- Tiešām?
- Jā, protams!
- Nu, tas taču ir… tā tik ir sagadīšanās…
- Kāpēc sagadīšanās?
- Nujā, ka jūs tā sauc…
- Sasodīts, jūs taču arī kaut kā sauc! Bet tāpēc es vēl te nesēžu un nebolu acis, un nesaku: “Ooo, kāda sagadīšanās!”
- Nujā bet jūs jau arī tā izskatāties. Nu tā, kā jūs sauc.
- Un tad? Jūs droši vien izskatāties pavisam citādi, nevis tā, kā jūs sauc?
- Nē, bet…
- Nu, lūk! Tad, Dieva dēļ, pabeidziet rakstīt tos nolādētos papīrus! To teicis, es sparīgi nometu klausuli uz aparāta.
Pēc septiņām minūtēm telefons iezvanījās atkal.
- Kas tad nu vēl?
- Jā, te atkal… Sekoja šis savādi austrumnieciskais uzvārds, kas skanēja tā, kā kad tiek saņurcīts vērmahta ziņojums. Es… man liekas… diemžēl tā nevarēs…
- Ko tā nevarēs?
- Redziet, es tiešām gribu būt pretimnākoša, bet… juridiskā nodaļa to nemūžam nelaidīs cauri, es taču… kad viņi ieraudzīs līgumu un tajā būs rakstīts “Ādolfs Hitlers”…
- Jā, bet ko tad citu jūs tur gribat rakstīt?
- Atvainojiet, ka jautāju vēlreiz, bet: vai jūs īstenībā tā sauc?
- Nē, es gurdi atteicu, īstenībā mani, protams, tā nesauc. Īstenībā mani sauc Ābrams Rozencveigs.
- Tā jau es domāju, viņa sacīja, dzirdami atvieglota. “Ābrams ar garo a ?
- Tas bija joks! es iekliedzu klausulē.
- Ak tā. Vai! Žēl.
Dzirdēju, kā viņa vairākas reizes kaut ko pārsvītro. Tad viņa ierunājās atkaclass="underline" Es… lūdzu, bet diemžēl būtu labāk, ja jūs varbūt iegrieztos pie mums? Man vajag kaut ko tādu kā pasi. Un jūsu bankas rekvizītus.
- Prasiet Bormanam, es visai strupi pateicu un noliku klausuli. Pēc tam apsēdos. Tas tiešām bija kaitinoši. Un sarežģīti. Ar nožēlu, gandrīz vai ar skumjām manas domas atgriezās pie uzticamā Bormana. Bormans allaž bija pasūtījis vakara filmas,
lai es pēc smagas kara vadīšanas dienas varētu mazliet atpūsties. Bormans bija apbrīnojami gludi noregulējis jautājumu ar Oberzalcberga iedzīvotājiem. Bormans ļoti ērti bija arī rūpējies par maniem ieņēmumiem no grāmatu pārdošanas, ak, Bormans, uzticamākais no uzticamiem. Jutos mierīgs, zinot, ka viņa rokās ir daudz kas, pat ļoti daudz. Varēja droši pieņemt, ka Bormans būtu gludi nokārtojis arī jautājumu par tādiem līgumiem. “Pēdējais brīdinājums, Kraukstuļčabuļa kundze. Vai nu jūs tūdaļ uzrakstīsiet šos līguma dokumentus brīvprātīgi, vai arī kopā ar visu ģimeni nonāksiet Dahavā. Un jūs jau zināt, cik daudzi no turienes atgriežas.” Bormana iejušanās spējas jau tolaik tika novērtētas par zemu. Kā viņš prata runāt ar cilvēkiem! Viens un divi viņš būtu sagādājis man dzīvokli, nevainojamus personas dokumentus, bankas kontus, visu. Vai arī padomājot rūpīgāk, ticamāka šķita otra iespēja: viņš būtu parūpējies, lai neviens otru reizi neprasa pēc tādām birokrātiskām blēņām. Bet, nujā, tagad vajadzēja iztikt bez viņa. Un šī lieta kaut kādā veidā bija jānokārto arī dokumentu aspektā. Nevarēja zināt, kā es to nokārtotu pēc trīsdesmit gadiem, taču patlaban gribot negribot vajadzēja sekot šālaika paražām. Es iegrimu domās.
Droši vien vajadzēs reģistrēties kaut kādā iedzīvotāju pārvaldē. Taču man nebija ne dzīvesvietas, ne izcelsmes apliecības. Manas eksistences pierādījumi būtībā balstījās uz dzīvesvietu viesnīcā un uz to, ka mani bija atzinusi produkcijas firma, tomēr man nebija nekādu uzrādāmu papīru. Nikni sažņaudzu dūri un pacēlu to pret griestiem. Papīri! Vācu pilsoniskā ierēdņu birokrātija ar saviem maziskajiem, šaursirdīgajiem noteikumiem! Atkal šis mūžīgais lietuvēns, kas tup vācu tautai uz kakla, meta man spieķos savus zirnekļa pinekļus. Mans stāvoklis šķita teju vai neglābjams, kad vēlreiz iezvanījās telefons un vienīgi frontinieka dzelžainā apņēmība, attapība un sparīgā izlēmība noveda mani pie mērķa. Es pacēlu klausuli, juzdamies drošs, ka atradīšu risinājumu, tikai vēl nezināju, kā.
