- Gāja bojā autokatastrofā, Ēna atbildēja. Ir vēl ļaunākas iespējas, kā nomirt.
Sarunu biedrs atkal lēni pašūpoja galvu. Vienubrīd Ēnam šķita, ka blakussēdētājs izbāl lidmašīna it kā kļūst reālāka, bet svešinieks iluzorāks.
- Klau, Ēna, tas nav nedz joks, nedz triks. Varu tev maksāt vairāk nekā jebkurā citā darbā, kuru atradīsi. Tu nāc pa taisno no cietuma. Darba devēji tevis dēļ rindā negrūstīsies!
- Lai kas jūs, kungs, būtu, vācieties pie velna! Ēna centās pārkliegt dzinēju rēkoņu. Ne par kādu naudu pasaulē!
Svešinieka smīns kļuva vēl platāks. Ēna atcerējās PBS redzēto raidījumu par šimpanzēm. Tur stāstīja, ka pērtiķi un šimpanzes smaida tāpēc, lai atieztu zobus agresīvā pārsteiguma vai naida grimasē. Ja šimpanze smaida, tas ir drauds. Šis bija šimpanzes smaids.
- Nāc strādāt pie manis! Protams, jārēķinās ar zināmu risku, tomēr, ja paliksi dzīvs, saņemsi visu, ko sirds kāros. Varbūt kļūsi par nākamo Amerikas karali. Kurš tev vēl tā maksās? Ko teiksi?
- Kas jūs tāds esat? Ēna nepadevās.
- Nūja. Informācijas laikmets. Jaunkundz, varbūt ieliesiet man vēl glāzi Jack Daniel's? Ledu pārāk daudz nelieciet! Jā, protams, cita laikmeta jau nav bijis. Informācija un zināšanas, lūk, divas valūtas, kas nekad neizies no modes!
- Es prasīju, kas jūs esat!
- Padomāsim! Tā kā šodien man ir liela diena, sauc mani par Trešdienu! Misters Trešdiena. Lai gan, ņemot vērā laikapstākļus, tikpat labi es varētu būt Ceturtdiena.
- Kāds ir jūsu īstais vārds?
- Pastrādā pie manis pietiekami ilgi un labi, svešais atbildēja, tad varbūt pateikšu. Tātad. Darba piedāvājums. Apdomā labi! Jāvārdu uzreiz negaidu. Galu galā tu nezini, vai nebūs jālec baseinā pie piraijām vai jāiet lāču krātiņā. Man nekur nav jāsteidzas.
Aizvēris acis, vīrietis atslīga sēdeklī.
- Labāk jau ne, Ēna sacīja. Jūs man nepatīkat. Es negribu pie jums strādāt.
- Kā jau teicu, svešais, neatvērdams acis, atsaucās, nesteidzies! Apsver kārtīgi.
Lidmašīna, viegli palēkdamās, piezemējās, un vairāki pasažieri izkāpa. Ēna redzēja nelielu lidlauku nekurienes vidū. Līdz īglpointai vēl bija divas mazas lidostas. Viņš paskatījās uz vīrieti palsajā uzvalkā misteru Trešdienu? Laikam viņš bija aizmidzis.
Spēja impulsa dzīts, Ēna pielēca kājās un, paķēris somu, noskrēja pa lidmašīnas kāpnītēm uz mitrā asfalta. Raitā gaitā viņš devās uz termināļa gaismu pusi. Seju glāstīja maigs lietutiņš.
Pie termināļa durvīm Ēna pagriezās. Pēc viņa neviens neizkāpa. Darbinieki jau stūma nost kāpnītes, durvis aizvērās, un lidmašīna devās ceļā. Iegājis terminālī, Ēna noīrēja automašīnu vienīgajā autonomā, kas bija atvērta. Stāvvietā atklājās, ka tā ir maza, sarkana Toyota.
Izklājis sev blakus uz sēdekļa nomā saņemto karti, viņš atklāja, ka līdz īglpointai vēl aptuveni divsimt piecdesmit jūdzes.
Vētras jau būs pierimušas, ja vispār būs tikušas tik tālu. Nakts bija auksta, skaidra. Gar mēnesi slīdēja mākoņi, un brīdi nevarēja saprast, kas peld mākoņi vai mēness.
Pusotru stundu viņš brauca uz ziemeļiem.
Tuvojās nakts. Izsalcis kā vilks, Ēna pie nākamās ceļa zīmes pagriezās uz Notamunu (1301 iedzīvotājs). Uzpildījis degvielu pie Amoko, viņš garlaikotai sievietei pie kases aparāta pajautāja, kur var kaut ko ieēst.
- Džeka Krokodilu bārā, sieviete atbildēja, uz rietumiem no ceļa N.
- Krokodilu bārā?
- Jā. Džeks domā, ka krokodili piešķir bāram rozīnīti. Sieviete aši uzzīmēja plānu uz violetas brošūras vāka, kas reklamēja ceptas vistas labdarības mērķim kādas meitenītes nieru transplantācijas operācijai. Viņam ir pāris krokodilu, čūska un viena no lielajām ķirzakām.
