Sieviete izstaipās un pasmaida.
Vīrietis atpogā džinsus un novelk olīvkrāsas T kreklu, bet sieviete ar saviem brūnajiem pirkstiem jau masē viņa baltos plecus, tad pagriež ar seju pret sevi un sāk mīlināties ar rokām, ar pirkstiem, ar mēli.
Vīrietim šķiet, ka sarkanā istaba satumst. Vienīgā gaisma nāk no sveces, kas deg ar gaišu liesmu.
- Kā tevi sauc? viņš pajautā.
- Bilkīza, sieviete atbild, ar k.
- Ar ko?
- Nav svarīgi.
Vīrietis jau elš.
- Gribu tevi drātēt, viņš saka, man tevi jānodrātē.
- Viss kārtībā, mīļumiņ. Tūdaļ ķersimies pie lietas! Bet vai tu pie reizes nevarētu man izdarīt pakalpojumu?
- Paklau, vīrietis aizsvilstas. Es tev maksāju, vai zini!
Sieviete ar vienu kustību uzsēžas uz viņa jāteniski, čukstēdama:
- Zinu, dārgais, zinu, ka tu man maksā, un, skatoties tevī, zinu, ka man būtu jāpiemaksā tev, jo man taču ir paveicies…
Vīrietis sakniebj lūpas. Slampas gvelšana viņu neietekmēs, viņu jau nu neizdosies apvest ap stūri, apžēliņ, galu galā tā taču ir tikai ielasmeita, bet viņš gandrīz producents! Viņš jau nu zina visu par izspiešanu vispiemērotākajā bridi. Taču sieviete neprasa naudu, tikai saka:
- Mīļumiņ, kamēr tu mani drāzīsi ar savu lielo, cieto daiktu, vai tu varētu mani pielūgt?
- Ko es varētu?
Sieviete jau dldās turp un atpakaļ, un peņa piebriedušais gals arvien spēcīgāk beržas pret valgajām kaunuma lūpām.
- Vai tu varētu saukt mani par dievieti? Pielūgt mani? Atdot man godu ar savu miesu?
Vīrietis pasmaida. Tas ir tas, ko viņa vēlas? Lai jau, galu galā katram savas dīvainības.
- Bet protams, viņš piekrīt.
Viņa pastiepj roku sev starp kājām un ieslīdina vīrieti sevī.
- Vai ir labi, mana dieviete? viņš iesēcas.
- Pielūdz mani, mīļumiņ, atbild padauza Bilkīza.
-Jā, čukst vīrietis. Es pielūdzu tavas krūtis, matus un tavu klitoru. Es pielūdzu tavus gurnus, acis un ķiršsarkanās lūpas…
- Jā, sieviete atbild, viņu jādama kā laiva, ko vētras laikā svaida viļņi.
- Es pielūdzu tavus krūtsgalus, no kuriem plūst dzīves piens. Tavs skūpsts ir medus, bet pieskāriens dedzina kā uguns, un es to dievinu. Vārdi plūst arvien ritmiskāk, uzsverot tempu, kurā šūpojas un lēkā abi augumi. No rīta dod man iekāri, bet vakarā gandarījumu un svētlaimi! Ļauj man neskartam klīst tumsā un atgriezties pie tevis, lai gulētu tev blakus un ar tevi atkal mīlētos. Es pielūdzu tevi ar visu, kas manī, ar visu, kas manās domās, ar visu, kur esmu bijis, ar sapņiem un manu… Vīrietis pēkšņi apraujas, tverdams pēc elpas. Ko tu ar mani dari? Tas ir satriecoši. Tik satriecoši… Un viņš pamet skatienu lejup uz gurniem, kur abi ir savienojušies, taču sieviete pieskaras ar rādītājpirkstu viņa zodam un pagrūž galvu augšup. Vīrieša acis atkal skatās tikai viņas sejā un griestos.
- Runā vien, mīļumiņ! Neklusē! Vai tev ir labi?
- Savu mūžu nav bijis tik labi, vīrietis godīgi atzīstas. Tavas acis mirdz kā degošas zvaigznes, velns lai parauj, Visuma debesīs, tavas lūpas ir maigi viļņi, kas laiza smiltis, un es tās pielūdzu!
Viņš grimst sievietē arvien dziļāk, juzdamies uzlādēts, it kā visu ķermeņa apakšgalu būtu piesātinājusi seksuālā enerģija milzīga, visaptveroša, aizraujoša.
- Sniedz man savu dāvanu, viņš murmina, vairs nejēgdams, ko pats runā, īsto dāvanu. Dari, lai tā būtu vienmēr… Vienmēr… Es lūdzu… Es…
Bauda beidzot izlaužas orgasmā, uzspridzinādama saprātu. Vīrieša galva, personība, visa būtne ir pilnīgi iztukšota, viņš krīt arvien dziļāk sievietē, grimst arvien dziļāk…
Aizvērtām acīm, drebēdams transā, vīrietis izbauda mirkli, bet tad jūt grūdienu, un brīdi šķiet, ka viņš ir pakārts ar galvu uz leju, lai gan bauda neizsīkst.
Vīrietis atver acis.
