Sludinājums septītajā lapā bija pirmais paziņojums par sievas nāvi, kuru Ēna izlasīja. Lora Mūna, kā norādīts, divdesmit septiņus gadus veca, un Robijs Bērtons, trīsdesmit deviņus gadus vecs, atradās Robija automašīnā uz starpštatu šosejas.
Novirzījušies no braukšanas joslas, viņi ietriecās trīsdesmit divas tonnas smagā kravas furgonā. Lielais trieciens nogrūda Robija mašīnu no ceļa.
No vraka viņus izvilka glābēju vienība. Ceļā uz slimnīcu abi nomira.
Salocījis laikrakstu, Ēna to aizslīdināja pa galdu uz Trešdienas pusi, kurš kāri locīja iekšā steiku tik sarkani zilganu, it kā gaļa nebūtu redzējusi cepešpannu.
- Lūdzu! Ņem atpakaļ! Ēna sacīja.
Tātad pie stūres sēdēja Robijs. Droši vien piedzēries, lai gan laikrakstā par to nekas nebija teikts. Ēna iztēlojās Loras seju, kad viņa aptvēra, ka Robijs ir pārāk iereibis, lai brauktu. Iztēlē uzausa visa aina, un apturēt to Ēna nespēja: Lora kliedz uz Robiju sauc, lai viņš nogriežas no ceļa, un tad mašīna būkšķēdama saduras ar kravas auto, stūre aiziet pa pieskari…
.. .mašīna stāv ceļmalā, saplīsušie stikli lukturu gaismās spīd kā kristāls vai dimants, zemāk līst asinis sarkanas kā rubīns. No vraka izvelk divus augumus un glīti noliek tos ceļmalā.
- Ko teiksi? Trešdiena jau bija ticis galā ar steiku, aprijis to kā badā. Tagad viņš košļāja frī kartupeļus, durdams tos citu pēc cita uz dakšiņas.
- Tev taisnība, Ēna atzina, darba man nebūs.
Izņēmis no kabatas divdesmit piecus centus, Ēna satvēra
monētu ar ērgli virspusē. Pametis gaisā, viņš zibenīgi to noķēra, radot iespaidu, ka monēta griežas, un tad piespieda ar plaukstu pie galda, zinādams, ka ērglim jābūt augšpusē.
- Ērglis vai cipars? Ēna prasīja.
- Kāpēc tev to vajag? Trešdiena rādīja pārsteigtu seju.
- Nevēlos, lai mans darba devējs būtu lielāks neveiksminieks par mani! Saki!
- Cipars, Trešdiena atbildēja.
- Par nožēlu, Ēna teica, pat nevīžodams uzmest monētai skatienu, ērglis! Es blēdījos!
- Tieši tos, kas krāpjas, ir visvieglāk apspēlēt. Trešdiena pamāja ar strupo pirkstu. Apskaties kārtīgi!
Ēna paraudzījās lejup uz monētu. Virspusē bija cipars.
- Droši vien ne tā pametu, viņš samulsa.
- Nevaino sevi, Trešdiena plati pasmīnēja. Man vienkārši paveicās! Nu gan sagadīšanās! Trakais Svīnij, vai sadzersi ar mums?
- Man Southern Comfort ar kokakolu, Ēnam aiz muguras atskanēja balss.
- Iešu pārmīt kādu vārdu ar bārmeni, Trešdiena piecēlies devās uz leti.
- Vai nepajautāsi, ko dzeršu es? Ēna sauca nopakaļ.
- Es taču zinu, ko, Trešdiena atsaucās, jau stāvēdams pie letes.
No mūzikas automāta atkal skanēja Petsijas Klainas Walking After Midnight.
Tas, kurš bija pasūtījis Southern Comfort ar kokakolu, apsēdās blakus Ēnam. Vīrs ar rūsganu bārdiņu. Ģērbies džinsa jakā ar košiem, uzšūtiem ielāpiem. Zem jakas bija redzams notraipīts krekliņš ar uzdruku:
JA TO NEVAR APĒST, IZDZERT VAI IEŠŅAUKT, TAD…TO VAR IZDRĀZT!
Galvā viņam bija beisbola cepure ar uzrakstu:
VIENĪGĀ SIEVIETE, KURU ESMU MĪLĒJIS, BIJA CITA VĪRA SIEVA… MANA MĀTE!
Ar netīru nagu atvēris mīksto Lucky Strike paciņu, svešais izņēma cigareti un piedāvāja arī Ēnam, kas automātiski pastiepa roku. Ēna bija nesmēķētājs, tomēr cigareti varētu pret kaut ko iemainīt. Laikus attapies, ka vairs nav cietumā, viņš papurināja galvu.
