- Nu, mīļais Zenzenbrink, kuru vietu tad esat man iecerējis?
Zenzenbrinks norādīja uz krēslu galda tālākajā galā. Ar kaut
ko tamlīdzīgu jau biju rēķinājies. Šī nebija pirmā reize, kad daži kādas tā dēvētās industrijas pārstāvji uzdrošinājās svērt un mērīt to, kāds svars tad ir nākamajam Vācijas vadonim. Labi, tad es parādīšu viņiem svaru bumbas, un jautājums tikai, vai viņi jaudās tās pacelt.
Uz galda atradās kafija, tases, nelielas pudelītes ar sulām un ūdeni, kā arī karafe ar dzidru ūdeni, kuru tad arī izvēlējos. Tad mēs īsu brīdi sēdējām klusēdami.
- Tātad, Zenzenbrinks iesāka, ko jūs šodien varat mums parādīt?
- Sevi, es atbildēju.
- Nē, es biju domājis: ko jūs šodien mums nodemonstrēsiet?
- Es vairs neko neteikšu par Poliju! smaidīdams piebilda Zavackis.
- Jauki, es teicu, tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu. Manuprāt, jautājums ir skaidrs: kā jūs varat palīdzēt man, lai es varu palīdzēt Vācijai?
- Kā tad jūs grasāties palīdzēt Vācijai? jautāja dāma Bellīni un savādi pamirkšķināja ar aci man un pārējiem.
- Manuprāt, sirds dziļumos jūs visi zināt, kas šai valstij nepieciešams. Nākdams uz šejieni, redzēju telpas, kurās esat spiesti strādāt. Šīs noliktavu halles, kurās jums un jūsu biedriem jāpilda klaušas. Arī Špērs2 neklīrējās, kad runa bija par ārzemju strādnieku efektīvu izmantošanu, tomēr šī šaurība…
- Tie ir brīva plānojuma biroji, piezīmēja kāds no kungiem, tādi taču ir visur.
- Vai jūs gribat apgalvot, ka tā ir bijusi jūsu ideja? es noprasīju.
- Ko šeit nozīmē “mana ideja”, viņš teica un smiedamies paskatījās uz pārējiem, to esam izlēmuši mēs visi…
- Redziet, es sacīju, piecēlos kājās un vērsos tieši pie Bellīni kundzes, tieši tas ir mans temats. Es runāju par atbildību. Es runāju par lēmumiem. Kurš ir ierīkojis šos masu krātiņus? Vai viņš? Es norādīju uz kungu, kuram nepiederēja šī ideja. Vai viņš? Paraudzījos uz Zenzenbrinka blakussēdētāju. Vai varbūt Zavacka kungs bet par to nu es nopietni šaubos. Es to nezinu. Vēl labāk: kungi paši to nezina. Un ko lai dara jūsu strādnieki, ja savā darbavietā nespēj saklausīt pat paši savus vārdus? Ja viņiem jātērē vesela bagātība par zvana melodijām tikai tādēļ, lai spētu
atšķirt savu telefonu no kaimiņa telefona? Kurš par to atbild? Kurš palīdzēs vācu strādniekam nelaimē? Pie kura lai viņi iet? Vai palīdzēs priekšnieks? Nē, jo viņš tikai sūta ļaudis pie nākamā un atkal nākamā! Un vai tas ir atsevišķs gadījums? Nē, tas nav atsevišķs gadījums, tā ir slimība, kas uzglūn visā Vācijā! Ja šodien pērkat tasi kafijas, vai jūs zināt, kurš par to atbild? Kurš šo kafiju vāra? Šis kungs, un es atkal norādīju uz to, kuram nepiederēja šī ideja, šis kungs, protams, domā, ka to vāra Štārbuka kungs. Bet jūs, Bellīni kundze, un es mēs abi zinām: šis Štārbuks nevar vārīt visur vienlaikus. Neviens nezina, kas vārījis šo kafiju, un mēs zinām tikai vienu: ne jau Štārbuks. Un, ja aizejat uz tīrītavu, vai jūs zināt, kurš ir iztīrījis jūsu mundieri? Kas gan ir šis tā saucamais Jilmāzs? Redziet, un tāpēc mums Vācijā ir nepieciešama pārmaiņa. Revolūcija. Mums ir nepieciešama atbildība un spēks. Tāda valsts vadība, kura pieņem lēmumus un atbild par tiem ar savu dzīvību un visu pārējo. Ja gribat uzbrukt Krievijai, jūs taču nevarat sacīt: ak, to mēs kaut kā izlēmām visi kopā kā labpatiktu šim kolēģa kungam. Par to, vai tagad jāaplenc Maskava, mēs nu lemsim, sasēduši kopā un balsodami ar paceltu roku! Cik brīnišķīgi ērti, un gadījumā, ja iziet greizi, tad vainīgi esam mēs visi vai vēl labāk: vainīga ir tauta, jo tā taču mūs ievēlējusi. Nē, Vācijai ir atkal jāzina: Krievija tas nebija Brauhičs3 , tas nebija Gudērians, tas nebija Gērings tas biju es. Autobāņi tas nebija kaut kāds ampelmanis, tas bija fīrers! Un tā tam atkal jābūt visā valstī! No rīta ēdot baltmaizes radziņu, jūs zināt tas ir beķera darbs. Kad rīt iemaršēsiet atlikušajā Čehijā, jūs zināsiet tas ir fīrera darbs.
