Viņš ir uztraucies. Fakss, kas viņu sagaidīja no rīta pēc pamošanās, bija strups un pārmetošs, skarbs un pauda vilšanos: Saļims esot visus piemānījis māsu, Fuadu, biznesa partnerus, Omānas sultanātu, visu arābu pasauli. Ja viņš nespējot sagādāt pasūtījumus, Fuads vairs neuzskatīšot par pienākumu viņu nodarbināt. Visi esot atkarīgi no viņa. Viesnīca ir pārāk dārga. Ko Saļims darot ar naudu, vai tiešām dzīvo Amerikā kā sultāns? Faksu Saļims izlasīja istabiņā (kurā visu laiku bija pārāk karsti un smacīgi, tāpēc pagājušajā naktī viņš atvēra logu, un tagad tajā bija pārlieku auksti), brīdi sēdēdams ar sastingušu, bezcerības pilnu izteiksmi sejā.
Pēc tam Saļims atkal dodas uz pilsētu, turēdams koferi ar paraugiem, it kā tajā būtu dimanti un rubīni, vilkdamies no kvartāla uz kvartālu, līdz beidzot nonāk Brodvejas un 19. ielas krustojumā un blakus delikatešu veikalam uzmeklē zemāku ēku. Uzkāpis pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam, Saļims atrod Panglobal Imports ofisu.
Telpas izskatās nolaistas, bet Saļims zina, ka Panglobal iztirgo apmēram pusi no dekoratīvajiem Tālo Austrumu suvenīriem, kas tiek ievesti ASV. Labs pasūtījums, kārtīgs Panglobal pasūtījums spētu kompensēt viņa braucienu, pārvēršot neveiksmi veiksmē, tāpēc viņš tagad sēž neērtā istabas koka krēslā apmeklētājiem, turēdams klēpī koferi ar paraugiem, un skatās pusmūža sievietē ar ugunīgi sarkani krāsotiem matiem. Viņa sēž aiz rakstāmgalda un šņauc degunu, ņemdama Kleenex salveti pēc salvetes. Noslaucījusi degunu, viņa salveti izmet atkritumu grozā.
Saļims ieradās pusvienpadsmitos no rīta, pusstundu pirms norunātās tikšanās. Tagad viņš sēž sarkdams un trīcēdams: varbūt būs piemeties drudzis? Laiks velkas neizturami lēni. Saļims nokāsējas.
Sieviete aiz rakstāmgalda dusmīgi pablenž.
-Jā? viņa noburkšķ. Izklausās kā jāt.
- Piecas pāri pusdivpadsmitiem, Saļims saka.
Pametusi skatienu uz sienas pulksteni, sieviete izmet:
- Jāt. Nu un?
- Man vienpadsmitos norunāta tikšanās, Saļims pieklājīgi pasmaida.
- Misters Blendings zina, ka te esat, sievietes balsī skan pārmetums. (Rsters Bladigs zin', ka desat.)
Saļims paņem no galda vecu New York Post. Viņš angliski runā labāk nekā lasa, tāpēc burto rakstus, kā risinādams krustvārdu mīklu. Viņš gaida, tukls jauneklis ar sāpināta kucēna skatienu; skatiens slīd no rokas pulksteņa uz avīzi un tad uz sienas pulksteni.
Pusvienos no kabineta iznāk vairāki kungi. Skaļi runādami, buldurēdami amerikāniski. Viens no viņiem, ražena auguma vīrs ar lielu vēderu, zelē neaizdegtu cigāru. Ejot garām, resnais kungs noskatās Salimā. Sievietei aiz rakstāmgalda viņš iesaka pamēģināt citrona sulu ar cinku, jo viņa māsai palīdzot tikai cinks un C vitamīns. Apsolījusi tā darīt, viņa pasniedz vīrietim vairākas aploksnes. Iebāzis tās kabatā, resnais un pārējie dodas projām. Kāpnēs atbalsojas smiekli, kas kļūst arvien klusāki, līdz izgaist.
Ir jau viens pēcpusdienā. Sieviete atrauj rakstāmgalda atvilktni un izņem brūnu papīra maisiņu ar sviestmaizēm, ābolu, Milky Way. Uz galda parādās plastmasas pudelīte ar svaigi spiestu apelsīnu sulu.
- Atvainojiet, Saļims beigās neiztur, vai jūs tomēr nepiezvanītu misteram Blendingam un nepateiktu, ka es vēl aizvien gaidu?
Sieviete skatās, pārsteigta, ka viņš vēl ir tepat, it kā divarpus stundas abi nebūtu sēdējuši pāris soļu attālumā viens no otra.
- Viņš aizgāja paēst, viņa beigās izmet. Viš aizjāj pajēst.
Saļims jūt, ar aknām jūt, ka vīrietis ar neaizdegto cigāru
bija Blendings.
- Cikos viņš atgriezīsies?
Sieviete parausta plecus, nokož sviestmaizes kumosu.
- Šodien viņš aizņemts, tikšanās pēc tikšanās. Oden viš aijemts, tikšan pēc tikšan.
