- Kā tevi sauc? Saļims viņam jautā.
- Braukšanas apliecībā ir vārds, bet tas nav manējais, ifrīts atbild.
Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties, kurā brīdī beidzās sekss un sākās sapņi.
Kad Saļims pamostas, baltajā istabā zogas salta saule un viņš ir viens.
Pēc brīža atklājas, ka pazudis ari koferis ar paraugiem visas pudelītes, gredzeni, suvenīri un vara lukturīši, viss pa tīro izgaisis, tāpat arī kabatas portfelis, pase un lidmašīnas biļete uz Omānu.
Uz grīdas mētājas džinsu pāris, krekliņš un vilnas džemperis putekļu krāsā. Zem nosviestā apģērba Saļims atrod autovadītāja apliecību, kas izsniegta Ibrahimam bin Iremam, taksometra vadīšanas atļauju ar to pašu vārdu un gredzenā savērtas atslēgas ar zīmīti, kurā angliski uzrakstīta adrese. Fotoportreti dokumentos diez cik līdzīgi viņam nav, bet to pašu varētu teikt par ifritu.
Iedžinkstas tālrunis: viesnīcas administrācija ziņo, ka Saļims jau izrakstījies, bet viņa ciemiņam jāatstāj istaba, lai darbinieki var to sagatavot nākamajam viesim.
- Es nespēju izpildīt vēlēšanās, Saļims tīksmi ripina vārdus mutē.
Ģērbjoties viņš ir neparasti bezrūpīgs.
Ņujorka taču ir pavisam vienkārša: avēnijas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austrumiem. Vai nu būs tik traki?
Pametis atslēgas gaisā, Saļims tās saķer. Uzstūmis uz deguna kabatā atrastās plastmasas saulesbrilles, viņš dodas meklēt savu taksometru.
ASTOTĀ NODAĻA
Man teic, ka mironim ir dvēsele, bet, kad prasu: Kā tad tā vai tad viņš nav pati dvēsele? Tad prātojums mans pārtraukts tiek. Vai tik mirušie no mums kaut ko neslēpj? Jā, tik tiešām laikam kaut ko slēpj.
Roberts Frosts. "Divas raganas"
Pie vakariņu galda Ēna uzzināja, ka nedēļa pirms Ziemassvētkiem apbedīšanas birojā bieži vien aizrit mierīgi. Viņi sēdēja nelielā restorānā, divus kvartālus no Ibisa un Šakāļa apbedīšanas biroja. Ēnam vakariņās bija kārtīgas brokastis ar kukurūzas miltu virtuļiem -, bet misters Ibiss knibinājās ap kafijas kūkas šķēli.
- Mirēji cenšas piedzīvot pēdējos Ziemassvētkus, iespējams, pat Jauno gadu, bet tie, kurus līdzcilvēku prieki un svinības galu galā nobeigs, vēl nav sagumuši zem "Brīnišķīgās dzīves" nastas, jo pietrūkst pēdējā salmiņa jeb, es teiktu, pēdējā egles zariņa, kas pārlauztu ne tikai kamieļa, bet pat ziemeļbrieža muguru, misters Ibiss skaidroja.
Tā kā nosmīkņājis, tā kā nosprauslājies, viņš lika noprast, ka šī domu pērle ir ne tikai spodrināta, bet arīdzan mīļa.
"Ibiss un Šakālis" bija neliels ģimenes uzņēmums sērotāju vajadzībām viens no pēdējiem neatkarīgajiem apbedīšanas birojiem apkaimē, vismaz misters Ibiss tā apgalvoja.
- Lielākajā daļā no visām biznesa jomām ļaudis tur godā nacionālās komercijas zīmolus, misters Ibiss iesāka.
Viņš runāja, visu paskaidrodams, tikpat kā mierīgā, nopietnā lekcijā, atsaukdams Ēnas atmiņā koledžas profesoru, kas savulaik strādāja "Muskuļu darbnīcā" un nemācēja runāt, tikai diskutēt, izklāstīt, paskaidrot. Jau pirmajos pazīšanās mirkļos Ēna saprata, ka apbedīšanas biroja direktors vēlas, lai sarunu biedrs mazāk runā un vairāk klausās. ,
Manuprāt, tāpēc, ka visi grib zināt, kas viņus sagaida nākotnē. Ar to izskaidrojami Makdonalda, Valmarta, F. V. Vulvorta (lai viņiem vieglas smiltis!) panākumi: viņu tirdzniecības zlmoli taču tiek reklamēti un ir redzami visā valsti. Ejiet, kur gribat, visur redzēsiet vienu un to pašu ar nelielām vietējām atšķirībām.
