Visi pastāvīgie varoņi bija uztraukušies, ka Robs dzer un vairākas dienas neiet uz darbu. Kolēģi ierodas pie Roba mājās, bet viņš ieslēdzas guļamistabā, un citi mēģina pierunāt, lai viņš nāk laukā. Robs izstreipuļo piedzēries, bet smieklīgs. Roba draugi, kurus atveidoja Morijs Amsterdams un Rouza Mērija, dodas projām, nespēdami viņu pārliecināt. Roba sieva mēģina vest vīru pie prāta, taču viņš tai iesit pa seju. Sieva apsēžas uz grīdas un sāk raudāt, bet ne jau vaimanādama kā slavenā Mērija Tailere-Mūra. Viņa klusi, bezpalīdzīgi šņukst un čukst: "Lūdzu, nesit mani, darīšu visu, ko gribi, tikai nesit mani!"
-Velns lai parauj, ko tas nozīmē? Ēna skaļi iesaucās.
Aina izšķīda, pārvērzdamās mirgojošu punktiņu jūrā. Pēc brīža ekrāns atkal bija kārtībā, taču "Dika van Daika šova" vietā nezin kāpēc rādīja "Es mīlu Lūsiju". Lūsija centās pārliecināt Rikiju, ka vecā ledus kaste jānomaina pret jaunu ledusskapi. Rikijs aizgāja, bet Lūsija apsēdās uz dīvāna, sakrustoja kājas, salika rokas klēpī un cauri gadiem pacietīgi lūkojās no melnbaltās pasaules.
- Ēna? viņa iesāka. Mums jāparunā.
Ēna klusēja. Atvērusi somiņu, sieviete izņēma cigareti un aizdedza to ar dārgām sudraba šķiltavām, pēc tam nolika tās malā.
- Es runāju ar tevi, viņa sacīja. Parunāsim?
- Kaut kas traks! Ēna iesaucās.
- It kā tavā dzīvē kaut kas būtu normāls. Kas tad, nolādēts?
- Lai notiek! Lusilla Bola uzrunā mani no televizora salīdzinājumā ar to viss pārējais, ko esmu piedzīvojis, ir sīkums, Ēna ironizēja.
- Es neesmu Lusilla Bola. Mani sauc Lūsija Rikardo. Ja gribi zināt neesmu pat Lūsija. Pieņemt viņas izskatu ir bērnu spēlīte. Tas arī viss.
Sieviete neveikli sagrozījās dīvānā.
- Kas tad galu galā tu esi? Ēna jautāja.
- Labi, viņa atbildēja. Jautājums vietā. Esmu idiotu kaste. Teļļuks. Visu redzošā acs un katodu staru pasaule. Es esmu televizors. Svētnīca, pie kuras pulcējas visa ģimene, lai mani pielūgtu.
- Tu esi televīzija? Vai kāds televīzijā?
- Televīzijas altāris. Tas, pie kura cilvēki liek ziedojumus.
- Un ko tad viņi ziedo? Ēna gribēja zināt.
-Galvenokārt laiku, Lūsija atbildēja. Dažkārt viens
otru.
Pacēlusi divus pirkstus, sieviete no pirkstgaliem nopūta neredzamus šaujampulvera dūmus. Pēc tam piemiedza aci kā vecā labā Lūsija.
- Tu esi dieviete? Ēna minēja.
Nosmīkņājusi Lūsija sievišķīgi ievilka dūmu.
- Varētu tā teikt, viņa atbildēja.
- Sveiciens no Samas! Ēna sacīja.
- Kas? Kas tā par Samu? Ko tu tur muldi?
Ēna iemeta skatienu rokas pulkstenī. Bez piecām minūtēm pusviens.
- Nav svarīgi, viņš izmeta. Klau, televīzijas Lūsij! Par ko mums īsti jārunā? Pēdējā laikā pārāk daudzi grib ar mani runāt. Beigās parasti tieku piekauts.
Televīzijas kamera rādīja Lūsiju tuvplānā. Viņa bija nobažījusies, savilkusi lūpas.
- Man tas nepavisam nepatīk. Neciešu, ka cilvēki tev dara pāri, Ēna. Es tā nekad nerīkotos, mīļais. Vai zini, es gribu tev piedāvāt darbu.
- Tiešām?
- Līdz šim visi tevi novērtējuši pārāk zemu, dārgumiņ. Bet es tādu kļūdu nepieļaušu. Vēlos redzēt tevi savā komandā!
Piecēlusies sieviete tuvojās kamerai.
- Ēna, paraugies no šīs puses: mēs esam nākotne. Mēs esam lielveikali, bet tavi draugi nožēlojama ceļmalas izklaide. Velns lai parauj, mēs esam interneta veikali, bet tavi draugi no ratiem šosejas malā tirgo pašaudzēto ražu. Nē, viņi nav pat augļu pārdevēji! Viņi tirgo automašīnu antenas! Remontē vaļa bārdas korsetes! Mēs esam tagadne un rītdiena. Tavi draugi nav pat vakardiena!