- Vai atgriezies viņš mani uzklausīs? Saļims jautā.
Sieviete parausta plecus, izšņauc degunu.
Saļims ir izsalcis, arvien vairāk un vairāk, un satriekts, un bezspēcīgs.
Ap trijiem, uzmetusi viņam skatienu, sieviete izmet:
- Viš nnbus tpkl.
- Kā, lūdzu?
- Rsters Bladigs dien' nbus tpkl.
- Vai varu norunāt uz rītdienu?
Sieviete noslauka degunu.
- Rjums jāzvan. Nrnāt vr tik pa tlpon.
- Skaidrs, Saļims pamāj. Un tad viņš pasmaida: vēl Muskatā pirms došanās ceļā Fuads taču viņu brīdināja, ka tirgotājs Amerikā bez smaida ir tukša vieta.
- Rīt piezvanīšu, Saļims apsola.
Paņēmis koferi ar paraugiem, viņš dodas pa daudzajām kāpnēm laukā, kur stindzinošs lietus pārvērties slapjdraņķi. Aukstumā mērodams garo ceļu līdz viesnīcai 46. ielā, Saļims prāto par dzīvi un smago koferi, ik pa brīdim mādams dzeltenam taksometram, neievērodams, vai signāls augšā deg vai ne, un visi cits pēc cita brauc viņam garām neapstādamies.
Kāds taksis, uzņēmis ātrumu, pat ieskrien bedrē, kurā izveidojusies peļķe, un apšļaksta Salimam bikses un mēteli. Brīdi viņam gribas mesties zem kādas no dārdošajām mašīnām, bet tad Salimam ienāk prātā, ka svainis vairāk uztrauktos par kofera likteni nekā par viņu, un neviens jau nesērotu, vienīgi mīļā māsa, Fuada sieva (vecāki par Saļimu no laika gala ir mazliet kaunējušies, un mīlestība viņa dzīvē ir viesojusies tikai īsu brīdi un slepeni), turklāt diez vai mašīnas brauc tik ātri, lai izdzēstu viņa dzīvību.
Visbeidzot Salimam blakus apstājas dzeltens apdauzīts taksis. Pateicīgs, ka var pārtraukt drūmās pārdomas, viņš iekāpj mašīnā.
Aizmugures sēdeklis kā noklāts ar pelēkiem ielāpiem, bet uz organiskā stikla aizsargbarjeras, kas nolaista līdz pusei, vīd brīdinājums nesmēķēt un informācija, cik maksā brauciens uz to vai citu lidostu. Magnetofonā kādas slavenības balss (Saļims to nepazīst) atgādina, ka jāpiesprādzējas.
- Lūdzu, uz viesnīcu Paramount, Saļims saka.
Taksometra šoferis kaut ko noburkšķ un pagriež taksi uz
brauktuvi. Viņš ir neskuvies, biezā putekļu krāsas džemperī, uz deguna viņam ir melnas plastmasas saulesbrilles. Ārā ir pelēks, tuvojas nakts, un Saļims prāto, vai šoferim nav problēmu ar redzi. Logu tīrītāji izsmērē ielas ainavu pelēkos traipos un dūmakainās gaismās.
Te pēkšņi nezin no kurienes priekšā iznirst kravas mašīna, un taksometra šoferis nolamājas, piesaukdams pravieša bārdu.
Saļims meklē plāksnīti ar viņa vārdu, bet nespēj to salasīt.
- Cik sen tu, draugs, brauc ar taksometru? Saļims jautā dzimtajā valodā.
- Desmit gadus, skan atbilde tajā pašā valodā. No kurienes tu esi?
- No Muskatas, Saļims saka, Omānā.
- Omāna. Esmu tur bijis. Jau labi sen. Vai esi dzirdējis par pilsētu Ubaru?
-Kā nu ne! Saļims atdzīvojas. Zudusī Torņu pilsēta! To atklāja pirms pieciem vai desmit gadiem tuksnesī, skaidri neatceros. Vai biji tur arheoloģiskajā ekspedīcijā?
- Varētu tā teikt. Laba pilsēta, šoferis stāsta. Gandrīz ik nakti tajā apmetās trīs, varbūt četri tūkstoši ļaužu: Ubarā katrs var atpūsties, mūzika spēlē, vīns plūst straumēm, un arī ūdens plūst, tā jau tik pilsēta var pastāvēt.
- Tā runā, Saļims pamāj. Pēc tam Ubara izzuda, laikam pirms tūkstoš gadiem? Vai divtūkstoš?
Taksometra vadītājs klusē. Viņi ir apstājušies pie sarkanās gaismas. Iedegas zaļā, bet viņš pat nepakustas, lai gan aizmugurē jau taurē daudzbalsīgs, nesaskaņots signālu koris. Brīdi vilcinājies. Saļims pastiepj roku caur stikla aizsargsienas spraugu un pieskaras šofera plecam. Vira galva pašaujas augšup, viņš spiež gāzes pedāli, un mašīna metas pāri krustojumam.