- Tas ir viss, Trešdiena ierunājās, ko no tevis prasu, ja strādāsi manā labā, ko tu, protams, darīsi.
- To gribi tu. Vai nevēlies dzirdēt, ko gribu es? Ēna pajautāja.
- Ar lielāko prieku.
Viesmīle atnesa dzērienus. Ēna atkal malkoja medaļu. No ledus bija maz labuma, tieši otrādi dzēriens šķita vēl skābāks, un pēc norīšanas mutē palika pēcgarša. Tomēr vismaz tīrs alkohols tas nebija. Negribējās piedzerties. Pagaidām ne.
Ēna dziļi ievilka elpu.
- Labi. Mana dzīve, kas pēdējos trīs gadus nav bijusi jaukākā pasaulē, pēkšņi kļuvusi vēl ļaunāka. Man šis tas jānokārto. Gribu aizbraukt uz Loras bērēm. Atvadīties. Ja pēc tam vēl gribēsi mani nodarbināt, es vēlētos sākt ar piecsimt dolāriem nedēļā. Nosauktais atalgojums bija šāviens tumsā. Trešdienas skatiens bija neizdibināms.
- Ja mūsu sadarbība pēc sešiem mēnešiem izrādīsies veiksmīga, Ēna turpināja, paaugstināsi manu algu līdz tūkstoš dolāriem nedēļā.
Viņš apklusa. Tā bija viņa garākā runa pēdējos trijos gados.
- Tu teici, ka varbūt vajadzēs pielietot spēku. Norunāts, es piekrītu, bet ar šādu noteikumu: ja kāds gribēs pielietot spēku pret tevi. Tāpat vien vai iedzīvošanās vai izklaides dēļ cilvēkiem neuzbrukšu. Nevēlos atkal tikt cietumā. Man pietika ar vienu reizi.
- To tev nevajadzēs darīt, Trešdiena apgalvoja.
- Skaidrs, Ēna pamāja. Nevajadzēs.
Viņš iztukšoja glāzi. Vai tik mēli nebija atraisījis medalus? Vārdi no mutes šļācās kā ūdens no bojāta ugunsdzēšamā aparāta vasarā; pat gribēdams, Ēna nespētu klusēt.
- Tu man nepatīc, mister Trešdiena, vai kā nu tevi sauc. Mēs neesam draugi, un man nav ne jausmas, kā tu, man neredzot, izkāpi no lidmašīnas un kā mani izsekoji. Taču šobrīd man klājas plāni. Tomēr tu mani pārsteidzi. Un strādā tu eleganti. Bet gribu, lai zini kad darbs būs galā, es pazudīšu uz karstām pēdām. Un, ja tu mani nokaitināsi, es arī nozudīšu. Līdz tam brīdim es strādāšu pie tevis.
Trešdiena plati smaidīja. Fascinējoši tie viņa smaidi, pie sevis nosprieda Ēna. Smaidā nebija ne humora, ne prieka, ne līksmes dzirksts. Tā vien likās, ka smaidīt Trešdiena bija mācījies pēc instrukcijas rokasgrāmatā.
Lieliski, Trešdiena norūca. Tātad pamiers. Līkop.
- Lai jau notiek, Ēna attrauca.
Bāra otrā galā Trakais Svīnijs grūda mūzikas automātā divdesmit piecu centu monētas. Trešdiena, iespļāvis saujā, pastiepa roku. Paraustījis plecus, Ēna rikojās tāpat. Abi sita viens otram saujā. Trešdienas rokasspiediens bija stingrs, un Ēnas arī. Pēc dažām sekundēm Ēnam iesāpējās roka. Trešdiena, paturējis viņa delnu vēl brīdi, beigās to atlaida.
- Labs ir, viņš sacīja. Labi. Lieliski! Pavisam īsu brīdi pavīdēja smaids, un Ēna prātoja, vai tik šajā smaidā neuzplaiksnīja patiesa prieka, humora atblāzma. Vēl tikai pēdējo glāzi velnišķīgi pretīgā, riebīgā medalus, lai apzīmogotu mūsu darījumu, un lieta darīta!
- Man Southern Comfort ar kokakolu, piebalsoja Svīnijs, streipuļodams no mūzikas automāta, kas sāka atskaņot Velvet Underground dziesmu Who Loves the Sun?.
Savāda dziesma mūzikas automātam, Ēna nobrīnījās. Tīri vai neticami. Taču vakars jau arī kļuva arvien neticamāks.
Paņēmis no galda divdesmit piecus centus, kurus pirmīt bija metis gaisā, Ēna aptaustīja jauno, mirdzošo metālu un satvēra to ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Bridi šķita, ka divdesmit pieci centi aši pārslīd kreisajā plaukstā, lai gan Ēna tos ar pirkstu iespieda delnas iekšpusē. Kreiso plaukstu ar šķietamo monētu viņš aizvēra. Pēc tam labajā rokā paņēma citu monētu, satverdams to ar pirkstu un īkšķi, un, izlikdamies, ka pārliek kreisajā plaukstā, atstāja labajā. Šķindoņa tikai apstiprināja iespaidu, ka abas monētas ir kreisajā saujā, lai gan tās jau bija drošībā labajā plaukstā.
