Ēna brauca gar Misisipi krastu. Nīlu viņš nekad nebija redzējis, taču žilbinošajā pēcpusdienas saules karstumā brūnā upe šķita atgādinām plato, duļķaino Nīlu ne jau mūsdienu, bet senlaiku upi, kas kā artērija vijās papirusu dumbrājos, kuros mita kobras, šakāļi un savvaļas govis…
Ceļa norāde aicināja uz Tēbām.
Šoseja tagad pacēlās krietni augstāk, un bija jābrauc divpadsmit pēdas virs dumbrāja. Turp un atpakaļ šaudījās putnu bari un kāši: melni punkti zilās debesīs, atgādinot izmisušu Brauna kustību mikroskopā.
Tuvojās vakars, un saulriets iekrāsoja pasauli brīnumaini zeltainos toņos, kas atgādināja biezu olu krēmu. Viss šķita pasakains un vienlaikus reāls, un šādā noskaņā Ēna ieraudzīja norādi, ka viņš tuvojas vēsturiskajai Kairo. Zem tilta skatienam atklājās ostas pilsēta. Iespaidīgā Kairo miertiesa un vēl varenākā muitas ēka vakara medainajā gaismā atgādināja milzīgas, svaigi ceptas kūkas.
Novietojis mašīnu ielas galā, Ēna gāja uz krastmalu, nezinādams, vai viņa priekšā plešas Ohaio vai Misisipi. Pa atkritumu tvertnēm sētmalē ošņājās un lēkāja mazs, brūns kaķis, taču pat atkritumi neparastajā gaismā šķita maģiski.
Virs upes lēni laidelējās vientuļa kaija, ik pa brīdim pakustinādama spārnus.
Ēna ievēroja, ka vairs nav viens. Pāris soļu attālumā uz ietves stāvēja meitenīte teniskurpēs un pelēkā vīriešu džemperi kleitas vietā un skatījās nopietnām sešgadīga cilvēka acīm. Viņai bija melni, taisni un gari mati, bet āda tikpat brūna kā upe.
Ēna uzsmaidīja. Meitenīte izaicinoši lūkojās pretī.
No ūdensmalas atskanēja pīkstieni un vaimanas, un tad no apgāztas atkritumu tvertnes apakšas izšāvās brūnais kaķis, kuru vajāja melns suns ar garu purnu. Kaķis paglābās zem mašīnas.
- Paklau, Ēna uzrunāja meiteni. Vai esi redzējusi neredzamo pulveri?
Meitene padomāja un papurināja galvu.
- Skaidrs, Ēna teica. Bet tagad skaties!
Ar kreiso roku izņēmis no kabatas divdesmit piecu centu monētu, viņš to pacēla, pagrozīja, šķietami pārmeta labajā plaukstā, savilka tukšo plaukstu dūrē un beigās pagrūda uz priekšu.
- Tūlīt, viņš teica, izvilkšu no kabatas brīnumpulveri…
Iebāzis kreiso roku krūšu kabatā, viņš iemeta tajā monētu.
- Uzbēršu virsū, Ēna izlikās to darām, un tad tā kļūs neredzama.
Beigās viņš atvēra tukšo labo delnu, tad kreiso, un arī tur nekā nebija.
Meitenīte uzmanīgi skatījās.
Paraustījis plecus, Ēna sabāza rokas kabatās, ar vienu paņemdams monētu, bet ar otru piecu dolāru banknoti. Viņš bija izdomājis paņemt no gaisa piecus dolārus un atdot tos meitenītei, nojauzdams, ka nauda viņai noderētu.
- Paklau, Ēna iesaucās, mums uzradušies skatītāji!
Melnais suns un mazais, brūnais kaķis, nosēdušies katrs
savā pusē meitenītei, cieši skatījās Ēnā. Saspicējis lielās ausis, suns izskatījās smieklīgi modrs. Pa ietvi tuvojās dzērvei līdzīgs vīrietis ar brillēm zelta rāmjos, lūkodamies uz visām pusēm, kaut ko meklēdams. Droši vien tas bija suņa saimnieks.
- Ko teiksi? Ēna vērsās pie suņa, lai iedrošinātu meitenīti. Patika?
Aplaizījis garo purnu, melnais suns dobji nosēcās:
- Savulaik esmu redzējis Hariju Hudini, un vari man ticēt, vecais, viņam tu blakus nestāvi!
Pametusi skatienu uz kaķi un suni, tad augšup uz Ēnu, meitenīte, kājām dipot, aizjoza projām pa ietvi, it kā bēgdama no paša nelabā. Dzērvei līdzīgais vīrietis piegāja pie suņa un pieliecies pakasīja tam aiz augstu paceltajām smailajām ausīm.
- Nu beidz, viņš sacīja, tas taču bija tikai triks ar monētām. Viņš taču nerādīja, kā izlaužas no lādes ūdens dzelmē.
- Pagaidām ne, suns atbildēja, bet rādīs.
Zeltainā gaisma bija apdzisusi, pasaulē valdīja pelēkā stunda.
Ēna iemeta kabatā monētu un salocīto banknoti.
- Bet tagad pasakiet, kurš no jums ir Šakālis? viņš pajautāja.
