- Piecdesmit seši, es lietišķi atbildēju.
- Protams! Viņš iesmējās. Vai jūs grimējaties pats? Vai varbūt jums ir savs grimētājs?
- Parasti ne, tikai tad, ja tiek uzņemta filma.
- Filma! Viņš iesmējās atkal. Lieliski. Ziniet ko, izdevīgā brīdī iepazīstināšu jūs ar dažiem mūsu firmas darbiniekiem. Kur jūs var atrast?
- Šeit, es stingri noteicu.
Avīžu andelmanis tūdaļ pārtrauca mani, piebilzdams: Es tak jums teicu, ka viņa privātā situācija pašlaik ir mazliet… neskaidra.
- Ak jā, pareizi, Zenzenbrinks piekrita. Jūs patlaban esat palicis, kā lai saka bez dzimtenes?…
- Pašlaik esmu bez dzīvokļa, es atzinu, taču nekādā ziņā ne bez dzimtenes!
- Saprotu, Zenzenbrinks sacīja un rutinēti pievērsās Zavackim: Tā nu neiet. Organizējiet viņam kaut ko. Cilvēkam taču vajag sagatavoties. Talants šurp vai turp, bet, ja viņš šādā paskatā ieradīsies pie Bellīni, tā viņu patrieks, ka nepagūsim ne aci pamirkšķināt. Nav jau jāapmetas gluži “Adlonā”, vai ne?
- Man pietiks ar vienkāršu pajumti, es piekrītoši teicu. Arī fīrera bunkurs nebija nekāda Versaļa.
- Labi, Zenzenbrinks rezumēja. Un jums tiešām nav menedžera?
- Kā man nav?
- Nekas, nav svarīgi, viņš atvairījās, tas tad nu būtu noskaidrots. Patiesībā gribētos šo lietu pēc iespējas ātrāk novest līdz lēmumam un nokārtot jau šonedēļ. Sakiet, bet to savu formastērpu kad jūs dabūsiet to atpakaļ?
- Varbūt jau šovakar, es viņu mierināju. Jo tā ir zibenstīrīšana.
Viņu sagrāba smieklu lēkme.
VII
Pirmais rits manā jaunajā mitekli, par spīti visiem līdzšinējiem satraucošajiem notikumiem, kļuva man par vienu no grūtākajiem mūžā. Lielā konference produkcijas firmā kavējās, un tas nemaz nenāca par sliktu, jo es taču nebiju tik pārdrošs, lai domātu, ka nevajag atgūt nokavēto un uzkrāt ievērojamu daudzumu zināšanu par šo tagadni. Taču kāda nejaušība atklāja man jaunu informācijas avotu: televīzijas aparātu.
Kopš konstrukcijas pirmsākumiem 1936. gadā aparāta forma bija mainījusies tik stipri, ka sākumā es to gluži vienkārši nebiju pazinis. Vispirms nospriedu, ka plakanā, tukšā plātne manā istabā ir kaut kāds ērmots mākslas darbs. Pēc tam iedomājos, ka, pateicoties plakanajai formai, tas kalpo kreklu uzglabāšanai pa nakti, lai tie nesaburzītos, jo šajos modernajos laikos pie daudz kā vispirms bija jāpierod; par iemeslu droši vien bija jaunas atziņas vai varbūt aizraušanās ar īpatnējām formām. Tā, piemēram, tagad tika uzskatīts par pieļaujamu, ka vannas istabas vietā viesim jāizmanto tāda kā sarežģīta dušas telpa, instalēta iekšā istabā, un vannas vairs nebija vispār, tikai šī stikla kabīne ar dušu. Vēl vairākas nedēļas uzskatīju to par sava mājokļa pieticības, pat trūcīguma pazīmi, līdz uzzināju, ka tagadējās arhitektūras aprindās tas tiek uzlūkots kā atjautīgs un sevišķi progresīvs risinājums. Tāpēc bija nepieciešama nejaušība, lai pievērstu manu uzmanību televīzijas aparātam.
Biju aizmirsis pakarināt pie savas istabas durvīm plāksnīti ar attiecīgu uzrakstu, tāpēc apkopēja ienāca tieši tad, kad es mazgāšanās kabīnē nodarbojos ar ūsu kopšanu. Kad pārsteigts pagriezos, viņa atvainojās un teicās atnākt vēlāk, bet promejot viņas skatiens pievērsās aparātam, uz kura karājās mans krekls.
- Vai televizors sabojājies? viņa noprasīja un, iekams paguvu atbildēt, paņēma mazu kastīti un ieslēdza aparātu. Tas tūdaļ sāka rādīt attēlu, ko viņa vairākas reizes nomainīja, spiezdama kastītes pogas.
- Darbojas, viņa apmierināta noteica, un es jau nodomāju…
Tad viņa nozuda, atstājot mani ziņkārības varā.
Piesardzīgi noņēmu kreklu no aparāta. Tad pasniedzos pēc kastītes.
