- Mēs šiem ļaudīm nevaram uzticēties, Ēna sacīja.
- Paklau, es par tevi esmu vecāks, gudrāks un izskatīgāks, misters Nansijs sacīja, apgriezdams kečupa pudeli un purinādams to virs piedegušajiem frī. Vienā vakarā varu dabūt vairāk čiepu nekā tu pa visu gadu. Dejoju kā eņģelis, cīnos kā stūrī iedzīts lācis, plānoju labāk par lapsu, dziedu kā lakstīgala…
- Tātad?
Nansija brūnās acis ieskatījās Ēnas acīs.
- Turklāt viņi grib tikt vaļā no līķa tikpat ātri, cik mēs to saņemt.
Černobogs norūca:
- Tādas neitrālas vietas nemaz nav.
- Viena ir, misters Nansijs atbildēja, centrā.
Černobogs noteikti papurināja galvu. Nē. Viņi negribēs
tur satikties. Tur viņi mums neko nevar nodarīt. Tā mums visiem ir slikta vieta.
- Tādēļ jau viņi arī izteica piedāvājumu veikt apmaiņu centrā.
Černobogs kādu bridi apdomāja dzirdēto. Iespējams.
- Kad brauksim tālāk, Ēna ierunājās, būs jūsu kārta sēdēt pie stūres. Man jāpaguļ.
* * *
Precīza centra noteikšana jebkam sagādā grūtības, un tas vēl būtu maigi teikts. Ja runājam par dzīvām būtnēm, piemēram, cilvēku, vai par kontinentiem, problēma kļūst netverama. Kas ir cilvēka centrs? Kas ir sapņa centrs? Vai, nosakot kontinentālo ASV centru, jāņem vērā Aļaska? Vai jāņem vērā Havaju salas?
Divdesmitā gadsimta sākumā no kartona tika izveidots milzīgs ASV modelis ar četrdesmit astoņiem štatiem, un, lai noteiktu centru, to uzlika uz adatas un balansēja, līdz modelis nostājās līdzsvarā.
Ja var ticēt šim eksperimentam, ASV centrs atrodas netālu no Libānas Kanzasas štatā Džonija Griba cūku fermas teritorijā. Trīsdesmitajos gados vietējie ļaudis bija gatavi uzcelt pieminekli fermas vidū, bet Džonijs Gribs iebilda, ka negrib redzēt miljoniem tūristu, kas izmīdīs zāli un satrauks cūkas. Vietējie viņu saprata, tāpēc Savienoto Valstu ģeogrāfiskais centrs tika pabidīts trīs kilometrus uz ziemeļiem no Libānas pilsētas. Tur tika sastādīts parks, un tajā uzlika akmens pieminekli ar vara plāksni. Ceļš līdz pilsētai tika noasfaltēts, un, tā kā visi bija pārliecināti par tūristu pieplūdumu, pie pieminekļa tika uzbūvēts pat motelis. Tika atvesta pat neliela mobila baznīciņa, kurai noņēma riteņus. Tad viņi sāka gaidīt tūristus un ekskursantus visus tos, kas vēlētos atbraukt, lai vēlāk varētu palielīties, ka pabijuši pašā Amerikas centrā, to apskatījuši, izstaigājuši un pat iegājuši baznīcā.
Tūristi nerādījās. Neviens nebrauca.
Tagad tas ir mazs, pamests parks ar pārvietojamu baznīciņu, nedaudz lielāku par bļitkotāju būdu, baznīciņu, kas neder pat mazu bēru vajadzībām, bet moteļa logi atgādina mirušo acis.
- Lūk, tāpēc, misters Nansijs secināja, kad viņi iebrauca Hjūmensvilas pilsētā Misūri štatā (iedzīvotāju skaits 1084), precīzā Amerikas centrā ir mazs, nolaists parks, tukša baznīca, akmeņu grēda un pamests motelis.
- Bet cūku ferma, Černobogs norūca. Tu taču teici, ka īstais Amerikas centrs ir cūku ferma!
- Gluži tā nebūs, misters Nansijs skaidroja, cilvēki tā domā. Lai nu kā, tas viss ir iztēlots. Cilvēki cīnās tikai par iztēlotām lietām.
- Mani cilvēki? Ēna pajautāja. Vai jūsējie?
Nansijs neatbildēja. Černobogs nosprauslājās tie tikpat labi varēja būt smiekli, cik nicīga nošņaukāšanās.
Kā varēdams, Ēna centās iekārtoties ērtāk busiņa aizmugures sēdeklī. Viņš bija aizmidzis, bet pagulējis pavisam nedaudz. Pakrūte nepatīkami sūrstēja ļaunās nojausmās. Trakāk nekā cietumā, trakāk nekā todien, kad Lora ieminējās par aplaupīšanu. Tās bija nejaukas izjūtas. Skausts smeldza, bija slikta dūša, vairākkārt uzmācās baiļu vilnis.
