- Fuckshitfuckfrick! šoferis angliski nolamājas.
- Droši vien esi pārguris, mans draugs, Saļims bilst.
- Braucu ar šo Allāha aizmirsto taksi trīsdesmit gadus, viņš atbild. Tā kā mazliet par daudz. Paguļu piecas stundas, pēc tam četrpadsmit pie stūres. Pirms Ziemassvētkiem darbaroku trūkums.
- Ceru, ka vismaz pieklājīgi nopelni, Saļims izmet.
Taksometra vadītājs nopūšas.
- Neteiktu gan. Šorīt aizvedu vienu no 51. ielas uz Ņuarkas lidostu. Izkāpa un ieskrēja lidostā, ķer nu vēju laukā! Piecdesmit dolāri pagalam, atpakaļ arī jābrauc tukšā.
Saļims saprotoši pamāj.
- Bet es nositu visu dienu, gaidīdams tikšanos ar cilvēku, kas nevēlējās mani redzēt. Māsasvīrs mani neieredz. Jau nedēļu esmu Amerikā, bet nekādas jēgas, tikai noēdu naudu, neko pārdot nevaru.
- Ko tu pārdod?
- Draņķus, Saļims atzīstas. Nekam nederīgus niekus, greznumlietas un suvenīrus. Šausmīgus, lētus, tizlus, neglītus draņķus.
Taksometrs strauji pagriežas pa labi, kaut ko apbrauc un tad turpina ceļu. Saļims brīnās, kā šoferis var redzēt ceļu lietū, pustumsā, turklāt ar biezām saulesbrillēm uz acīm.
- Un tu mēģini to draņķi iztirgot?
-Jā, Saļims pamāj, uztraucies un nobijies, ka atklājis patiesību par māsasvīra paraugiem.
- Neviens nepērk?
- Nepērk.
- Dīvaini. Ja paskatās uz vietējām bodēm, tur jau neko citu nemaz nepārdod!
Saļims nervozi pasmaida.
Ielu nosprostojusi kravas mašīna, un tās priekšā stāv policists ar piesarkušu seju, mādams, kliegdams un novirzīdams satiksmi uz tuvāko ielu.
- Brauksim pa Astoto avēniju, no turienes tiksim līdz centram, taksometra vadītājs paskaidro. Viņi iebrauc ielā, kurā satiksme vispār ir apturēta. Gaiss biezē no signālu kakofonijas, bet neviens nekust no vietas.
Šoferis sēdeklī jau šūpojas. Zods nokrīt uz krūtīm vienu reizi, otro, trešo, un tad viņš viegli iekrācas. Saļims pastiepj roku, lai vīru uzmodinātu, cerēdams, ka rīkojas pareizi. Viņš pieskaras vadītāja plecam, nejauši aizķerot saulesbrilles, un tās iekrīt šoferim klēpī.
Atvēris acis, taksometra vadītājs sniedzas pēc saulesbrillēm, taču ir jau par vēlu: Saļims paguvis ieraudzīt viņa acis.
Mašīna velkas tālāk lietū. Cipari skaitītājā joņo uz priekšu.
- Vai tagad tu mani nogalināsi? Saļims prasa.
Taksometra vadītājs sēž, sakniebis lūpas. Saļims spogulītī
vēro viņa seju.
- Nē, tik tikko dzirdami skan atbilde.
Mašīna atkal apstājas. Pa tās jumtu bungo lietus.
- Mana vecmamma apzvērēja, ka vēlu vakarā tuksneša malā redzējusi ifritu vai miradu. Mēs gan teicām, ka tā bija tikai smilšu vētra, bet viņa dievojās, ka redzējusi seju un acis tādas kā tev, kas liesmo kā uguns, Saļims bija atguvis valodu.
Taksometra šoferis pasmaida, taču acis slēpj melnās plastmasas brilles, un Saļims nezina, vai smaids pauž jautrību.
- Vecmammas bija tikušas pat līdz šejienei, viņš pamāj.
- Vai Ņujorkā ir daudz džinu? Saļims painteresējas.
- Nē. Mūsējo te necik nav.
- Zinu, ka ir eņģeļi, un tad ir cilvēki, kurus Allāhs radījis no dubļiem, un ir uguns cilvēki, džini, Saļims turpina.
- Cilvēki par mums neko nezina, šoferis atbild. Iedomājas, ka varam izpildīt katru vēlēšanos. Bet ja tā būtu, vai tad es vadātu visus ar taksi?
- Kāpēc tā?
Viņš izskatās drūms. Saļims vēro spogulītī viņa seju, ifrīta tumšās lūpas.
- Mēs, redz, varot izpildīt katru vēlēšanos. No kurienes tāda iedoma? Es nakšņoju smirdīgā istabā Bruklinā. Vadāju ar taksi visus, kam ir, ar ko maksāt, un tos, kam nav. Nogādāju katru, kur viņam jātiek, dažreiz tieku pie dzeramnaudas, dažreiz man samaksā.
