- Es gan tā nedomāju. Manuprāt, viņš pierakstīja to, ko citi stāstīja. It kā rakstīja par daudzām vēsturēm. Un galvenokārt tās ir tīri interesantas. Daudz dīvainu sīkumu. Vai zināji: ja Ēģiptē nomira izcili skaista meitene vai valdnieka vai cita augstmaņa sieva, viņu trīs dienas neiebalzamēja? Gaidīja, lai līķis trīs dienas karstumā sabojājas.
- Bet kāpēc? Labi, beidz! Man jau pielēca. Baigi pretīgi.
- Ir ari kauju apraksti un vēstījumi par ikdienišķām lietām. Arī par dieviem. Kādam vīram bija jāskrien ar ziņojumu par kaujas iznākumu. Viņš skrien, skrien un izcirtumā ierauga Pānu. Pāns viņam saka: "Pasaki, lai te uzceļ man templi!" Vīrs pamāj un skrien tālāk. Nodevis ziņu par kaujas iznākumu, viņš piebilst: "Starp citu, Pāns grib, lai uzceļ viņam templi." Tiešām svarīgs fakts, vai ne?
- Tātad stāsti par dieviem. Ko tu gribi teikt? Vai tam čalim rādījās halucinācijas?
- Nē, Ēna atbildēja, ne gluži.
Meitene grauza nagu.
- Es lasīju grāmatu par smadzenēm, viņa sacīja. Istabas biedrene visu laiku vicināja man to gar acīm. Tur bija rakstīts apmēram tā: pirms piectūkstoš gadiem smadzeņu puslodes savienojās, bet agrāk cilvēki domāja, ka labā puslode ziņo par dieva gribu, kas jāizpilda. Taču tās ir tikai smadzenes.
- Mana hipotēze ir labāka, tā man vismaz šķiet, Ēna iebilda.
- Kas tā par hipotēzi?
- Agrāk cilvēki šad tad satika dievus.
-Aktā…
Uz brīdi iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai dzinēja rēkoņu un trokšņu slāpētāja tarkšķus ar auto kaut kas nebija kārtībā.
- Tu domā, ka viņi vēl tur ir? meitene ierunājās.
- Kur tad?
- Grieķijā. Ēģiptē. Salās. Tur. Vai tu domā: ja ietu pa seno cilvēku pēdām, tad satiktu dievus?
- Varbūt. Taču diez vai cilvēki zināja, ka ir tikušies ar dieviem.
- Varu derēt, ka tas ir tāpat kā ar citplanētiešiem, meitene turpināja, cilvēki taču ir tos redzējuši savām acīm. Tāpat redzēja ari dievus. Varbūt citplanētieši rodas labajā smadzeņu puslodē?
- Šaubos, vai dievi nolaistos līdz taisnās zarnas zondei, Ēna atbildēja. Lopiņus jau viņi ari nekropļoja. Atradās citi, kas viņu vietā to darīja.
Sama iesmējās. Vairākas minūtes abi klusēja, un tad viņa atkal ierunājās:
- Paklau, tas atgādina manu mīļāko reliģijas vēstures stāstu par dieviem vienu, ak, vienīgo! Vai gribi dzirdēt?
- Protams, Ēna pamāja.
- Nu tā, klausies. Par Odinu. Ziemeļnieku dievu. Zini tādu? Uz vikingu kuģa bija vikingu karalis viss, kā jau noprotams, notika senajos vikingu laikos -, un tad iestājās bezvējš, tāpēc viņš teica: vienu no vīriem upurēsim Odinam, ja tas sūtīs vēju un viņi tiks krastā. Labi. Saceļas vējš, un viņi tiek līdz zemei. Un tad tiek vilktas lozes, lai zinātu, kurš jāupurē. Nelaimīgo lozi izvelk pats karalis. Tas viņu, protams, neiepriecina, taču kāds izdomā, kā pabarot vilku, lai kaza paliek dzīva. Viņi paņem teļa zarnas un brīvi uzmet karalim kaklā, vienu galu piesienot pie tieva zariņa. Pēc tam ņem nevis zobenu, bet niedri un ar to karalim iedur. Viss it kā būtu kārtībā: karalis, lai nu kā, ir pakārts un ziedots Odinam.
Ceļš meta līkumu: kārtējā pilsēta (300 iedzīvotāju), kurā dzimis štata vicečempions ātrslidošanā (līdz divpadsmit gadu vecumam); katrā ceļa pusē pa milzīgam, taupīgi būvētam apbedīšanas uzņēmumam. Cik tad, Ēna prātoja, tādu iestāžu vajag pilsētiņai ar 300 iedzīvotājiem… ?
- Nu tā. Taču, tiklīdz tiek piesaukts Odina vārds, niedre pārvēršas par zobenu un ieduras karalim sānos, bet teļa zarnas kļūst par resnu virvi. Un zariņš par brangu koka zaru. Koks paceļ zaru, zeme krīt lejup, un karalis paliek karājamies, lai mirtu ar brūci sānos un tumstošu seju. Stāsta beigas. Baltajiem ir perversi dievi, mister Ēna.
