Šādas bija manas pārdomas, kad man pretim nepacietīgi steidzās andelmanis; daudz netrūka, lai viņš bīdītu mani uz mazās “konferences” pusi kā tādu mūlēzeli. Varbūt es patiešām drusku turējos pretī, jo galu galā bez kādas nedrošības savā mundierī tomēr būtu juties ērtāk. Taču tur tagad neko nevarēja mainīt.
- Tas ir viņš, andelmanis neparasti dedzīgi atkārtoja, un šie, viņš norādīja uz abiem kungiem, un šie ir tie ļaudis, par kuriem esmu jums stāstījis.
Vecākais stāvēja pie kāda no augstajiem galdiņiem un, vienu roku iebāzis bikšu kabatā, dzēra kafiju no papes kausiņa, kā pagājušās dienās biju daudzkārt vērojis darām strādniekus. Jaunākais nolika savu kausiņu, uzstūma saulesbrilles augšup īsajos matos, pārlieku dāsni apstrādātos ar frizierkrēmu, un teica: Tātad jūs esat tas brīnumbērns. Nu, pie formastērpa jums vēl jāpiestrādā.
Veltīju viņam tikpat īsu, cik paviršu skatienu un pievērsos avīžu andelmanim: Kas viņš ir?
Andelmaņa seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem. Šie kungi ir no producentu firmas. Viņi apkalpo visus lielos kanālus. MyTV! RTL! Sat 1! Pro Sieben! Visu privāto televīziju! Tā taču var sacīt, vai ne? Pēdējais jautājums bija domāts abiem kungiem.
- Tā var sacīt, vecākais vēlīgi apstiprināja. Tad izvilka no bikšu kabatas roku, sniedza to man un teica: Zenzenbrinks, Joahims. Un šis ir Franks Zavackis, mans kolēģis no Flashlight.
- Ahā, es sacīju un paspiedu viņa roku. Hitlers, Ādolfs.
Jaunākais pasmīnēja, likdamies man gandrīz vai augstprātīgs.
- Mūsu kopīgais draugs ir jūs aprakstījis teju vai jūsmīgi. Tad parādiet kaut ko! Viņš vīpsnādams uzlika divus pirkstus uz augšlūpas un teica: Sōkōt or pulksten pieciem un piecdesmit piecām, tiks otbildēts or pretuguni!1
Pagriezos un vērīgi nopētīju viņu. Pēc tam īsu brīdi ļāvu valdīt klusumam. Klusums nereti tiek novērtēts par zemu.
- Tā, es iesāku.Jūs tātad gribat parunāt par Poliju. Polija. Nu labi. Ko tieši jūs zināt par Polijas vēsturi?
- Galvaspilsēta Varšava, okupēta 1939. gadā, sadalīta kopīgi ar krieviem…
- Tās, es strupi noteicu, ir grāmatu zināšanas. Tādas var pierīties katrs grāmatu tārps. Atbildiet uz manu jautājumu!
- Es taču…
- Uz manu jautājumu! Vai jūs nesaprotat vāciski? Ko! Jūs! Zināt! Par! Polijas vēsturi!
- Es…
- Ko jūs zināt par poļu vēsturi? Vai izprotat kopsakarības? Un ko jūs zināt par šo polisko tautu sajaukumu? Ko jūs zināt par tā dēvēto vācu Polijas politiku pēc 1919. gada? Un ja jau pieminējāt pretuguni vai jūs vispār zināt, uz ko vajadzēja šaut?
Ieturēju īsu pauzi, lai viņš varētu ievilkt elpu. Politisko pretinieku vienmēr vajag apklusināt īstajā mirklī. Ne tad, kad viņam nekas nav sakāms. Bet gan tad, kad viņš mēģina kaut ko pateikt.
- Es…
- Ja jau esat dzirdējis manu runu, tad noteikti zināsiet arī tās turpinājumu, vai ne?
- Tas…
- Es klausos!
- Mēs šeit taču ne…
- Es jums piepalīdzēšu: “No šā brīža…” vai tagad zināt turpinājumu?
- “No šā brīža tiks atbildēts ar bumbu uz bumbu.” Pierakstiet to, varbūt vienā jaukā dienā jums kāds jautās par vēstures dižajiem izteicieniem. Bet varbūt jums labāk padosies prakse? Jūsu rīcībā ir 1,4 miljoni viru un 30 dienas laika, un jāiekaro vesela valsts. 30 dienas, ne vairāk, jo rietumos drudžaini bruņojas franči un angļi. Ar ko jūs sāksiet? Cik daudzas armiju grupas izveidosiet? Cik divīziju ir ienaidniekam? Kur jūs sagaidāt vislielāko pretestību? Un ko jūs darīsiet, lai neiejauktos rumānis?