To teicis, es apsēdos.
Apkārt valdīja klusums.
- Tas… nav smieklīgi, ierunājās Zenzenbrinka blakussēdētājs.
- Baisi, sacīja kungs, kuram nepiederēja šī ideja.
- Es tak jums teicu, ka viņš ir lielisks, lepni noteica Zenzenbrinks.
- Kaut kas traks, norūca viesnīcas rezervētājs Zavackis, taču nekļuva skaidrs, kā viņš to domājis.
- Neiedomājami, stingri paziņoja Zenzenbrinka blakussēdētājs.
Dāma Bellīni piecēlās. Tūdaļ visas galvas pagriezās uz viņas pusi.
- Problēma ir tā, viņa sacīja, ka jūs visus ir totāli samaitājuši ārzemju komiķi.
Viņa neatstāja šo piezīmi karājamies gaisā, bet gan tūdaļ ņēma vārdu, ko šajā mirklī neuzdrošinājās darīt neviens cits.
- Labu saturu jūs pazīstat vairs tikai pēc tā, ka komiķis uz skatuves smejas vairāk nekā publika zālē. Paskatieties taču uz mūsu izklaides programmām: neviens vairs nav spējīgs pajokot, ja pats nesmejas locīdamies, lai tādējādi visi saprastu, kur bijis joks. Un, ja kāds puslīdz saglabā savaldību, mēs ieslēdzam fona smieklus.
- Tas ir attaisnojies, iebilda kāds, kurš līdz šim bija turējis muti.
- Varbūt, noteica šī dāma, imponēdama man arvien vairāk, bet kas būs tālāk? Manuprāt, mēs esam sasnieguši punktu, kurā publika akceptē kaut ko tamlīdzīgu kā pašsaprotamu. Un pirmais, kurš pratīs likt izšķirošu jaunu akcentu, uz ilgu laiku apsteigs visus konkurentus. Vai nav tiesa… Hitlera kungs?
- Izšķiroša ir propaganda, es teicu. Jums jāraida tautai vēsts, kas atšķiras no citu partiju raidītās.
- Sakiet, viņa jautāja, šo runu jūs taču nebijāt sagatavojis iepriekš, vai ne?
- Kālab gan? es atteicu. Sava pasaules uzskata granītcietos pamatus esmu licis pirms gana ilga laika. Tas man ļauj konfrontēt jebkuru pasaules norišu aspektu ar manām zināšanām un izdarīt pareizos secinājumus. Vai jūs domājat, ka vadoņa gudrības iespējams apgūt jūsu universitātēs?
Dāma uzsita ar plaukstu pa galdu.
- Viņš improvizē! viņa starodama izsaucās. Vienkārši ņem un runā bez kādas aizķeršanās! Un nepakustina ne vaibstu! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē: šoreiz nebūs tā, ka pēc divām pārraidēm viņš vienkārši vairs nezinās, ko teikt. Vai sāks dīkt, lai viņam piešķir vairāk autoru. Varbūt es maldos, Hitlera kungs?
- Tā dēvētajiem autoriem es nelabprāt ļauju iejaukties manā darbā, es atbildēju. Kad rakstīju “Manu ciņu”, Štolcings-Černi bieži vien…
- Sāku pamazām saprast, ko tu gribi teikt, Karmena, tagad ierunājās kungs, kuram nepiederēja šī ideja, un iesmējās.
- …un mēs izmantosim viņu kā kontrapunktu, dāma Bellīni turpināja, tur kur viņš visvairāk kritis acīs. Pie Ali Jokmeta!
- Šis nu gan būs priecīgs, noteica Zavackis.
- Lai labāk paskatās uz saviem reitingiem, Bellīni kundze attrauca, kur tie ir tagad, kur bija pirms diviem gadiem un kur drīz būs.
- ZDF beidzot dabūs trūkties! sacīja Zenzenbrinks.
- Mums ir jābūt skaidrībā tikai par vienu, Bellīni kundze sacīja un piepeši paskatījās uz mani ļoti nopietni.
- Un tas būtu?
- Mēs esam vienisprātis par to, ka ebreju jautājums nav nekas smieklīgs!
- Tur jums ir pilnīga taisnība, es piekritu, gandrīz vai atvieglots. Te nu beidzot bija kāds cilvēks, kurš zināja, ko saka.