- Tātad esi nolīgts darbā? painteresējās bārdainis. Viņš bija iereibis, tomēr vēl ne piedzēries.
- Tā izskatās, Ēna atbildēja. Bet ko dari tu?
Bārdainis aizdedzināja cigareti.
- Esmu leprekons, viņš plati pasmīnēja.
Ēna nesmaidīja.
- Tiešām? viņš jautāja. Vai tev nebūtu jādzer giness?
- Ak, stereotipi. Tev no tiem jāatbrīvojas! teica bārdainis. Īrijā ir daudz kas vairāk par ginesu.
- Tev nav īru akcenta.
- Kvernu te jau daudz par ilgu.
- Bet tavas saknes taču ir meklējamas Īrijā?
- Es taču tev teicu! Esmu leprekons. Mēs tak no vella Maskavas nenākam!
-Jādomā gan.
Trešdiena atgriezās pie galdiņa, viegli nesdams savās ķetnās trīs dzērienu glāzes.
- Southern Comfort ar kokakolu tev, dullo trakuli Svīnij,Jack Daniel's man, bet tas tev, Ēna!
- Kas tas būtu?
- Nogaršo!
Dzēriens bija brūngani zeltains. Ierāvis malciņu, Ēna juta uz mēles dīvainu, skābeni saldu garšu. Alkohols un vēl kaut kas nepazīstams. Mazliet atgādināja cietuma brāgu, ko brūvē atkritumu maisā no puvušiem augļiem, maizes, cukura un ūdens, tikai šī dzira bija saldāka un vēl svešādāka.
- Labi, Ēna sacīja. Nogaršoju. Kas tas ir?
- Medalus, Trešdiena paskaidroja, medus vīns. Varoņu dzēriens. Dievu dzēriens.
Ēna kā šaubīdamies ierāva vēl. Jā, tik tiešām medus citu garšu vidū.
- Gandrīz vai kā marināde, viņš secināja. Salds etiķis.
- Garšo pēc piedzēruša diabētiķa čurām, Trešdiena piebalsoja. Preteklība.
- Kāpēc tad tu man to atnesi? Ēna nesaprata.
Trešdiena viņu uzlūkoja ar savām dažādajām acīm. Viena no tām ir stikla. Ēna nosprieda, bet ej nu sazini, kura.
- Paņēmu medaļu tradīciju dēļ. Pienācis laiks tās ievērot, cik jau nu iespējams. Pie reizes apzīmogosim mūsu darījumu.
- Mēs neesam noslēguši nekādu darījumu!
- Noslēdzām gan! Tagad tu strādā manā labā. Esi mans sargs. Pavadīsi mani ceļojumos. Darīsi visu, ko likšu. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, pielietosi spēku pret tiem, kas to pelnījuši. Manas nāves gadījumā tas gan mazticams vāķēsi manu līķi. Bet es no savas puses centīšos kā varēdams apmierināt tavas vajadzības.
- Viņš krāpjas, Trakais Svīnijs brīdināja, braucīdams spuraino, rūsgano bārdu. Viņš ir blēdis.
- Tieši tā esmu blēdis, Trešdiena atzina, un tāpēc meklēju cilvēku, kas godam aizstāvētu manas intereses.
Mūzikas kastes dziesma beidzās, un uz bridi bārā iestājās klusums, pārtrūka pat sarunas.
- Kāds man reiz teica, ka visi reizē apklust tikai bez divdesmit vai divdesmit minūtes pāri apaļai stundai, Ēna ierunājās.
Svīnijs pamāja uz pulksteni masīvā aligatora izbāžņa vienaldzīgajos žokļos virs bāra letes. Tas rādīja 23.20.
- Paši redzat, Ēna sacīja. Pats velns nezina, kāpēc tā.
- Es zinu un varbūt arī kādreiz pateikšu. Bet varbūt arī ne, Trešdiena atsaucās. Dzer savu medaļu!
Ēna vienā garā rāvienā iztukšoja glāzi.
- Ar ledu, šķiet, būtu labāks, viņš piebilda.
- Varbūt jā, varbūt ne, Trešdiena teica. Pēdējais draņķis.
- Tas tiesa, Trakais Svīnijs piekrita. Atvainojiet, kungi, bet man radās pēkšņa un neatliekama vajadzība mīzt.
Piecēlies viņš devās projām neticami gara auguma vīrs. Noteikti virs diviem metriem, Ēna nodomāja.
Viesmīle noslaucīja galdautu no vienas malas līdz otrai un savāca tukšās glāzes. Trešdiena lūdza atkārtot, vienīgi medaļu Ēnam pasūtīja ar ledus gabaliņiem.