-Iguāna?
- Tā pati vien būs.
Izbraucis cauri pilsētai un šķērsojis tiltu, Ēna pēc dažām jūdzēm apstājās pie zemas, stūrainas ēkas ar izgaismotu izkārtni Pabst.
Stāvvieta izskatījās patukša.
Bārs bija zilu dūmu pilns. Mūzikas automāts spēlēja Walking Afler Midnight. Aplaidis skatienu visapkārt, Ēna meklēja krokodilus, bet nekur tos nemanīja. Varbūt uzpildes stacijas darbiniece bija viņu izāzējusi?
- Ko pasūtīsiet? bārmenis jautāja.
- Vai Džeks?
- Džekam šodien brīvdiena. Mani sauc Pols.
- Sveiks, Pol. Jūsu alu un hamburgeru ar visām piedevām. Bez fri kartupeļiem.
- Varbūt sākumam čili? Mums ir labākais štatā!
- Izklausās labi, atbildēja Ēna. Kur jums ir tualete?
Vīrietis pamāja uz durvīm bāra stūrī. Uz tām rēgojās
izbāzta aligatora galva. Pagrūdis durvis, Ēna iegāja.
Tualete bija tīra, labi apgaismota. Ieraduma pēc viņš pameta skatienu visapkārt (Atceries, Ēna: kad čurā, tu nevari dot pretī, prāta stūrīti čukstēja Lokijs).
Piegājis pie pisuāra kreisajā malā, Ēna atrāva rāvējslēdzēju un ar lielu atvieglojumu palaida garu strūklu, vienlaikus lasīdams ierāmētu, sadzeltējušu avīzes izgriezumu, kas bija pielikts pie sienas acu augstumā. Attēlā bija Džeks ar diviem aligatoriem.
Pie blakuspisuāra kāds pieklājīgi noņurdēja, lai gan tualetē neviens pēc viņa neiegāja.
Vīrietis palsajā uzvalkā bija garāks, nekā izskatījās lidmašīnas sēdeklī. Viņi abi šķita viena auguma, un Ēna taču bija ražens vīrs. Svešais skatījās taisni uz priekšu. Nokārtojies viņš nopurināja pēdējās pilītes un aizvilka bikšu rāvējslēdzēju.
Pēc tam vīrietis plati uzsmaidīja: kā zaglīgs lapsa kūmiņš, kas izēdis sviesta podu.
- Tev bija laiciņš padomāt, Ēna, viņš paziņoja. Nāksi pie manis strādāt?
KAUT KUR AMERIKĀ
Losandželosa, 23.26
Tumšsarkanā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā stāv gara auguma sieviete, ģērbusies kā karikatūra: pārāk šauros zīda šortos, dzeltenā blūzē, kas sasieta zem izspīlētajām krūtīm. Sievietei ir melni, augšup uzķemmēti un mezglā savīti mati. Viņai blakus gaida neliela auguma vīrietis olīvkrāsas krekliņā un dārgos džinsos. Labajā rokā viņam ir naudasmaks un Nokia sarkanibaltigaišzilā ietvarā.
Sarkanajā istabā dominē gulta ar baltiem mākslīga satina palagiem un asinssarkanu pārvalku. Blakus tai stāv zems koka galdiņš, bet uz tā akmens statuete (sieviete ar platiem gurniem) un svečturis.
Viņa sniedz vīrietim sarkanu svecīti.
- Lūdzu, iededz!
-Es?
- Jā. Ja tu mani gribi.
- Varēji jau man atsūkāt mašīnā.
-Varēju. Vai tu mani vairs negribi? Sieviete pārlaiž plaukstas pār savu augumu, no gurniem līdz pat krūtīm, kā reklamēdama jaunu produktu.
Lampai stūrī ir uzmesta sarkana zīda šalle, tā piešķir istabai sārtu gaismu.
Uzmetis sievietei badīgu skatienu, vīrietis paņem sveci un ieliek to svečturī.
- Vai tev ir šķiltavas?
Sieviete viņam pasniedz sērkociņu kārbiņu; vienu izņēmis, vīrietis aizdedz sveci. Mirkli raustījusies, liesmiņa nomierinās un sāk degt. Tādā gaismiņā statuete bez sejas, ar gurniem un krūtīm šķiet atdzīvojusies.
- Noliec naudu zem statuetes!
- Piecdesmit dolāri.
-Jā. Bet tagad nāc un mīli mani!
- Kad tevi pirmoreiz ieraudzīju uz Sanseta bulvāra, es gandrīz padomāju, ka tu esi vīrietis.
- Bet man taču ir šīs, viņa lielās, atraisot dzeltenās blūzes mezglu un palaižot krūtis brīvībā.
- Mūsdienās tādas ir arī vienam otram vīrietim.