- Rumānis?
- Atvainojiet, godātais kungs. Jums, protams, ir taisnība: kuru gan interesē rumānis? Bez šaubām, jūs, ģenerāļa kungs, katrā laikā maršējat uz Varšavu, uz Krakovu, neskatāties pa labi, neskatāties pa kreisi, un kālab gan, polis ir viegls pretinieks, laiks skaists, armija izcila, bet opā, kas tad tas? Visai mūsu armijai ir mazi caurumiņi starp lāpstiņām, un no šiem caurumiņiem plūst vācu varoņu asinis, jo simtiem tūkstošu vācu zaldātu mugurās piepeši ir ietriekušās miljoniem rumāņu šauteņu ložu. Jā, kā tad tā? Jā, kā tas var būt? Vai tik mūsu jaunais ģenerāļa kungs nav piemirsis poļu-rumāņu militāro savienību? Vai jūs vispār esat dienējis vērmahtā? Pie labākās gribas nespēju iztēloties, kā jūs izskatāties mundierī. Nevienu pasaules armiju jūs nemācētu aizvest uz Poliju, jūs nespējat atrast pat savu paša mundieri! Turpretī es katrā laikā varu jums pateikt, kur ir mans mundieris. To teicis, es no krūškabatas izņēmu kvīti un ar plaukstu uzplāju to uz galda.
- Tīrītavā!
Vecākais, Zenzenbrinks, izdvesa dīvainu skaņu, viņam no nāsīm sparīgi izšāvās divas kafijas strūklas un trāpīja manam aizlienētajam kreklam, kā arī andelmaņa un paša Zenzenbrinka kreklam. Jaunākais apjucis stāvēja blakus, kamēr vecākais sāka klepot.
- Tas, viņš izgārdza, nolīcis pagaldē, tas nebija godīgi.
Izņēmis no bikšu kabatas mutautu, viņš ar pūlēm atbrīvoja savus elpceļus. Biju domājis, viņš aizsmacis dvesa, sākumā biju domājis, ka šī būs kaut kāda militāra parodija. Bet ar to tīrītavu jūs mani nogalinājāt.
- Vai es jums neteicu? gavilēja andelmanis. Es jums teicu: viņš ir ģeniāls. Un viņš ir ģeniāls!
Lāgā neizpratu, kā klasificēt kafijas strūklaku un šos komentārus. Simpātijas manī nemodināja neviens no šiem radiofona ļaudīm, bet arī Veimāras apstākļos jau nebija bijis citādi. Zināmā neizbēgamā mērā bija jāsamierinās ar šo apraides sesku esamību. Turklāt līdz šim es vēl vispār nebiju pateicis neko, vismaz neko no tā, kas man bija sakāms un ko biju nodomājis pateikt. Tomēr bija jūtama ievērojama atzinība.
- Jums ir iekšā, sēca Zenzenbrinks, nudien. Vispirms tiek ielikts kārtīgs pamats, un tad blaukš! taisni pa pieri. Ārprāts. Un tas bija tik spontāni! Bet šo numuru jūs, protams, bijāt sagatavojis iepriekš, vai ne?
- Kādu numuru?
- Nu to Polijas numuru! Vai varbūt gribat man iestāstīt, ka izgudrojāt to uz līdzenas vietas?
Likās, Zenzenbrinks tik tiešām izprot lietu drusku labāk. Arī zibenskarš, protams, netiek izgudrots uz līdzenas vietas. Varbūt viņš pat bija pastudējis Gudērianu2 .
- Pats par sevi saprotams, ka ne, es apstiprināju. Polijas numurs bija pilnībā izplānots jau kopš jūnija.
- Un? viņš nerimās, pa daļai ar nožēlu, pa daļai ar uzjautrinājumu blenzdams lejup uz savu kreklu. Vai jums ir vēl kaut kas?
- Kā vēl kaut kas?
- Nu programma, viņš teica, vai citi teksti.
- Zināms! Esmu sarakstījis divas grāmatas!3
- Neticami, viņš brīnījās. Jūs mierīgi būtu varējis atnākt jau agrāk. Cik jums īsti gadu?