Vai pastāvēja melojamie rāceņi?
Vai pastāvēja melojamie puravi?
Taču, ja šis bija laikmeta medijs un par to nepalika šaubu -, tad man nebija izvēles. Vajadzēja mācīties saprast šā televīzijas aparāta saturu, vajadzēja uzsūkt to sevī, pat ja tas bija tik garīgi trūcīgs un pretīgs kā resnās sievas ēdiens no kārbas. Izlēmīgi piecēlos, mazgāšanās kabīnē piepildīju kannu ar ūdeni, paņēmu glāzi, iedzēru malku un, šādi stiprinājies, apsēdos pie aparāta.
Ieslēdzu to atkal.
Pirmajā kanālā puravu pavārs tikmēr bija mitējies gatavot, toties kāds dārznieks, televīzijas darbinieces apjūsmots un uzmundrināts ar galvas mājieniem, izteicās par gliemežiem un par veiksmīgākajiem to apkarošanas paņēmieniem. Tautas nodrošināšanā ar pārtiku tam, protams, bija ievērojama nozīme bet vai tas bija piemērots saturs televīzijas pārraidei? Varbūt tik lieki tas man šķita arī tāpēc, ka dažas sekundes vēlāk to pašu gandrīz vārds vārdā paziņoja cits dārznieks, tikai citā kanālā, rāceņu pavāra vietā. Tāpēc manī auga zināma ziņkāre, vai tikmēr arī resnā sieva nav pārgājusi uz dārzu, lai tur apkarotu nevis meitu, bet gan gliemežus. Tomēr tā tas nebija.
Televīzijas aparāts acīm redzami bija nomanījis, ka starplaikā esmu skatījies arī citas programmas, jebkurā gadījumā diktors īsi aprakstīja man to, kas tikmēr noticis. Menndija, viņš rezumēja, esot zaudējusi vietu arodskolā un nevēloties ēst mātes gatavoto maltīti. Māte esot nelaimīga. Paralēli tika rādītas tās pašas ainas, ko pirms ceturtdaļstundas taču biju redzējis pats.
- Labi jau, labi, es skaļi noteicu, lai aparāts dzird, bet tik sīki nevajag stāstīt, es taču neesmu senils.
Pārslēdzu tālāk. Tur tagad risinājās kaut kas jauns. Gaļas pavārs bija nozudis, lekciju nelasīja arī mazdārznieks, toties tagad tika
rādīti kāda advokāta piedzīvojumi, acīmredzot turpinājumos. Advokātam bija bārda kā Bufalo Bilam, un visi tēlotāji runāja un kustējās tā, it kā mēmā kino ēra būtu beigusies tikai vakar. Kopumā tā bija ļoti uzjautrinoša ķēmošanās, kuras laikā es vairākas reizes skaļi iesmējos, kaut arī vēlāk man nebija gluži skaidrs, kāpēc varbūt vienkārši aiz atvieglojuma par to, ka neviens vairs negatavo ēdienu un nenodarbojas ar galviņsalātu aizsardzību.
Pārslēdzu tālāk, nu jau gandrīz ievingrināti, un nonācu pie jaunām filmu epizodēm. Tās likās esam vecākas, attēla kvalitāte bija stipri svārstīga, tika rādīta lauku dzīve, ārsti, kriminālpolicijas darbinieki taču nevienā no šiem uzvedumiem tēlotāji nesasniedza Bufalo Bilam līdzīgā advokāta ērmoto kvalitāti. Visa rādītā mērķis kopumā, jādomā, bija izklaide gaišā dienas laikā. Tas mani pārsteidza. Protams, arī es ar prieku biju noraudzījies, ka tieši smagajā 1944. gadā, sīvu cīņu gadā, publiku bija sajūsminājusi un izklaidējusi brīnišķi jautrā filma “Karstā bole”, tomēr Heincs Rīmans1 nesalīdzināmi biežāk tika apjūsmots tieši vakara seansos. Cik gan smagam bija jābūt tagadējam stāvoklim, ja tautai jau priekšpusdienā translēja mūzu gandrīz vai hēlija vieglumā? Brīnīdamies turpināju meklējumus aparātā un tūdaļ pārsteigts sastingu.
Jā, patiesi, manu acu priekšā tagad sēdēja kāds vīrs un lasīja tekstu, kas apmēram izklausījās pēc ziņām, tomēr pilnīgi droši tas nebija nosakāms. Jo, kamēr vīrietis sēdēja pie galda un lasīja ziņojumus, pār ekrānu nemitīgi skrēja aprakstītas joslas, dažas ar skaitļiem, dažas ar tekstiem, it kā diktora sacītais galu galā būtu tik nesvarīgs, ka tikmēr varētu tikpat labi sekot šīm joslām, vai arī otrādi. Skaidrs bija viens: ja gribēja izsekot visam, smadzeņu trieka bija nenovēršama. Kaistošām acīm es pārslēdzu tālāk, taču nonācu kanālā, kur notika tieši tas pats, tikai ar citu krāsu joslām un citu diktoru. Sakopojis visus spēkus, vairākas minūtes pūlējos uztvert notiekošo. Beigu beigās šķita, ka ziņām tomēr piemīt zināms svarīgums, jo tagadējā vācu kanclere acīmredzot bija kaut ko pasludinājusi, pateikusi vai izlēmusi, tikai sacīto nebija iespējams saprast. Notupos pie paša aparāta un gandrīz izmisīgi centos ar plaukstām aizsegt vārdu necienīgo ņudzoņu, lai varētu koncentrēties uz sacītā saturu, taču visās iedomājamās ekrāna vietās laukā līda aizvien jaunas blēņas. Pulksteņa laiks, biržu kursi, dolāra cena, gaisa temperatūra vistālākajos zemeslodes nostūros kamēr ar diktora muti tika bezkaislīgi izklāstīti pasaules norišu aspekti. Sajūta bija tāda, it kā viņa sniegtā informācija nāktu taisnā ceļā no trakomājas sirds.