Hjūmensvilā misters Nansijs samazināja ātrumu un beigās apstājās pie lielveikala. Viņš iegāja iekšā, un Ēna sekoja. Černobogs palika gaidām stāvvietā ar cigareti zobos.
Gaišmatains zēns pārkārtoja plauktos brokastu pārslu pakas.
- Sveiks! misters Nansijs sacīja.
- Sveiks! jaunietis atsaucās. Vai tiešām? Vai tiešām viņš ir nogalināts?
-Jā, misters Nansijs apstiprināja. Nogalināts.
Zēns nikni nometa uz plaukta vairākas Cap'n Crunch kārbas.
- Viņi laikam iedomājas, ka var nospiest mūs kā prusakus, viņš teica. Puisietim vienu vaigu un pieri klāja pūtītes. Augstu ap delmu viņam bija aplikta sudraba rokassprādze. Mūs tik viegli nevar sašķaidīt, vai ne?
- Nē, misters Nansijs pamāja, nevar gan.
- Es būšu klāt, ser. Puiša gaišzilajās acīs dega uguns.
- Es zinu, Gvidion.
Pēc tam misters Nansijs nopirka vairākas milzīgas R.C. kolas pudeles, sešu tualetes papīra ruļļu paku, paciņu melnu, ļaundabīga paskata cigarillu, banānu ķekaru un Doublemint košļenes.
- Labs zēns. Ieradās septītajā gadsimtā. Velsietis.
Busiņš līkumoja vispirms uz rietumiem un tad pagriezās
uz ziemeļiem. Pavasaris atkāpās stingo ziemas beigu priekšā. Kanzasa sagaidīja ar vientuļiem, drūmi pelēkiem padebešiem, tukšiem logiem un pazaudētām sirdīm. Ēna jau bija kļuvis par ekspertu radiostaciju meklēšanā un par vidutāju starp misteru Nansiju, kam patika radioraidījumi un deju mūzika, un Černobogu, kurš priekšroku deva klasiskajai mūzikai (jo drūmāka, jo labāk), pārmaiņus ar aizvien ekstrēmākām evaņģēlistu reliģiskajām stacijām. Ēnam vistuvākie šķita veci grāvēji.
Kad diena sliecās uz vakaru, Černobogs ierosināja apstāties pie Čerijvelas Kanzasā (2464 iedzīvotāji) un vedināja uz pļavu ārpus pilsētas. Koku paēnā rēgojās pēdējais sniegs un zāle bija dubļu krāsā.
- Pagaidiet mani tepat, Černobogs piekodināja.
Viens viņš devās uz pļavas vidu. Februāra vēja šaustīts, vīrs uz brīdi sastinga, nokāris galvu, bet tad pēkšņi sāka žestikulēt.
- Izskatās, ka viņš ar kādu runā, Ēna piezīmēja.
- Ar rēgiem, misters Nansijs paskaidroja, pirms vairāk nekā simts gadiem Černobogu te pielūdza un ziedoja viņam asinis, sašķaidot upuri ar āmuru. Pēc kāda laiciņa pilsētnieki izskaitļoja, kāpēc svešinieki, kas te ieradušies, nekad neatgriežas. Šajā vietā tika slepus aprakti vairāki līķi.
Černobogs atgriezās no pļavas. Ūsas viņam tagad izskatījās tumšākas, sirmajos matos vīdēja melnas cirtas. Viņš smaidīja, spīdinādams dzelzs zobu.
- Nu man ir labi. Uh. Šis tas nepazūd, un asinis saglabājas visilgāk.
Visi trīs gāja pa pļavu uz stāvvietu pie mikroautobusa. Černobogs aizdedza cigareti, šoreiz pat nenokāsēdamies.
- To darīja ar āmuru, viņš sacīja. Grimnira lauciņš ir karātavas un šķēpi… bet man der tikai tas viens…
Pacēlis no nikotīna sadzeltējušo pirkstu, viņš ar to iebakstīja Ēnam pieres vidū.
- Lūdzu, nedari tā, Ēna pieklājīgi aizrādīja.
-Lūdzu, nedari tā, Černobogs mēdījās. Vienu dienu paņemšu rokās āmuru, un tad būs daudz sliktāk, mans draugs. Jādomā, ka neesi aizmirsis?
- Neesmu, Ēna atbildēja, bet, ja kaut reizi vēl bakstīsi manu pieri, salauzīšu tev roku.
Černobogs iesprauslājās.
- Vietējiem jābūt pateicīgiem. Kas par spēku te radās! Pat trīsdesmit gadus pēc tam, kad manus ļaudis piespieda slēpties, šī zeme, tieši šī zeme deva mums visu laiku lielāko filmzvaigzni. Dižākas par viņu nav un nebūs.
- Džūdiju Gārlendu? Ēna minēja.
Černobogs nikni purināja galvu.
- Viņš domā Luīzi Bruksu, misters Nansijs pateica priekšā.
Nolēmis neprasīt, kas ir Luīze Bruksa, Ēna mainīja sarunas
tematu.