- Un? Tā jums vēl ir? Tā mašīna. Vai varbūt esat pārdevis?
- Godīgi sakot, es nezinu, kas ar to noticis, es atbildēju.
- Žēl, šoferis noteica. Un? Ko jūs darāt Berlīnē? Kabarē? Varietē? “Ziemas dārzā”? “Pie kurmja”?
- Pie kurmja?
- Nu uz kādas skatuves? Kur jūs uzstājaties?
- Esmu nolēmis drīzumā runāt televīzijā.
- Tā jau es domāju, šoferis sacīja ar, manuprāt, apmierinātu smaidu. Jau atkal lieli plāni, ne?
- Plānus kaldina liktenis, es stingri atteicu. Es daru tikai to, kas šajos un nākamajos laikos jādara nācijas saglabāšanas vārdā.
- Nē, jūs riktīgi esat lielisks!
- Es zinu.
- Varbūt vēlaties izmest mazu līkumu līdz jūsu vecajām darbavietām?
- Varbūt vēlāk. Es nevēlētos nokavēt tikšanos.
Tas arī bija īstais taksometra pasūtīšanas iemesls. Savu ierobežoto finansiālo līdzekļu dēļ biju piedāvājies iet uz firmas namu kājām vai braukt ar tramvaju, taču Zenzenbrinks neparedzētu apstākļu un iespējamu satiksmes sastrēgumu dēļ bija uzstājis, ka izsauks man taksometru.
Skatījos pa logu, cenzdamies atpazīt Reiha galvaspilsētas daļas. Tas nebija viegli arī tāpēc, ka šoferis vairījās no lielajām ielām, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Vecus namus vairs tikpat kā nemanīja, un es gandarīts vairākkārt pamāju ar galvu. Ienaidniekam acīmredzot tik tiešām nebija atstāts tikpat kā nekas. Vēl vajadzēja tikai izpētīt, kā vispār iespējams, ka šajā vietā pēc nepilniem septiņdesmit gadiem jau atkal ir tik daudz no pilsētas. Vai romieši nebija nokaisījuši iekarotās Kartāgas zemi ar sāli? Vismaz Maskavā es būtu izkaisījis veselus sāls ešelonus. Vai Staļingradā! No otras puses, Berlīne, dabiski, nebija nekāds sakņu dārzs. Radošs cilvēks, pats par sevi saprotams, spēj uz sālītas zemes uzbūvēt Kolizeju, un, raugoties tīri no būvtehnikas un būvstatikas viedokļa, zemē izkaisīts sāls daudzums ir pat pilnīgi bez nozīmes. Un bija arī iespējams, ka ienaidnieks ir stāvējis pie Berlīnes drupām tādas pašas bijības pārņemts kā avāri pie Atēnu gruvešiem. Un pēc tam, izmisīgi cenšoties saglabāt kultūru, uzcēlis pilsētu no jauna, cik nu labi tas var izdoties otrās un trešās šķiras rasēm. Jo par to, ka šeit lielākoties sabūvētas mazvērtīgas celtnes, skolotai acij nepalika šaubu jau no pirmā skatiena. Šaušalīga vienveidības putra, ko vēl pasliktināja tas, ka visur bija vieni un tie paši veikali. Sākumā pat nodomāju, ka mēs braucam pa apli, līdz ievēroju, ka tik tiešām ir desmitiem kafejnīcu, ko ierīkojis Štārbuka kungs. Bija zudusi beķereju daudzveidība, visur bija vienādi skārņi, pamanīju pat vairākas “Jilmāza zibenstīrītavas”. Un ar tikpat mazu izdomas bagātību bija sabūvētas arī mājas.
Produkcijas firmas ēka nebija izņēmums. Bija grūti iztēloties, ka pēc piecsimt vai tūkstoš gadiem ļaudis apbrīnas pilni stāvēs pie šā garlaicīgā kluča vai drīzāk klucīša. Jutos patiešām vīlies. Ēka izskatījās pēc izbijušas fabrikas. Šī visaptverošā “produkcijas firma” acīmredzot nebija tikusi necik augstu.
Jauna, blonda, drusku par spilgtu smiņķējusies dāma sagaidīja mani pie ieejas un aizveda uz konferenču telpu. Negribējās pat iztēloties, kā tā izskatīsies. Ceļā uz turieni sienas bija kailas, apdarinātas ar prastu betonu, ko vietumis pārtrauca neapmesta ķieģeļu mūra ielaidumi. Durvju tikpat kā nebija, lāgiem pavērās skats uz dažām lielām telpām, kur vairāki cilvēki zem spilgtām gaismas caurulēm strādāja pie televīzijas ekrāniem. Kopumā radās iespaids, ka nupat pirms piecām minūtēm šo ēku ir atstājušas munīcijas fabrikas pēdējās strādnieces. Bez mitas zvanīja telefoni un man piepeši kļuva skaidrs, kādēļ tauta ir spiesta tērēt veselu bagātību par zvana melodijām. Pateicoties tām, šajā spaidu darbu nometnē vismaz varēja saprast, ka zvana tavs paša telefons.
- Jādomā, šis viss ir krievu dēļ, es ieminējos.
