IG Farben4 šajā ziņā acīmredzot bija ievērojami pavirzījusies uz priekšu. Saskaņā ar manu informāciju šā materiāla ražošana bija izšķirošā apmērā atkarīga no naftas krājumiem un izmaksāja atbilstoši dārgi. Taču veids, kā šeit rīkojās ar sintētiskiem materiāliem, un arī tas, kā tika braukāts ar automobiļiem, ļāva secināt, ka nafta acīmredzot vairs nav problēma. Varbūt Reiha rokās bija palikušas rumāņu atradnes? Maz ticams. Vai Gērings varbūt bija atradis jaunus avotus dzimtajā zemē? Man kaklā kāpa rūgti smiekli Gērings! Tas drīzāk atrastu zeltu sev degunā, nevis naftu Vācijā. Nespējīgais morfinists! Diez kas ar viņu noticis. Ticamāk šķita, ka uzsākta citu resursu izmantošana un…
- Gaidi ilgi?
No ejas, kas veda uz dibentelpām, parādījās dienvideiropietis ar aziātiskiem vaigu kauliem.
- Visnotaļ! es sašutis attraucu.
- Ko nezvani? Viņš norādīja uz zvanu, kas atradās uz letes, un uzsita pa to ar plaukstu. Zvans nošķindēja.
- Es zvanīju šeitl es ar uzsvaru noteicu un atvēru ieejas durvis. Atkal atskanēja dīvaini saraustītā zvanu spēle.
- Vajag šite zvanīt! viņš bez intereses atteica un vēlreiz uzsita pa savu letes zvanu.
- Vācietis zvana tikai vienreiz, es aizkaitināts paziņoju.
- Tad šite, sacīja nezināmās pakāpes jauktenis tīrītājs un atkal nozvanīja ar plaukstu. Pēkšņi man ļoti sagribējās atsūtīt uz šejieni SA5 , lai saplēš viņam bungādiņu ar viņa paša zvanu. Vai vēl labāk: abas bungādiņas, lai tad turpmāk skaidro saviem klientiem, kurā vietā viņiem ienākot jāmāj ar roku. Es nopūtos. Kaitinoši, ja esi spiests iztikt bez visvienkāršākajām palīgkolonnām. Ar to droši vien bija jānogaida, līdz dažas lietas šajā valstī atkal būs sakārtotas, tomēr prātā es jau sāku sastādīt tautas kaitnieku sarakstu, un “tīrīšanas Jilmāzs” te bija pašā galvgalī. Pagaidām man neatlika nekas cits kā pikti pastumt letes zvanu tālāk, kur viņš nevarēja to aizsniegt.
- Paklausieties, es asi noprasīju, vai jūs arī tīrāt apģērbu? Vai varbūt tur, no kurienes esat, tīrīšanas arods izpaužas vienīgi kā zvanīšana?
- Ko jūs grib?
Noliku uz letes maisiņu un izvilku no tā mundieri. Viņš paostīja gaisu un teica: Ā, no tankštelles, un gluži nesatraukts paņēma mundieri.
Man būtu varējis būt vienalga, ko domā kaut kāds svešas rases pārstāvis bez vēlēšanu tiesībām, tomēr nespēju pilnībā neņemt to vērā. Labi, šis vīrs nebija šejienietis bet vai es tiešām varēju būt aizmirsts līdz tādai pakāpei? No otras puses, tauta arī agrāk nereti bija pazinusi mani tikai pēc preses fotogrāfijām, parasti uzņemtām no sevišķi labvēlīga sānu leņķa. Un, tiekoties personiski, cilvēks bieži izskatās pārsteidzoši citāds.
- Nē, es stingri noteicu, es neesmu no tankštelles.
Pēc tam paraudzījos mazliet viņam garām un uz augšu, lai, pateicoties fotogēniskākam skatleņķim, skaidrāk parādītu, kas stāv viņa priekšā. Tīrītājs nopētīja mani bez sevišķas intereses, drīzāk pieklājības labad, tomēr gluži svešs es viņam nelikos. Tad viņš noliecās pār leti un palūkojās uz zābaku stulmos nevainojami sabāztajām bikšu starām.
- Es nezin… jūs slavens makšķerētājs?
- Papūlieties taču beidzot! es enerģiski uzsaucu, ne mazumu vīlies. Pat no avīžu andelmaņa, kurš arī nebija nekāds ģēnijs, biju sagaidījis zināmas priekšzināšanas. Un nu kaut kas šāds! Kā lai es atgriežos reihskancelejā, ja neviens par mani vairs neko nezina?
- Momentu, teica ieceļojušais stulbenis, pasauks dēlu. Vienmēr skatās televizoru, vienmēr skatās internetu, zina visu. Mehmet! Mehmet!
Nepagāja necik ilgi, līdz parādījās šis Mehmets. Gara auguma jauneklis, kurš atstāja mēreni tīrīgu iespaidu, kopā ar savu draugu vai brāli šļūca uz letes pusi. Mantojums šajā ģimenē acīmredzot netika vērtēts par zemu, jo abiem mugurā bija lielāku un laikam jau patiesi gigantisku brāļu vecās drānas. Krekli kā palagi, neiedomājami lielas bikses.
- Mehmet, viņa radītājs jautāja, rādīdams uz mani, pazīsti šo?
Zēnam, kuru tik tikko vairs varēja dēvēt par zēnu, iespīdējās acis.