Dīvaini pazīstams monologs. Ēna pajautāja:
- Vai tu gadījumā nepazīsti resnīti ar limuzīnu? Sieviete iepleta rokas un jocīgi pārgrieza acis. Smieklīgā
Lūsija Rikardo metās mazgāt rokas nevainībā.
- Tehnozēns? Tu satiki tehnozēnu? Paklau, viņš taču ir lāga dvēsele! Savējais. Ja nu vienīgi pret svešiem nav labs. Kad strādāsi mūsu komandā, pats redzēsi, cik viņš ir burvīgs.
- Un, ja nepiekritīšu, ko tad, mīļo Lūsij?
Pie Lūsijas dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja, un aiz skatuves Rikardo balss sauca Lūū-sij un jautāja, kas viņu kavē, pēdējais laiks doties uz klubu nākamajā ainā. Lūsijas karikatūriskajai sejai pārskrēja aizkaitinājuma ēna.
- Pie joda! viņa šķendējās. Paklau, es nezinu, cik tev bleķo sakārņi, bet es maksāšu divkārt. Trīsreiz vairāk. Simtreiz! Lai cik viņi tev piedāvās, es varu dot daudz, daudz vairāk!
Sievietes sejā atplauka nevainojami blēdīgais Lūsijas Rikardo smaids.
- Saki vien, saldumiņ! Ko tu vēlies? Viņa sāka atpogāt blūzi.
- Klausies, viņa teica, vai esi gribējis redzēt Lūsijas pupus? Ekrāns satumsa. Bija sācis darboties miega režīms, un
televizors pamazām izslēdzās. Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Bija tieši pusviens.
- Ne īpaši, viņš teica.
Apgriezies uz otriem sāniem, Ēna aizvēra acis. Un tad viņš aptvēra, kāpēc Trešdiena, misters Nansijs un pārējie viņam patīk labāk nekā to pretinieki: iespējams, vecie ir mazvērtīgi nevīžas un viņu ēdiens ir draņķis, taču šie vismaz negvelž standartfrāzes.
Viņš lielveikala vietā vienmēr izvēlētos izklaides vietu ceļmalā, lai cik lēta, greiza un čābīga tā būtu.
* * *
Rītu Ēna sastapa ceļā, braukdams pa viegli paugurainu, brūnganu ainavu ar pērno zāli un kailiem kokiem. Pēdējais sniegs bija nokusis. Uzpildījis grabažas bāku pilsētā, kurā dzīvoja štata medaļniece, otrās vietas ieguvēja trīssimt metru skrējienā, jaunāka par sešpadsmit gadiem, Ēna cerēja, ka mašīnu kopā satur ne tikai dubļi vien, un tad izdzina to cauri uzpildes stacijas automazgātavai. Viņš piedzīvoja patīkamu pārsteigumu: nomazgātā mašīna zilzaļi brīnumi! bija baltā krāsā un gandrīz rūsas neskarta. Ēna turpināja ceļu.
Debesis šķita neticami zilas, un tajās kā fotogrāfijā bija sastinguši rūpnīcu skursteņu dūmi. No nokaltuša koka nolaidās vanags un lidoja uz Ēnas pusi, saules gaismā vēzēdams spārnus kā ātri zibošā attēlu sērijā.
Ēna pēkšņi aptvēra, ka brauc uz īstsenluisu. Viņš mēģināja to apbraukt, taču nejauši nokļuva rūpnieciskā sarkano lukturu rajonā. Pie ēkām, kas atgādināja pagaidu noliktavas, stāvēja milzu furgoni un autokrāni. Šīs vietas sevi reklamēja kā DIENNAKTS KLUBI, viena pat kā LABĀKAIS STRIPTĪZŠOVS PILSĒTĀ. Nogrozījis galvu, Ēna brauca tālāk. Lorai bija paticis dejot gan apģērbtai, gan kailai (dažos neaizmirstamos vakaros viena stadija nomainīja citu), un viņam bija paticis skatīties, kā sieva dejo.
Lenču sviestmaizi un kokakolu no skārdenes Ēna ieturēja Redbudā.
Pēc tam viņš pabrauca garām nogāzei, kurā rēgojās tūkstošiem vraku dzelteni buldozeri, traktori un kāpurķēžu transports. Tā acīmredzot bija buldozeru kapsēta, kur tos atveda nomirt.
Garām aizslīdēja vasaras kafejnīca, tad Čestera (Popaija dzimtā puse). Necik ilgi, un sāka parādīties mājas ar baltām kolonnām, ar kurām dižojās pat vienkārši namiņi, juzdamies iecelti savrupmāju kārtā. Braucot pāri platai, duļķainai upei un uz plāksnes izlasot tās nosaukumu, Ēna skaļi iesmējās: Platā Duļķupe. Trīs mirušus kokus apvija brūns kudzu, piešķirot tiem dīvainu, gandrīz vai cilvēcisku veidolu: tikpat labi tās varēja būt trīs vecas raganas, salīkušas grezeles, gatavas izzīlēt viņa nākotni.