- Šeit atkal Krvtščikas kundze no Flashlight.
Un tālāk bija vienkārši.
- Ziniet ko, es sacīju, savienojiet mani ar Zenzenbrinku.
X
Pastāv plaši izplatīts maldīgs uzskats, ka vadoņa personībai ir jāzina viss. Tai nav jāzina viss. Tai nav jāzina lielais vairums no visa, jā, var pat nonākt tik tālu, ka tai nav jāzina vispār itin nekas. Tā var būt visnezinošākā no nezinošajiem. Jā, un arī akla un kurla pēc ienaidnieka bumbas traģiska trāpījuma. Ar koka kāju. Vai vispār bez rokām un kājām, tāpēc karoga pacelšanas laikā ir pilnīgi neiespējams pat vācu sveiciens, un, skanot Vācijas himnai, vien rūgta asara izripo no apdzisušās acs. Es pat teikšu: vadoņa personībai var nebūt atmiņas. Pilnīga amnēzija. Jo vadoņa sevišķais talants nav sausu faktu uzkrāšana viņa sevišķais talants ir prasme ātri pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. Tas nereti tiek novērtēts par zemu, kā tajā vecajā jokā, kur, pārvācoties uz citu dzīvokli, kāds nes nevis kastes, bet gan “atbildību”. Taču ideālā valstī vadonis gādā par to, lai ikviens darbojas tieši īstajā vietā. Lūk, piemēram, Bormans bija nevis vadoņa tips, bet gan domāšanas un atcerēšanās mākslas meistars. Viņš zināja visu. Aiz muguras daži sauca viņu par “fīrera dokumentu skapi”, un tādās reizēs es jutu dziļu aizkustinājumu, jo labāku atzinību savai politikai nemaz nevarētu vēlēties. Katrā ziņā tas bija daudz lielāks kompliments par to, kādu jebkad esmu saņēmis sakarā ar Gēringu (“fīrera gaisa balonu”).
Galu galā tieši šī prasme, šī iemaņa nošķirt derīgo no bezjēdzīgā tagad, par spīti Bormana zaudējumam, ļāva man saskatīt jaunās iespējas, ko varēja piedāvāt produkcijas firma. Bija bezjēdzīgi mēģināt pašam atrisināt birokrātisku papīru problēmu, tāpēc dokumentācijas draudīgo apstākļu lietu es deleģēju kādam, kuram noteikti bija lielāka izmaņa darīšanās ar vietējām iestādēm, proti, Zenzenbrinkam, kurš tūdaļ sacīja:
- Nu protams, mēs to izdarīsim jūsu vietā. Gādājiet par savu programmu, visu pārējo nokārtosim mēs. Kas jums ir vajadzīgs?
- Pajautājiet tai Kričvič… kā nu viņu tur sauca. Jādomā, ir vajadzīga personas apliecība. Un ne tikai.
- Jums nav pases? Nav personas apliecības? Kā tas gadījies?
- Tā man nekad nav bijusi vajadzīga.
- Vai tad jūs nekad neesat bijis ārzemēs?
- Kā nu ne. Polijā, Francijā, Ungārijā…
- Jā, labi, tas ir ES ietvaros…
- Un Padomju Savienībā.
- Un tur jūs tikāt iekšā bez pases?
Es mirkli padomāju. Tad apzinīgi atbildēju: Neatceros, ka to man kāds būtu prasījis.
- Savādi. Bet Amerikā! Jums ir piecdesmit seši gadi vai jūs nekad neesat bijis Amerikā?
- Biju nopietni apņēmies turp doties, es sašutis attraucu,
- taču diemžēl tiku aizkavēts.
- Nu labi, mums vajag tikai jūsu dokumentus, un tad kāds noteikti nokārtos visu ar iestādēm un apdrošināšanām.
- Tur jau tā problēma. Nekādu dokumentu nav.
- Nav? Itin nekādu? Arī pie jūsu draudzenes? Tas ir mājās?
- Manas pēdējās mājas, es skumji sacīju, kļuva par laupījumu liesmām.
- Hm… paklausieties… jūs runājat nopietni?
- Vai esat redzējis, kāda beigās izskatījās reihskanceleja?
Viņš iesmējās. Tik traki?
- Nesaprotu, kas tur smieklīgs, es noteicu. Tas bija šausmīgi.
- Nu labi, Zenzenbrinks sacīja, neesmu eksperts, taču kaut kādi dokumenti tomēr būs vajadzīgi. Kur jūs agrāk bijāt piereģistrējies? Vai apdrošināts?