zaudēja dēlu. Manu māsasdēlu. Skarbi.
-Jā. Tiešām. Kā tas gadījās? Sama sūca kafiju.
- Nezinu. Nav pat skaidrs, vai viņš ir miris. Pazuda, un viss. Bet viņam bija tikai trīspadsmit gadu. Tas notika pagājušās ziemas vidū. Smags trieciens.
- Vai nekādu pēdu nebija? Ēna izklausījās pēc policista no kāda televīzijas seriāla. Varbūt aizdomas par netīru spēli?
-Aizdomas krīt uz māsas bijušo vīru, pēdējais draņķis, tēva tiesības atņemtas. Tāds nelietis, ka varētu puiku nolaupīt. Taču tas notika ziemeļos, mazā, jaukā pilsētiņā, kur cilvēki pat neslēdz ciet durvis.
Nopūtusies Sama šūpoja galvu, turēdama kafijas tasi ar abām rokām.
- Vai esi drošs, ka tavā ģimenē nav indiāņu?
- Tiešām nezinu. Iespējams, ir. Par tēvu neko nezinu. Tomēr, ja viņš būtu indiānis, diez vai māte būtu to noklusējusi. Bet ej nu sazini.
Meitene atkal saviebās. Atstājusi uz šķīvja pusi šokolādes kūkas, viņa padevās. Šķēle bija tik liela kā puse viņas galvas. Sama pastūma šķīvi pāri galdam uz Ēnas pusi.
- Gribi?
Viņš pasmaidīja:
- Protams!
Daudz nedomādams, viņš piebeidza kūku.
Viesmīle pasniedza rēķinu, un Ēna samaksāja.
- Paldies! Sama pateicās.
Laukā jau bija aukstāk. Mašīna nokāsējās un tikai tad izkustējās no vietas. Izgriezies uz ceļa, Ēna turpināja braukt uz dienvidiem.
- Vai esi lasījusi tādu čali kā Hērodots?
- Ak kungs! Kas tas tāds?
- Hērodots. Neesi lasījusi viņa "Vēsturi"?
- Zini, meitene sapņaini atbildēja, es tevi tomēr nesaprotu. Tu esi kā mīkla. Vienubrīd tu esi liels lempis, nākamajā mirklī jau nolasi manas tizlākās domas un tad sāc pļāpāt par Hērodotu. Nē, es neesmu lasījusi. Kaut ko dzirdējusi esmu. Varbūt nacionālajā radio. Vai tas, kuru sauc par melu tēvu?
- Manuprāt, tas ir sātans.
- Jā, bet arī viņš. Radio stāstīja par Hērodotu un pieminēja zelta raktuves, kuras sargā milzīgas skudras un grifi, un teica, ka viņš to izgudrojis.