- Jā, Ēna piekrita, bet vai tad tu neesi baltā?
- Esmu no čeroki, meitene atbildēja.
- Tirasiņu?
- Nē. Pa pusei. Mamma bija baltā. lētis ir īsts indiānis no rezervāta. Viņš ieradās, apprecējās ar mammu, pēc tam piedzimu es, bet pēc šķiršanās tētis atgriezās Oklahomā…
- Devās atpakaļ uz rezervātu?
- Nē. Aizņēmās naudu un atvēra Taco Bell dvīņubrāli, nosauca par Taco Bili. Tētim iet pa pirmo. Mani gan viņš necieš. Sauc par jaukteni.
- Žēl gan.
- Viņš ir kretīns. Bet es lepojos ar savām indiāņu asinīm. Tās palīdz man segt mācību maksu. Velns, kādudien varbūt palīdzēs ari atrast darbu, ja neveiksies ar bronzas liešanu!
- Katrā ziņā, Ēna piebalsoja.
Apstājies Elpaso Ilinoisā (2500 iedzīvotāju), Ēna izlaida Samu pie nolaistas mājas pilsētas nomalē. Priekšpagalmā stāvēja liels stiepļu ziemeļbriedis ar mirgojošām gaismiņām.
- Varbūt ienāksi? meitene aicināja. Tante uzcienās tevi ar kafiju.
- Nē, Ēna atbildēja, jābrauc tālāk.
Meitene viņam uzsmaidīja, pēkšņi un pirmoreiz izskatīdamās trausla, un papliķēja viņam pa roku.
- Tu tiešām esi aptaurēts, mister Ēna. Bet foršs.
- Tas laikam ir, tā teikt, dvēseles stāvoklis, Ēna atbildēja. Paldies par kompāniju!
- Nav par ko, viņa sacīja. Ja pa ceļam uz Kairo gadās kāds dievs, noteikti pasveicini no manis!
Izkāpusi no mašīnas, meitene devās uz mājas pusi. Nospiedusi zvana pogu, viņa stāvēja, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ. Sagaidījis, kamēr atveras durvis un viņa ieiet iekšā, Ēna nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz šoseju. Garām aizslīdēja Normāla, Blūmingtona un Loundeila.
Ap vienpadsmitiem vakarā Ēnu sāka kratīt drebuļi. Tūlīt pēc iebraukšanas Midltaunā. Nolēmis, ka jāpaguļ un jāatvelk elpa, viņš iegriezās motelī, samaksāja trīsdesmit piecus dolārus uz priekšu par istabu pirmajā stāvā un uzreiz devās novannoties. Uz flīžu grīdas vannas istabas vidū gulēja skumīga paskata prusaks ar kājām gaisā. Ēna paņēma dvieli, izslaucīja vannu, palaida ūdeni. Noģērbās viņš guļamistabā, drēbes nolika uz gultas. Uz ķermeņa bija redzamas tumšas, svaigas brūces. Pēc brīža Ēna jau sēdēja vannā un vēroja, kā mainās ūdens krāsa. Pēc tam viņš kails izmazgāja bļodā zeķes, apakšbikses un krekliņu, stingri visu izgrieza un sakāra uz veļas auklas, kuru izvilka virs vannas. Prusaku atstāja, kur tas bija, izrādot cieņu mirušajam.
Ielīdis gultā. Ēna iedomājās, ka derētu noskatīties filmu no erotiskā kanāla, taču par to vajadzētu norēķināties ar kredītkarti, bet tas būtu pārāk riskanti. Turklāt diez vai viņam kļūtu labāk, skatoties, kā sveši cilvēki mīlējās, pašam paliekot bešā. Lai nebūtu pavisam viens, viņš ieslēdza televizoru un trīsreiz nospieda pults miega režīma pogu, lai televizors automātiski izslēdzas pēc četrdesmit piecām minūtēm. Bija bez ceturkšņa pusnakts.
Ekrāns šķita tikpat nespodrs kā motelis, krāsas peldēja. Ēna spaidīja pulti no nakts šova uz citu nakts šovu televīzijas tuksnesī, nespēdams koncentrēties. Kāds vīrs demonstrēja virtuves ierīci, kas varēja aizvietot desmit citas virtuves ierīces. Ēna tās visas redzēja pirmo reizi. Klik. Vīrietis uzvalkā skaidroja, ka tuvojas pasaules gals un Jēzus (to viņš izrunāja kā četru vai piecu zilbju vārdu) liks jūsu biznesam zelt un plaukt, vienīgi jāiemaksā naudiņa. Klik. Seriāla M*A*S*H beigas un "Dika van Daika šova" sākums.
"Dika van Daika šovu" Ēna nebija skatījies jau gadiem, taču 1965. gada melnbaltajā pasaules ainā bija kaut kas nomierinošs, tāpēc, nolicis pulti blakus uz gultas, viņš mierīgi izslēdza naktslampiņu. Acis jau lipa ciet, lai gan viņš jutās ērmoti. Ēna nebija redzējis daudzas sērijas, tāpēc nejutās pārsteigts, ka tieši šo neatceras. Seriāla gaisotne šķita dīvaina.