Un, it kā ar šiem bezjēdzīgajiem kumēdiņiem vēl nepietiktu, pa vidu tikpat bieži, cik pēkšņi tika rādīta reklāma, vēstot, kurā kantorī iegādājami vislētākie atpūtas ceļojumi, un, starp citu, absolūti identiskā veidā to apgalvoja vairāki kantori. To nosaukumus nespēja paturēt prātā neviens garīgi vesels cilvēks, tomēr tie visi piederēja pie kādas grupas ar nosaukumu WWW. Man atlika vien cerēt, ka aiz tā slēpjas jaunais KdF2 nosaukums. No otras puses, bija pilnīgi neiedomājami, ka tik gaišs prāts kā Lejs3 būtu attīstījis uzņēmumu, kura nosaukums skan kā pārsaluša hitlerzēna drebināšanās, izkāpjot no peldbaseina.
Nudien vairs nezinu, kā šajā situācijā vēl atradu spēkus patstāvīgai domai, bet, lai vai kā, man pēkšņi atausa: šis organizētais ārprāts bija rafinēts propagandas triks. Tauta, dzirdot pat visšausmīgākās vēstis, acīmredzot nezaudēja drosmi, jo mūžam skrejošās joslas nomierinoši signalizēja, ka tas, ko patlaban lasa diktors, nav tik svarīgs, lai skatītājs tikpat labi nevarētu dot priekšroku sporta jaunumiem ekrāna apakšmalā. Es atzinīgi pamāju ar galvu. Manā laikā ar šādas tehnikas palīdzību būtu bijis iespējams itin kā starp citu paziņot tautai daudz ko. Varbūt ne gluži par Staļingradu, bet, sacīsim, par Sabiedroto karaspēka izcelšanos Sicīlijā gan. Un, otrādi, ja vērmahts būtu guvis panākumus, teksta joslas tūdaļ tiktu novāktas un klusumā atskanētu paziņojums: šodien varonīgais vācu karaspēks ir atdevis brīvību dučem4 !
Tas tik būtu efekts!
Lai atvilktu elpu, pārslēdzos atpakaļ uz mierīgākiem kanāliem un zināmas ziņkārības dēļ arī uz kanālu ar resno sievu. Vai starplaikā viņa varbūt bija ievietojusi savu paklīdušo meitu kādā patversmē? Kāds gan varēja izskatīties šīs sievietes vīrs? Vai tik viņš nebija viens no tiem remdenajiem zeļļiem, kuri labprāt mēdz paslēpties Nacionālsociālistiskajā autotransporta korpusā?
Programma tūdaļ uztvēra manu atgriešanos un steigšus ņēmās rezumēt notikušo. Pirmītējā reportiera balss ar vislielāko nopietnību un uzstājību klāstīja, ka sešpadsmitgadīgā Menndija esot zaudējusi vietu arodskolā un pēc ierašanās mājās vairs nevēloties nogaršot ēdienu, ko ar mīlestību gatavojusi māte. Turpretī māte jūtoties nelaimīga un tāpēc esot meklējusi palīdzību pie kaimiņienes.
- Jūs nu gan neesat ticis necik tālu, es nosodoši aizrādīju reportierim, tomēr apsolīju vēlāk iegriezties atkal, kad būs noticis kas jauns. Atceļā uz ziņu kanālu vēlreiz apmeklēju to vietu, kur tika godināta Bufalo Bila mēmo filmu piemiņa. Arī tur mani sveica diktors un pastāstīja, ko šķietamais “advokāts” paveicis līdzšinējā pārraides gaitā. Izglītības iestādē, kur mācījās kāda sešpadsmit gadus veca Sinndija, acīmredzot bija notikušas kādas netikumiskas darbības. Ļaundaris viens no mācībspēkiem tika meklēts nemitīgas, juceklīgas tarkšķēšanas pavadībā, no kā man mati slējās stāvus. Es atkal skaļi iesmējos par šo muļķīgo iestudējumu. Lai padarītu šo pavirši sadiegto farsu kaut vai puslīdz ticamu, būtu lieti noderējis kāds glums žīds, bet kur gan šaislaikos lai tādu ņem, pēc tam kad Himlers5 vismaz šajā ziņā bija pastrādājis, kā pieklājas?