Tātad tas bija mūsdienu televīzijas aparāts. Melns, bez slēdžiem, bez pogām, bez nekā. Paņēmu kastīti rokā, uz labu laimi nospiedu vieninieku, un aparāts sāka darboties. Rezultāts sagādāja vilšanos.
Es ieraudzīju pavāru, kurš sīki kapāja dārzeņus. Nespēju noticēt savām acīm: tik progresīva tehnika tika izstrādāta un izmantota tam, lai sekotu kaut kādam smieklīgam pavāram? Nu labi, olimpiskās spēles nevar notikt katru gadu un arī ne katru diennakts stundu, bet kaut kur Vācijā vai, iespējams, pat pasaulē taču vajadzēja būt kaut kam svarīgākam par šo pavāru! Drīz viņam piebiedrojās kāda sieviete, kura apbrīnas pilnā balsī tērzēja ar pavāru par viņa kapāšanu. Man mute palika vaļā. Providence bija dāvājusi vācu tautai tik brīnišķīgu, grandiozu propagandas iespēju, un tā tika prasti izšķiesta, griežot ripiņās puravus. Noskaitos tik stipri, ka pirmajā mirklī vislabprātāk būtu izsviedis aparātu pa logu, taču tad ievēroju, ka mazajai kastītei ir daudz vairāk pogu, nekā vajadzīgs vienkāršai ieslēgšanai un izslēgšanai. Nospiedu ciparu divi, un pavārs nozuda, lai nekavējoties dotu vietu citam pavāram, kurš ar lielu lepnumu iztirzāja atšķirību starp divām rāceņu šķirnēm. Vismaz tikpat apšaubāms sievišķis, kāds bija stāvējis blakus pirmajam pavāram, nu stāvēja blakus arī otrajam un apbrīnoja šā rāceņu varoņa gudrības. Pikti nospiedu ciparu trīs. Jauno, moderno pasauli es nebiju iztēlojies šādu.
Rāceņu varonis nozuda, un viņa vietā parādījās resna sieva, kura arī stāvēja pie pavarda. Taču šeit ēdiena gatavošana drīzāk bija blakuslieta, un sieva arī neteica, kas šodien būs pusdienās, bet gan tikai sūdzējās, ka nevarot savilkt galus kopā. Vismaz politiķim tā bija laba ziņa tātad sociālais jautājums nebija atrisināts arī pēdējos sešdesmit sešos gados. Bet ko gan citu varēja sagaidīt no demokrātiskajiem muldoņām.
Tomēr šķita apbrīnojami, ka televīzija nodarbojas ar to tik plaši ja salīdzina ar 100 metru skrējiena finišu, vaimanājošā sieva taču bija gaužām garlaicīga. Tomēr jutos pateicīgs, ka beidzot neviens nepievērš lielāku uzmanību ēdiena gatavošanas procesam, vismazāk jau resnā sieva pati. Viņas rūpju cēlonis bija jauna, pagrimusi persona, kura tagad no sāniem piegāja viņai klāt, pateica kaut ko, kas izklausījās pēc “grmmmš”, un kuru diktors stādīja priekšā kā Menndiju. Tika paskaidrots, ka Menndija esot resnās sievas meita un patlaban zaudējusi vietu arodskolā. Kamēr vēl brīnījos par to, ka šai Menndijai vispār kāds iedevis vietu arodskolā, es izdzirdēju, ka ēdienu no mātes katla viņa atraidīja kā “riebīgu pļuru”. Lai arī cik nesimpātisks neizbēgami likās šis noplukušais jaunais cilvēks, gaužām maz izbrīnīja viņas apetītes trūkums, redzot vienaldzību, ar kādu resnā māte atvēra kārbu un tās saturu nevērīgi iebēra katlā. Bija pat brīnums, ka viņa neiemet iekšā arī pašu kārbu. Nogrozījis galvu, es slēdzu tālāk uz turieni, kur nu jau trešais pavārs grieza gabaliņos gaļu, gari un plaši klāstīdams, kā viņš tur nazi un kāpēc. Arī viņam palīgos bija iedota jauna, blonda televīzijas darbiniece, kura jūsmīgi māja ar galvu. Saskaities izslēdzu aparātu, nolēmu nekad vairs neveltīt tam ne skatiena un vēlreiz mēģināt paklausīties radio, taču, rūpīgi pārmeklējis telpu, biju spiests secināt, ka radio te nav.
Ja jau pat šajā pieticīgajā miteklī nebija radio, bet gan tikai un vienīgi televīzijas ierīce, tad neizbēgams kļuva secinājums, ka televīzijas aparāts no šiem abiem ir kļuvis par svarīgāko mediju.
Samulsis apsēdos uz gultas.
Atzīstos, reiz biju lepojies ar to, ka ilgstošās, patstāvīgās studijās biju ieguvis prasmi zibenīgā skaidrībā atmaskot žīdiski samudžinātos preses melus, lai vai aiz kādas maskas tie slēptos. Taču šeit manas spējas nelīdzēja. Šajā jaunajā pasaulē bija tikai nesaprotami vāvuļojošs radio un pavāru televīzija. Kāda gan patiesība lai šeit tiktu slēpta?