- Paņem acis rokā, melnais suns ar garo purnu norūca.
Pēc tam viņš nesteidzīgi devās nopakaļ saimniekam ar
brillēm zelta rāmjos; mirkli vilcinājies, Ēna abiem sekoja. Kaķis bija kā ūdenī iekritis. Beigās visi trīs apstājās pie lielas, vecas mājas pamestu namu vidū. Blakus durvīm bija plāksne ar uzrakstu: IBISS & ŠAKĀLIS. ĢIMENES UZŅĒMUMS. APBEDĪŠANAS BIROJS, DIBINĀTS 1863. GADĀ.
- Mani sauc Ibiss, cilvēks ar brillēm zelta rāmjos sacīja. Domāju, ka tagad vedīšu jūs vakariņās. Mans draugs diemžēl vēl nav beidzis darbu.
KAUT KUR AMERIKĀ
Ņujorka biedē Saļimu, tāpēc koferīti ar paraugiem viņš sargādams ir piespiedis pie krūtīm. Viņam ir bail no melnādainajiem un viņu skatieniem, tāpat arī no ebrejiem, kurus var pazīt pēc melnā apģērba, cepurēm, bārdām un peisakiem gar ausīm, un no daudziem citiem, kuru izcelsmi Saļims nenojauš. Viņam ir bail no drausmīgās burzmas, kurā mudž dažāda auguma un izskata ļaudis, kas iznirst no augstajiem, augstajiem un netīrajiem namiem ietves malā, bail no taurējošās, brēcošās satiksmes, bail pat no gaisa, kurā saplūst smirdoņa un patīkami aromāti un kurš ir pavisam citāds nekā Omānā.
Jau nedēļu Saļims ir Amerikā, Ņujorkā. Katru dienu viņš apmeklē divus, varbūt trīs uzņēmumus un atver koferīti ar paraugiem, rādot vara nieciņus, gredzenus, pudelītes un sīkus kabatas lukturīšus, blāvi spīdošus Empire State Building debesskrāpjus, Brīvības statujas un Eifeļa modeļus. Katru vakaru Saļims sūta faksu sievasbrālim Fuadam uz mājām Muskatā, ziņodams, ka pasūtījumu nav, vai arī, ja paveicas, ir pat vairāki (kas, ar rūgtumu jāatzīst, tāpat nesegtu lidmašīnas biļešu un viesnīcas numura izmaksas).
Saļims nesaprot, kāpēc sievasbrāļa biznesa partneri pasūtījuši viņam numuru Paramount viesnīcā 46. ielā. Tas ir tik svešs un dārgs, viņš tajā ir apjucis, nobijies, izjūt klaustrofobiju.
Fuads ir Saļima māsasvīrs. Bagāts viņš nav, tomēr nelielas vara rūpnīcas līdzīpašnieks. Rūpnīcā viss tiek ražots eksportam citām arābu valstīm, Eiropai, Amerikai. Saļims strādā pie
Fuada sešus mēnešus. No māsasvīra viņam bail. Fuada faksos arvien vairāk manāms skarbums. Vakaros Saļims sēž viesnīcas istabā, lasa Korānu un mierina sevi, ka viss reiz beigsies un šajā dīvainajā pasaulē viņš ir pirmo un pēdējo reizi.
Māsasvīrs izsniedza tūkstoš dolāru dažādiem ceļa izdevumiem, taču nauda, kas sākumā šķita liela, kūst ātrāk par sniegu pavasarī. Ieradies Ņujorkā, Saļims baiļojās, ka citi noturēs viņu par trūcīgu arābu, tāpēc dāļāja dzeramnaudu pa labi un pa kreisi ikreiz, kad vien bija tāda iespēja, bet tad saprata, ka tiek izmantots, varbūt pat citi aiz muguras par viņu smējās, un tagad viņš nešķīrās pat ne no centa.
Savā pirmajā un vienīgajā braucienā ar metro Saļims apmaldījās un apjuka, nokavēja tikšanos, tāpēc tagad spiedīgā reizē izmanto taksometru un daudz staigā kājām. Salimam bieži jāiet pārkarsētos kabinetos. Vaigi viņam no aukstuma pamiruši, bet pats zem mēteļa ir sasvīdis, kurpes šķīdonī piemirkušas. Kad avēnijās (kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austrumiem viss ir tik vienkārši, vienmēr zini, kurā pusē ir Meka) pūš mežonīgi vēji, Salimam ir tāda sajūta, ka viņam kāds sit pa seju.
Viesnīcā Saļims neēd (par istabiņu maksā Fuada biznesa partneri, bet par maltītēm jānorēķinās pašam): viņš dodas uz arābu ēdnīcām un maziem pārtikas veikaliņiem, slepus ienes viesnīcā ēdamo zem mēteļa, līdz beidzot atklāj, ka tas nav aizliegts. Tomēr, ar pārtikas somām iekāpjot pustumšajā liftā (tajā vienmēr jāpieliecas un jāsasprindzina acis, lai redzētu, kura poga jāspiež) un pēc tam ejot uz balto istabiņu, kurā viņš nometināts, Saļims jūtas neveikli.