- Monētu triki? pacēlis zodu ar spuraino bārdu, Svīnijs jautāja. Nu, ja mēs taisām monētu trikus, tad skaties!
Svīnijs paņēma no galda tukšu glāzi un tad, pastiepis roku, tikpat kā no zila gaisa pagrāba lielu, mirdzošu zelta monētu un iemeta glāzē. Pastiepies vēlreiz, viņš atkal paņēma no gaisa monētu un iesvieda glāzē, kur tā šķindēdama atsitās pret pirmo. Nākamo monētu Trakais Svīnijs izņēma no liesmas svecei pie sienas, vēl citu sev no bārdas, tad no Ēnas kreisās plaukstas un meta naudas gabalus citu pēc cita glāzē. Saliecis pirkstus virs glāzes, Svīnijs stipri uzpūta, un no viņa rokas glāzē sabira vēl septiņas. Lipīgās monētas viņš pārbēra savā kabatā un tad piesita tai ar roku, lai visi redz, ka tā ir tukša.
- Lūdzu! viņš teica. Še tev īsts monētu triks!
Visu laiku uzmanīgi vērojis, Ēna pielieca galvu:
- Man jāzina, kā tev tas izdevās.
- Izdevās, un viss, Svīnijs atbildēja, kā atklādams lielu noslēpumu, ar gaumi un stilu. Lūk, kā, šūpodamies uz papēžiem, atiezis retos zobus smaidā, viņš klusi smējās.
- Jā, Ēna piekrita, tieši tā. Tev būs mani jāpamāca. Esmu diezgan daudz lasījis par trikiem. Laikam jau paslēpi monētas rokā ar glāzi, kurā tās sameti, bet tik veikli, ka izskatījās tās ir labajā plaukstā.
- Izklausās nāvīgi sarežģīti, Trakais Svīnijs sacīja, vieglāk taču vienkārši paķert tās gaisā!
Sarunu pārtrauca Trešdiena:
- Ēna, tev medalus. Man atkal misters Jack Daniel's, bet mūsu liekēdim īru plencim…?
- Pudeli alus, priekšroka tumšajam, Svinijis pabeidza.
- Ak tad liekēdis?
Pacēlis glāzi ar pēdējām dzēriena lāsēm, viņš uzsauca Trešdienām:
- Lai vētra iet mums secen, lai esam sveiki, veseli, un izrāva glāzi tukšu.
- Jauks vēlējums, Trešdiena sacīja, bet tā jau nebūs. Ēnam tika atnesta vēl viena glāze medalus.
- Atkal jādzer?
- Baidos, ka jā. Apzīmogosim mūsu darījumu. Trīs lietas labas lietas, vai ne?
- Velns parāvis! Ēna noburkšķēja un norija dzeramo divos lielos malkos. Mute pildījās ar saldskābu medus garšu.
- Tagad, Trešdiena paziņoja, tu esi mans cilvēks, manējais.
- Tātad, ierunājās Svīnijs, gribi atklāt trika noslēpumu?
- Jā, Ēna atsaucās. Vai paslēpi monētas piedurknē?
- Piedurknē nebija nekā, Svīnijs sacīja. Nospurcies zem deguna, viņš šūpojās un līgojās kā izstīdzējis, bārdains vulkāns pirms izvirduma, kas tīksminās par savu krāšņumu. Vienkāršākais triks pasaulē! Ja uzvarēsi mani kautiņā, es tev to atklāšu.
Ēna purināja galvu.
- Labāk jau ne.
-Te nu bija, Svīnijs vērsās pie bāra apmeklētājiem.
- Vecais Trešdiena nolīdzis sev miesassargu, kam bail pacilāt dūres.
- Es ar tevi nekaušos, Ēna palika pie sava.
Svīnijs šūpojās un svīda, niekodamies ar beisbola cepures nagu. Beigās, atkal no gaisa pagrābis monētu, viņš nolika to uz galda.
- īsts zelts, ja gribi zināt, viņš apgalvoja. Vinnēsi vai zaudēsi un tu zaudēsi -, monēta būs tava tāpēc vien, ka izkausimies! Tāds tēvainis kā tu kas gan būtu domājis, ka esi izrūnlts trusis?
- Viņš taču jau teica, ka nekausies, Trešdiena iejaucās. -Ej projām, Trako Svīnij! Ņem savu alu un liec mūs mierā!
Svlnijs paspēra soli uz Trešdienas pusi.
- Tu mani nosauci par plenci un liekēdi, vecais, iznīcibai nolemtais mērgli! Aukstasinīgais, kokā pakārtais, vecais cietsirdi! Svīnija seja pietvīka tumši, nikni sarkana.