- Tā gan, Elvis, Nansijs sacīja. Vismaz Ēnam izklausījās, ka vecais sacīja "Elvis", taču pārliecināts par to viņš nebija. Šerifa palīga mundieri Nansijs bija nomainījis pret biezu, brūnu vilnas jaku, velveta biksēm un brūniem mokasīniem. Tu viņus pasauc! Tieši to mūsu vecais būtu gribējis.
- Viņi Trešdienu nodeva. Nogalināja. Es par viņu smējos, taču man nebija taisnība. Tagad neviens no mums vairs nevar būt drošs, teica vīrs, kura vārds, iespējams, bija Elviss. Bet uz mums varat paļauties.
Viņš maigi uzsita Ēnam pa muguru, gandrīz vai nogāzdams viņu zemē. Varēja nodomāt, ka mugurai pieskārusies ceļamkrāna lode.
Nopētījis stāvvietu, Černobogs pavaicāja:
- Atvainojiet, ka jautāju, bet kura tad ir mūsu jaunā mašīna?
Būdīgais vīrs pamāja:
- Rau, tā.
Černobogs nosprauslājās:
- Tā tur?
1970. gada VW mikroautobuss. Aizmugurējo logu rotāja varavīksnes loks.
- Nav ne vainas. Turklāt neviens neiedomāsies, ka braucat tādā vāģī. Šādu braucamo nudien neviens nemeklēs.
Černobogs apgāja riņķī busiņam. Tad viņš sāka kāsēt drausmīgi, plaušas tricinoši, kā vecs pīpmanis piecos no rīta. Nokraukājies viņš beigās nospļāvās un sāka berzēt krūtis, lai izkliedētu sāpes.
-Jā, uz šitādu jau aizdomas nekritīs. Bet ja nu mūs aptur policija, meklējot hipijus un narkotikas? Ko? Mums nav laika vizināties sapņu autiņā. Mums jāizšķīst drūzmā.
Bārdainis atslēdza busiņa durvis.
- Paskatīsies, sapratīs, ka neesat hipiji, un pamās ar roku. Labāku maskēšanos neizdomāt. Turklāt neko citu es tādā mērkaķa ātrumā nevarēju sameklēt.
Černobogs grasījās tā kā turpināt strīdu, bet misters Nansijs nogludināja asumus.
- Elvis, tu mums izpalīdzēji, esam tev ļoti pateicīgi. Bet mūsu ratiem jātiek līdz Čikāgai.
- Atstāsim Blūmingtonā, bārdainis atbildēja. Vilki par to parūpēsies. Droši varat to aizmirst.
Pēc tam viņš atkal pievērsās Ēnam:
- Vēlreiz izsaku līdzjūtību, esam vienoti sāpēs. Veiksmi! Un, ja tev būs jāvāķē nelaiķis, mans apbrīns un līdzjūtība.
To pateicis, viņš līdzjūtībā un draudzībā sagrāba Ēnas roku savā miesnieka plaukstā. Tas sāpēja.
- Kad redzēsi līķi, pasaki viņam, pasaki, ka Alviss, Vindalfa dēls, ticību saglabās!
Mikroautobusā smaržoja pēc pačūlijas, veca vīraka un tabakas. Grīda un sienas bija aplīmētas ar izbālējušu rozā paklāju.
- Kas viņš tāds ir? Ēna painteresējās, ar troksni pārslēgdams ātrumu un pagriezdams stūri.
-Viņš taču teica: Alviss, Vindalfa dēls. Punduru karalis. Raženākais, varenākais, diženākais no visiem punduriem.
- Kas viņš par punduri! Ēna nesaprata. Cik viņš garš? Metrs septiņdesmit pieci? Metrs astoņdesmit?
- Tāpēc jau šis punduru vidū ir milzis, atskanēja Černoboga balss aiz muguras. Garākais punduris Amerikā!
- Ko viņš domāja ar vāķēšanu? Ēna jautāja.
Abi vecie viri klusēja. Ēna uzmeta skatienu misteram Nansijam, bet tas lūkojās laukā pa logu.
- Nu? Viņš runāja par vāķēšanu. Jūs taču dzirdējāt!
- Uz tevi tas neattiecas, Černobogs atsaucās no aizmugures sēdekļa.
- Kas neattiecas?
-Vāķēšana. Viņš bija pārāk runīgs. Visi punduri pļāpā vienā laidā. Un dzied. Visu laiku dzied, dzied, dzied. Aizmirsti! Labāk izmet to no prāta!
* * *
Viņi brauca dienvidu virzienā, izvairoties no ātrgaitas šosejām. ("Nedrīkst izslēgt iespēju," misters Nansijs brīdināja, "ka tās atrodas ienaidnieku rokās. Vai varbūt tās pat ir pašas ienaidnieku rokas.")