Mirkli viņš atkal izmisīgi meklē notiekošā loģiku, iedomājas par dzemdībām, bet tad pēcseksa apskaidrības mirklī pārliek, vai tas, ko viņš redz, gadījumā nav ilūzija, taču nejūt nekādu baiļu.
Un, lūk, kas atklājas vīrieša acīm.
Viņš ir iestidzis sievietē līdz krūtīm un, tā skatoties un brīnoties, redz: sieviete, uzspiedusi abas delnas uz viņa pleciem, maigi grūž viņu sevī.
Vīrietis grimst aizvien dziļāk.
- Kā tu spēj ar mani to izdarīt? viņš jautā vai vismaz domā, ka jautā, varbūt vārdi atbalsojas tikai paša prātā.
- Tu jau pats, mīļumiņ, pats, atčukst sieviete.
Vīrietis jūt, ka sievietes kaunuma lūpas un maksts cieši sakļaujas ap viņa krūtīm un pleciem, saspiežas un aptver viņu arvien ciešāk. Interesanti kā abi tagad izskatās no malas un kāpēc viņam nav bail? Bet tad nāk apskaidrība.
- Pielūdzu tevi ar savu miesu, vīrietis čukst, sievietei grūžot viņu arvien dziļāk sevi. Glumās kaunuma lūpas pārslīd pār viņa seju, un visapkārt ir tumsa.
Atlaidusies gultā kā milzu kaķis, sieviete nožāvājas.
-Jā, viņa saka, tu pielūdz.
Nokia elektroniski džinkst "Odu priekam". Sieviete paņem telefonu, nospiež atbildes taustiņu, pieliek mobilo pie auss.
Viņas vēders ir plakans, maksts maza un noslēgta. Uz pieres un augšlūpas mirdz pa sviedru pilītei.
- Jā, viņa saka. Nē, mīļumiņ, viņa te nav. Aizgāja.
Izslēgusi telefonu, viņa atkal iekrīt tumšsarkanās istabas
gultā, vēlreiz izstaipās, aizver acis un aizmieg.
OTRA NODAĻA
Aizveda viņu uz kapsētu Kadilaks liels un melns, Aizveda viņu uz kapsētu, Bet atpakaļ neved neviens.
Sena dziesma
- Es atļāvos, iesāka Trešdiena, mazgādams rokas Džeka Krokodilu bāra tualetē, sev pasūtīt pusdienas uz tavu galdiņu. Mums taču daudz kas jāpārrunā.
- Nedomāju vis. Nosusinājis rokas, Ēna saburzīja papīra dvieli un iesvieda miskastē.
- Tev vajag darbu, Trešdiena turpināja. Bijušo cietumnieku neviens neņems pretī. Tādi kā jūs cilvēkos vieš neomulību.
- Mani gaida darbs. Labs darbs.
- Tu runā par "Muskuļu darbnīcu"?
- Varbūt, Ēna atbildēja.
- Nekā nebija! Negaida vis. Robijs Bērtons ir miris. Bez viņa ari "Muskuļu darbnīcai" beigas.
- Tu esi melis!
- Protams. Turklāt labs. Labāku nemūžam nesatiksi. Tomēr baidos, ka šoreiz nemeloju.
Izņēmis no kabatas salocītu laikrakstu, Trešdiena to pasniedza viņam.
- Septītajā lapā! Ejam! Izlasīsi pie galdiņa!
Ēna atgrūda durvis un iegāja bārā. Gaisā griezās zili dūmi, no mūzikas automāta skanēja Dixie Cups dziesma Iko, Iko.
Dzirdot veco bērnu dziesmiņu, viņš tik tikko manāmi pasmaidīja.
Bārmenis pamāja uz galdiņu stūri. Vienā malā bija nolikta bļoda ar čili un burgers, otrā pusjēls steiks un bļoda ar fri kartupeļiem.
Paskat, mans karalis sarkanā viss,
Aiko aiko vis' dien',
Deram par piecīti nomušīs tevi,
Džokamo-fīna-nei!
Ēna apsēdās pie galda, nolikdams laikrakstu malā.
Mana pirmā maltīte brīvībā. Vispirms paēdīšu un pēc tam apskatīšos septīto lapu.
To pateicis, viņš paņēma hamburgeru. Labāks nekā cietumā. Arī čili pēc pirmā kumosa šķita baudāms, tomēr ne jau labākais štatā.
Lora gatavoja lielisku čili. Ņēma liesu gaļu, tumšās pupiņas, smalki sagrieztus burkānus, pievienoja apmēram pudeli tumšā alus, piebēra klāt svaigi sagrieztus asos piparus. Pēc tam uzlika pavārīties un tad pievienoja sarkanvīnu, citrona sulu un šķipsniņu svaigu diļļu, beigās mēriņu īpašā čili pulvera. Ne vienu reizi vien Ēna bija lūdzis atklāt receptes noslēpumu, noskatījās katrā sievas kustībā, sākot no sīpolu sagriešanas un iebēršanas olīveļļā, kas čurkstēja katla dibenā. Viss pat tika sīki pierakstīts, katra sastāvdaļa, un vienreiz viņš gatavoja Loras čili nedēļas nogalē, kad sieva izbrauca no pilsētas. Garšoja tīri labi, neapšaubāmi bija ēdams, taču Loras čili tas nebija.