- Ei, vecais, nu kā tad! Tas ir šitais, kurš vienmēr ņemas ar naciķiem…
Nu, vismaz kaut kas! Formulējums, bez šaubām, stipri vienkāršots, bet galu galā ne gluži nepareizs. To sauc par nacionālsociālismu, es laipni izlaboju, vai par nacionālsociālistisko politiku, arī tā var sacīt. Apmierināts un apstiprināts paskatījos uz “tīrītavas Jilmāzu”.
- Tas ir Štrombergs6 , Mehmets pārliecināti noteica.
- Super, sacīja viņa biedrs. Štrombergs jūsu mazgātavā!
- Nē, Mehmets pārlaboja sevi, tas ir tas otrais Štrombergs. No “Sviča”.7
- Baaigi, viņa biedrs nedaudz variēja savu izteikumu, otrais Štrombergs! Jūsu mazgātavā.
Šeit es labprāt būtu kaut ko iebildis, taču jāatzīstas, ka jutos gluži satricināts. Kas es galu galā biju? Tankštelles apkalpotājs? Makšķerētājs? Štrombergs?
- Vai var dabūt autogrāfu? Mehmets priecīgs jautāja.
- Ei, jā, Štromberga kungs, man arī, lūdza viņa biedrs, un bildi! Viņš pavicināja mazu fotoaparātu, it kā es būtu taksis, bet aparāts kāds īpašs kārums.
Kaut kas traks.
Es paņēmu kvīti, pārcietu piemiņas foto uzņemšanu kopā ar savādajiem zeļļiem un atstāju zibenstīrīšanas iestādi, iepriekš ar gādīgi iedotu krāsu zīmuli parakstījies uz divām ietinamā papīra loksnēm. Radās vēl arī īsa krīze autogrāfa sniegšanā, kad tika pārmests, ka es neesot parakstījies kā “Štrombergs”.
- Ak jā, nu skaidrs, biedrs mierināja, pie kam nekļuva viennozīmīgi skaidrs, vai viņš vēlas mierināt Mehmetu vai mani, šitais jau nemaz nav Štrombergs!
- Pareizi, Mehmets piebalsoja. Jūs jau nemaz neesat tas. Bet gan tas otrais.
Jāatzīst, ka tomēr biju novērtējis uzdevuma mērogus par zemu. Toreiz, pēc Pasaules kara, es vismaz biju bezvārda cilvēks no tautas vidus. Tagad es biju Štromberga kungs bet tas otrais. Tas, kurš vienmēr ņemas ar naciķiem. Un bija pilnīgi vienalga, ar kādu vārdu šis vīrs parakstās uz ietinamā papīra loksnes.
Kaut kam vajadzēja notikt.
Steidzami.
VI
Iepriecinošā kārtā starplaikā tiešām kaut kas bija noticis. Kad, nogrimis domās, atgriezos pie avīžu kioska, ieraudzīju andelmani sarunājamies ar diviem kungiem saulesbrillēs. Tie bija uzvalkos, bet bez kaklasaites, vēl pajauni, varbūt gadus trīsdesmit veci, augumā mazākais, iespējams, vēl jaunāks, taču pa gabalu es nevarēju spriest par to viennozīmīgi. Vecākais, par spīti acīm redzami pirmšķirīgajam uzvalkam, bija apbrīnojami neskuvies.
Kad nācu tuvāk, avīžu andelmanis satraukti māja, lai pielieku soli.
- Nāciet, nāciet!
Atkal pievērsies abiem kungiem, viņš teica: Tas ir viņš! Viņš ir lielisks. Pilnīgs ārprāts! Visus pārējos varat mierīgi aizmirst.
Es neļāvu sevi steidzināt. īsts vadonis jau pēc vissīkākajām detaļām tūdaļ pamana to, ka citi mēģina pārņemt situācijas kontroli savās rokās. Kad citi skubina “ātrāk, ātrāk”, īsts vadonis vienmēr cenšas novērst rīcības paātrināšanu un pārsteidzīgu kļūmi, izrādīdams sevišķu apdomību, kamēr citi tikai bezjēdzīgi skraida apkārt kā iztramdītas vistas. Dabiski, ir brīži, kuros nepieciešama arī steiga, teiksim, ja stāvi mājā, kas deg gaišās liesmās, vai gribi aplenkt lielāku skaitu angļu un vācu divīziju, saņemot tās uzbrukuma knaiblēs un samaļot miltos līdz pēdējam vīram. Bet tādas situācijas gadās retāk, nekā pieņemts domāt, un ikdienā apdomība dabiski, allaž ciešā sasaistē ar drosmīgiem lēmumiem! galu galā tomēr vairumā gadījumu gūst virsroku, tāpat kā ierakumos aci pret aci ar šaušalām bieži izdzīvo tas, kurš ar vēsu prātu, pakšķinādams pīpi, staigā pa tranšejām, nevis vaimanādams skraidelē šurpu turpu kā tāda vešeriene. No otras puses, pīpes dūmi nav nekāda garantija izdzīvošanai krīzes situācijās, un Pasaules karā, pats par sevi saprotams, ir gājuši bojā arī pīpes smēķētāji, būtu pat kretīniski vadīties pēc tā, ka pīpes dūmiem ir sargājoša iedarbība, turklāt var iztikt arī pilnībā bez pīpes un arī pilnībā bez tabakas, ja, piemēram, nesmēķē vispār, kā es.