Brauciens uz dienvidiem atgādināja ceļojumu laikā. Sniega pamazām kļuva arvien mazāk, līdz nākamajā rītā, iebraucot Kentuki, tas pazuda pavisam. Kentuki ziema jau bija beigusies, tuvojās pavasaris. Varbūt to varēja izskaidrot ar matemātikas likumu: varbūt katri simts kilometri uz dienvidiem viena diena uz priekšu laikā?
Ēna labprāt kādam ieminētos par savu atklājumu, taču misters Nansijs blakussēdeklī gulēja un arī Černobogs aizmugurē krāca bez pārtraukuma.
Laiks šobrīd šķita elastīga parādība, ilūzija, ko viņš iztēlojas braucot. Ēna līdz pēdējam sīkumam ievēroja katru putnu un dzīvnieku vārnas uz nomales vai uz pašas šosejas knābāja sabrauktos dzīvniekus, putni debesīs mērķtiecīgi veidoja gandrīz vai ornamentus, no pagalmiem un žogiem viņos noskatījās kaķi.
Černobogs iekrācies pamodās un lēnām pieslējās sēdus.
- Redzēju jocīgu sapni, viņš sacīja, it kā es patiesi būtu Belobogs. Lai gan pasaule mūždien uzskatījusi, ka esam divi: gaišais dievs un tumšais, tagad, kad esam novecojuši, es biju palicis viens un dalīju dāvanas, kuras pēc tam savācu atpakaļ.
Nolauzis Lucky Strike filtru, Černobogs ielika cigareti zobos un to aizdedzināja.
Ēna nolaida logu.
- Vai plaušu vēzis tevi nebiedē? viņš pajautāja.
- Es pats esmu vēzis, Černobogs atteica, un pats no sevis nebaidos. Viņš ieķiķinājās, ķiķināšana pārtapa elsās un elsas klepū.
- Tādiem kā mēs vēzis met līkumu. Tāpat ari ateroskleroze, Parkinsona slimība vai sifiliss. Mūs nogalēt nav viegli, piebalsoja Nansijs.
- Bet Trešdienu nogalināja, Ēna atgādināja.
Uzpildījis degvielu, viņš piebrauca pie restorāna, lai ieturētu agras brokastis. Kad viņi gāja iekšā, pie durvīm sāka zvanīt telefona automāts. Viņi devās tālāk, nepaceļot klausuli, un automāts apklusa.
Pasūtījumu pieņēma vecāka sieviete ar raižpilnu smaidu, viņa lasīja Dženijas Kērtonas "Ko gribēja mana sirds" mīkstajos vākos. Telefona automāts atkal iezvanījās. Nopūtusies viņa devās pie tā un pacēla klausuli.
- Jā? Viņa pameta skatienu visapkārt. Manuprāt, jā. Nenolieciet klausuli.
Pēc tam viņa devās pie mistera Nansija.
- Zvana jums!
- Skaidrs, misters Nansijs pamāja, bet tagad, kundze, parūpējieties, lai frī būtu tiešām kraukšķīgi. Gandrīz apgruzduši.
Viņš paņēma klausuli.
-Jā, klausos.
Un kāpēc jūs domājat, ka esmu tik stulbs un jums ticēšu? misters Nansijs jautāja.
- Gan jau atradīšu, viņš turpināja, zinu, kur tas ir.
- Jā, viņš apstiprināja, protams, gribam. Jūs taču zināt, ka gribam. Zinu ari, ka vēlaties no viņa atbrīvoties. Tāpēc nerunājiet muļķības!
Pakāris klausuli, misters Nansijs atgriezās pie galdiņa.
- Kas tev zvanīja? Ēna prasīja.
- Vārdu nenosauca.
- Ko viņam vajadzēja?
- Piedāvāja mums pamieru uz laiku, līdz saņemsim Trešdienas līķi.
- Viņi melo, Černobogs sacīja. Grib ievilināt slazdā un nogalināt. Tāpat kā Trešdienu. Es pats tā savulaik darīju, viņš ar drūmu lepnumu piebilda. Apsoli jebko, bet dari, ko vēlies.
- Neitrālā teritorijā, misters Nansijs sacīja, tiešām neitrālā.
Černobogs noķiķināja. Izklausījās, ka tukšā galvaskausā grab metāla bumbiņa.
- Es jau arī tāpat teicu. Atnāciet uz neitrālu vietu, es sacīju, un pēc tam naktī mēs ieradāmies un visus nobeidzām. Tie tik bija laiki!
Misters Nansijs noskurinājās. Noliecies pār šķīvi ar tumšbrūniem frī, viņš atzinīgi pasmaidīja.
- Mmmm. Šie nudien ir gardi frī, viņš noņurdēja.