Ifrīta apakšlūpa ietrīcas. Viņš ir dziļi satraukts.
- Kāds maita reiz piedirsa aizmugures sēdekli! Pirms mašīnas nodošanas vajadzēja tīrīt. Kā var tā rīkoties? Bija jāslauka šķidri sūdi no sēdekļa. Vai tiešām esmu to pelnījis?
Saļims pastiepj roku, pieskaras ifrīta plecam. Cauri vilnas džemperim jūtama cilvēka miesa. Noņēmis roku no stūres, ifrīts mirkli patur to uz Saļima plaukstas.
Saļims iztēlē redz tuksnesi: virpuļojošas sarkanas smiltis, kas iejunda vētru, spilgti sarkanas, plandošas zīda teltis ap zudušo pilsētu Ubaru.
Viņi brauc jau pa Astoto aleju.
- Vecajie mums tic, zina, ka nedrīkst čurāt caurumos, jo pravietis teicis, ka tur dzīvo džini. Cilvēki zina, ka eņģeļi met mums ar liesmojošām zvaigznēm, ja mēģinām noklausīties viņu sarunas. Taču pat vecajie, kas ierodas Amerikā, domā, ka mēs esam ļoti, ļoti tālu. Toreiz dzimtenē man nevajadzēja braukt ar taksi.
- Man tiešām žēl, Saļims saka.
- Slikti laiki, ifrīts sūrojas. Tuvojas vētra. Tas mani biedē. Es dotu nezin ko, lai tiktu projām.
Līdz viesnīcai mašīnā valda klusums.
Izkāpis Saļims pasniedz ifritam divdesmit piecu dolāru banknoti, sakot, lai patur atlikumu, un tad pēkšņā drosmes uzplūdā nosauc savas istabiņas numuru. Taksometra aizmugures sēdeklī ietraušas jauna sieviete, un pēc brīža auto izgaist saltajā lietū.
Seši vakarā. Saļims vēl nav aizsūtījis faksu māsasvīram. Viņš atkal dodas laukā, lietū, lai nopirktu dienišķo kebabu un fri kartupeļus. Pagājusi tikai nedēļa, bet Saļims jūt, ka Ņujorkas vidē kļuvis smagāks, apaļāks, mikstāks.
Atgriezies viesnīcā, viņš pārsteigts ierauga vestibilā taksometra šoferi ar kabatās sabāztām rokām. Ifrits aplūko stendu ar melnbaltām pastkartēm. Ieraudzījis Saļimu, viņš bikli pasmaida.
- Zvanīju tev uz istabu, ifrits saka, bet neviens neatbildēja. Nodomāju, ka jāpagaida.
Ari Saļims smaida.
- Gājuši, viņš pieskaras ifrita elkonim.
Abi ieiet lifta palsi zaļajā gaisotnē un piektajā stāvā izkāpj, jau sadevušies rokās. Ifrits palūdz atļauju ieiet vannas istabā.
- Jūtos ļoti netīrs, viņš atzīstas.
Saļims pamāj un, apsēdies uz gultas, kas aizņem gandrīz visu balto istabiņu, klausās lietus šalkās. Viņš noauj zābakus un novelk zeķes, pēc tam visu pārējo.
Taksometra šoferis iznāk no dušas mitrs, ap vidukli apsējis dvieli. Saulesbriļļu viņam nav, istabas pustumsā viņa acīs deg zvērojoši sarkanas liesmas.
Saļims tik tikko spēj valdīt asaras.
- Kaut tu redzētu to, ko redzu es, viņš saka.
- Es nespēju izpildīt vēlēšanās, ifrits čukst, nomezdams dvieli un maigi, bet noteikti grūzdams Saļimu gultā.
Paiet stunda vai pat ilgāk, iekams ifrits Saļima mutē sasniedz orgasmu, maldamies un grūzdamies tajā. Tikmēr Saļims jau divreiz ir apmierināts. Džina sēklai ir dīvaina uguns piegarša, kas dedzina Saļima rīkli.
Saļims aiziet uz vannas istabu un izskalo muti. Atgriezies viņš redz, ka šoferis baltajā gultā aizmidzis mierīgi šņāc. Saļims iekāpj gultā, saritinās blakus, un ādu uzreiz sāk sildīt tuksneša karstās smiltis.
Slīgdams miegā, viņš atceras, ka nav nosūtījis Fuadam faksu, un jūtas vainīgs. Sirdī plosās tukšums un vientulība.
Pastiepis roku, Saļims noliek to uz ifrita piebriedušā daikta un apmierināts aizmieg.
Pamodušies mazā gaismiņā, abi tiecas viens pēc otra un atkal sāk mīlēties. Vienubrīd Saļima acīs sariešas asaras, un ifrīts ar degošām lūpām tās skūpsta.