Apbedīšanas biznesa jomā valda citi likumi. Mēs vēlamies sajust, ka mūs apkalpo vietēja, neliela uzņēmuma darbinieks, kuram šī profesija ir aicinājums. Zaudējuma brīdī cilvēks gaida personisku iejūtību pret sevi un savu dārgo aizgājēju. Cilvēks grib just, ka viņa bēdas ir vietēja, nevis valsts mēroga notikums. Taču ikvienā ražošanas nozarē (un nāve, mans jaunais draugs, ir ražošana, tu maldīsies, domādams, ka ne) nopelnīt var, tikai palielinot ražošanas jaudu, iepērkot vairumā, centralizējot darbu. Skaisti tas nav, bet fakts paliek fakts. Neviens taču negrib dzirdēt, ka viņa dārgais ceļo refrižeratora vagonā uz milzīgu pārbūvētu noliktavu, iespējams, kopā ar divdesmit, divdesmit pieciem, simts citiem līķiem. Nē, ser. Cilvēks grib ģimenes uzņēmumu, kur viņu ar cieņu sagaida darbinieks, kurš, satiekoties uz ielas, pacels platmali sveicienam.
Misteram Ibisam galvā bija platmale. Atturīgi brūnā krāsā, pieskaņota atturīgi brūnajai vējjakai un atturīgi brūnajai sejai. Uz deguna viņam bija mazas acenes zelta rāmīšos. Sākumā Ēnam šķita, ka misters Ibiss ir neliela auguma vīrietis, tomēr, kad nostājās viņam blakus, izrādījās, ka misters Ibiss ir aptuveni metru deviņdesmit garš, vienīgi viņš staigāja, uzmetis kūkumu. Tagad, sēžot viņam iepretim pie sarkana, spīdīga galdiņa, Ēna pētīja vīra seju.
- Lieluzņēmums atbrauc un nopērk maza uzņēmuma vārdu, samaksā apbedīšanas biroja direktoram, lai tas paliek uz vietas, radot daudzveidības ilūziju. Taču tā ir tikai kapakmens virsdaļa. Patiesībā uzņēmums ir tāds pats vietējais kā Burger King. Mēs (mums ir savi iemesli) esam neatkarīgi. Pašu rokām balzamējam, turklāt smalkāk par visiem, lai gan neviens, izņemot mūs, to nezina. Krematorijas mums nav. Ar to mēs gūtu lielāku peļņu, taču tad mēs nevarētu izmantot savus talantus pilnībā. Biznesa partneris man mūždien atkārto: Dievs devis tev talantu un prasmi un tavs pienākums ir Dieva dāvanas izmantot. Vai piekrītat?
- Izklausās tīri labi, Ēna pamāja.
- Dievs devis biznesa partnerim varu pār mirušajiem, bet man prasmi lietot vārdus. Vārdi ir smalka lieta. Vai zināt, es rakstu stāstu krājumus. Ne jau literatūras līmenī. Tikai savam priekam. Dzīves pārskatus.
Runātājs pieklusa. Kad Ēna attapās, ka vajadzētu palūgt atļauju kādu no tiem izlasīt, bija jau par vēlu.
- Turklāt mēs piedāvājam nepārtrauktību: "Ibiss un Šakālis" darbojas gandrīz divus gadsimtus. Lai gan ne vienmēr esam bijuši uzņēmuma vadītāji. Pirms tam bijām bēru vadītāji, vēl agrāk kaprači.
- Bet vēl senāk?
- Nu, misters Ibiss ne bez lepnuma pasmaidīja, mēs iesniedzamies tālā pagātnē. Lai gan tikai pēc pilsoņu kara atradām savu nišu. Mēs kļuvām par apbedīšanas biroju vietējiem krāsainajiem iedzīvotājiem. Agrāk neviens neuzskatīja mūs par krāsainajiem varbūt par ārzemniekiem, eksotiskiem, bet ne par krāsainajiem.
Taču pēc kara beigām neviens, šķita, vairs neatcerējās laikus, kad netikām uztverti kā krāsainie, melnie. Manam biznesa partnerim no dzimšanas āda ir tumšāka nekā man. Pāreja bija viegla. Mēs visi lielākoties esam tādi, par kādiem mūs uzskata citi. Tomēr ir dīvaini, ka mūs visus dēvē par afroamerikāņiem. Man uzreiz nāk prātā senās Puntas, Ofiras un Nūbijas tautas. Nekad neesam uzskatījuši sevi par afrikāņiem mēs esam Nīlas tauta.
- Tātad ēģiptieši, Ēna atsaucās.
Misters Ibiss pastiepa apakšlūpu un pašūpoja galvu (it kā tā būtu uz atsperes), izvērtējot plusus un mīnusus, apskatot lietu no divām pusēm.
- Gan jā, gan nē. Ēģiptieši ir tie, kas dzīvo tur tagad. Tie, kas uz mūsu kapsētām un pilīm uzcēla savas pilsētas. Vai tiešām esmu viņiem līdzīgs?
Ēna paraustīja plecus. Viņš bija saticis melno zēnus, kas izskatījās pēc mistera Ibisa, tāpat arī iedegušus baltos.
- Kā jums garšoja kafijas kūka? viesmīle apjautājās, liedama tasēs kafiju.