- Var teikt arī tā, jaunā dāma smaidīdama sacīja. Bet jūs taču noteikti būsiet lasījis, ka tie diemžēl neiesaistījās. Tagad mums ir amerikāņi un irāņi. Riska investori. Siseņi.
Es nopūtos. Par tamlīdzīgu attīstību biju bažījies vienmēr. Ne dzīves telpas, ne auglīgas zemes, kas dod tautai maizi, tad jau, protams, atliek vienīgi pārtikt no siseņiem kā beidzamajam nēģerim. Aizkustināts nolūkojos uz šo jauno būtni, kura bezbailīgi stalti soļoja man līdzās. Nokremšļojos, tomēr baidos, ka viņa saklausīja manu saviļņojumu, kad sacīju:
- Jūs esat ļoti drosmīga.
- Protams! Viņa starojoši smaidīja. Es taču negribu mūžīgi palikt asistente.
Skaidrs. “Asistente”. Viņai bija jāstrādā palīdzības dienestā pie krieviem. Nevarēju uzreiz izprast, kā tas izpaužas šajā jaunajā pasaulē, taču paņēmiens izskatījās raksturīgs šiem cilvēces parazītiem. Nemaz nevēlējos iztēloties, kāds īsti ir šis “dienests” boļševiku jūgā. Spēji apstājos un satvēru viņu aiz delma.
- Paraugieties uz mani! es sacīju un, kad viņa nedaudz pārsteigta pievērsās man, cieši ieskatījos viņai acis un svinīgi teicu:
- Es jums apsolu: jums būs tāda nākotne, kāda atbilst jūsu izcelsmei! Pats personiski veltīšu visus spēkus tam, lai nedz jums, nedz kādai citai vācu sievietei vairs nebūtu ilgi jākalpo šiem zemcilvēkiem! Dodu jums savu godavārdu, jaunkundz… nezinu jūsu uzvārdu.
- Ezlēma, viņa paskaidroja.
Vēl tagad atceros šo mirkli kā visai nepatīkamu. Kādu sekundes daļu manas smadzenes meklēja un, dabiski, neatrada izskaidrojumu tam, kā viena godīga vācu meiča var tikt pie uzvārda “Ezlēma” Palaidu vaļā viņas delmu un strupi pagriezos, lai ietu tālāk. Šo blēdīgo personu es vislabprātāk būtu vienkārši pametis stāvam, tik vīlies un apkrāpts jutos. Diemžēl es nezināju ceļu. Tāpēc klusēdams sekoju viņai, tomēr nolēmu šajā jaunajā laikā būt vēl piesardzīgāks. Turki tātad ne vien darbojās tīrīšanas industrijā, bet apbrīnojamā kārtā bija sastopami ik uz soļa pilnīgi visur.
Kad iegājām konferenču zālē, Zenzenbrinks piecēlās, piegāja pie manis un, tā teikt, pavadīja mani iekšā telpā, kur ļaužu grupa sēdēja ap samērā garu, no mazākām daļām saliktu galdu. Pazinu
arī viesnīcas rezervētāju Zavacki, bet šeit atradās vēl kāds pusducis jaunāku vīriešu uzvalkos un arī viena sieviete, droši vien tā pati agrāk pieminētā “Bellīni”. Tā bija gadus četrdesmit veca tumšmate, visticamāk, no Dienvidtiroles, un, jau ieejot telpā, es jutu: šai sievietei ir lielāka vīra dūša nekā visiem pārējiem šiem ģeķiem, kopā ņemtiem. Zenzenbrinks pieskārās manam elkonim un mēģināja virzīt mani uz galda tālāko galu, kur, kā pamanīju ar acs maliņu, atradās tāda kā improvizēta skatuve vai podests. Viegli pagriezdamies, izvairījos no viņa pieskāriena, stingrā solī devos pie dāmas, noņēmu formas cepuri un iespiedu to padusē.
- Tā ir… Bellīni kundze, Zenzenbrinks pilnīgi lieki paziņoja.
- Executive Vice President producentu firmā Flashlight. Bellīni kundze šis ir mūsu cerīgais atradums, un viņa vārds ir… ēē…
- Hitlers, pārtraucu šo necienīgo stomīšanos, Ādolfs Hitlers, Lielvācijas Reiha kanclers, pašlaik atvaļināts.
Viņa sniedza man roku, ko es, ne pārāk zemu paklanīdamies, nedaudz tuvināju lūpām, simbolizējot skūpstu. Tad atkal izslējos stalti.
- Cienītā kundze, priecājos iepazīties. Ceru, mēs kopīgi mainīsim Vāciju!
Viņa pasmaidīja kā man likās, mazliet nedroši -, taču savu zināmo iespaidu uz sievietēm es atcerējos no agrākiem laikiem. Sievietei ir tikpat kā neiespējami nejust neko, kad viņas tuvumā uzturas pasaules varenākās armijas virspavēlnieks. Lai viņu veltīgi nemulsinātu, ar uzrunu “Mani kungi!” pievērsos pārējiem klātesošajiem un visbeidzot atkal Zenzenbrinkam.