Šis vīrs bija saņēmis pavēli. Pavēle skanēja: pūst lapas. Un viņš pildīja šo pavēli. Ar fanātisku uzticību, kas labi būtu piestāvējusi Ceicleram.7 Šeit kāds vīrs klausīja pavēlei, tik vienkārši tas bija. Un vai viņš kurnēja? Vai klaigāja, ka šādā vējā tas ir bezjēdzīgi? Nē, viņš, drosmīgi un stoiski trokšņodams, pildīja savu pienākumu. Gluži kā uzticamie SS vīri. Tūkstoši, neņemot vērā slodzi, pildīja savu uzdevumu, kaut gan arī viņi būtu varējuši vaimanāt: “Ko lai mēs iesākam ar tiem daudzajiem žīdiem? Tam taču vairs nav nekādas jēgas, tos piegādā ātrāk, nekā mēs jaudājam dzīt viņus gāzes kamerās!”
Juzdamies aizkustināts, es aši saģērbos, izgāju ārā, devos pie šā vira, uzliku plaukstu viņam uz pleca un teicu: Mīļo cilvēk, gribu jums pateikties. Tieši tādu ļaužu labā es turpinu savu cīņu. Jo zinu: no šīs pūšamierīces, no katras pūšamierices šajā valstī plūst nacionālsociālisma kvēlošā elpa.
Lūk, tā ir fanātiskā griba, kas nepieciešama šai valstij. Un es cerēju, ka daļiņu no tās esmu pamodinājis arī Zenzenbrinkā.
XI
No rīta ieradies birojā, kas bija nodots manā rīcībā, no jauna apzinājos, cik tāls ir ceļš, kas man vēl ejams. Es iegāju apmēram piecus reiz septiņus metrus lielā telpā, griestu augstums labākajā gadījumā divi piecdesmit. Ar nožēlu atcerējos savu reihskanceleju. Tās tik bija telpas; ieejot tur, cilvēks uzreiz jutās kā punduris un notrīcēja varas un augstās kultūras priekšā. Piezīmēšu: ne greznības priekšā, greznošanās man vēl nekad neko nav devusi, taču, pieņemot kādu reihskancelejā, tūdaļ bija redzams, ka viņš arī tīri fiziski izjūt Vācu Reiha pārākumu. Tas nu Špēram bija izdevies lieliski: jau tikai Lielā audienču zāle vien, šīs lustras, man liekas, katra svēra veselu tonnu, un, ja tāda nāktu lejā, cilvēks zem tās pārvērstos biezenī, putrā, putrainā biezenī no kauliem, asinīm un sašķaidītas miesas, un varbūt kādā malā vēl rēgotos ārā mati; tur man pašam gandrīz bija bail stāvēt apakšā. Protams, es to neizrādīju, staigāju zem šīm lustrām, it kā tas būtu tīrais nieks, nu, un pie kaut kā tamlīdzīga jau pierod.
Bet tieši tā tam ir jābūt!
Tas nekur neder, ja par sazin cik miljoniem uzbūvē reihskanceleju, un tad kāds ienāk iekšā un domā: “O, to es biju iedomājies lielāku.” Ka viņš vispār domā, tas nav pieļaujams, viņam tūdaļ ir fiziski jāsajūt: viņš nav nekas, vācu tauta ir viss! Kungu tauta! No tās ir jāstaro aurai kā no pāvesta, bet, protams, no tāda pāvesta, kurš uz vismazākajiem iebildumiem atbild ar uguni un zobenu kā Dievs Tas Kungs pats. Tad ir jāatveras šīm varenajām divviru durvīm, un pa tām ienāk Vācu Reiha fīrers, un visiem šiem ārzemju viesiem ir jājūtas kā Odisejam Polifēma priekšā, taču šim Polifēmam ir divas acis! Un tajās neviens nepūtis miglu!
Un viņam ir arī durvis, nevis kaut kāds klintsbluķis.
Un eskalatori sajūta bija gandrīz kā Ķelnes Kaufhof lielveikalā.1 To es apskatīju drīz pēc āriskošanas, un Tlca veikums ir atzīstams: žīdi prot iekārtot preču namus. Bet tieši tur slēpjas atšķirība: tur klientam bija jājūtas kā karalim, bet, ienācis reihskancelejā, klients apzinājās te ir zemu jāpaklanās kaut kam lielākam, vismaz garā. Ne jau nu gluži jāmetas gar zemi. Es pats nekad neesmu atbalstījis to, lai apmeklētāji rāpo apkārt pa grīdu.
Man piešķirtā biroja grīda sastāvēja no tumšpelēka materiālu konglomerāta, kas bija nevis paklājs, bet gan kaut kas līdzīgs grīdas pārvalkam, ražots no pinkaina, noplukuša auduma; ja no tā pašūtu ziemas formastērpus, neviens vācu zaldāts tādus nevilktu mugurā. Tādu biju redzējis jau vairākkārt, tā laikam bija pieņemts, un šajā apstāklī man vismaz nebija jāsaskata nievīga attieksme pret sevi. Tā acīmredzot bija nabadzīgo laiku palieka, un klusībā es nozvērējos, ka nākotnē vācu strādniekiem, vācu ģimenei būs pavisam citādas grīdas.
Un citādas sienas.
Sienas te bija plānas kā papīrs, droši vien izejvielu trūkuma dēļ. Man bija rakstāmgalds, acīm redzami lietots, un telpa tam bija jādala ar otru rakstāmgaldu, laikam paredzētu solītajai mašīnrakstītājai. Dziļi nopūtos un paskatījos pa logu. Skats vērās uz autostāvvietu ar daudzkrāsainām pelnu kastēm. Krāsainības iemesls bija tas, ka atkritumi tika rūpīgi šķiroti gan jau tā paša izejvielu trūkuma dēļ. Nemaz negribējās prātot, no kuru kastu satura beigās ražots šis trūcīgais grīdas segums. Bez skaņas iesmējos par rūgto likteņa ironiju. Ja toreiz šī tauta īstajā brīdī būtu papūlējusies drusku vairāk, šodien tai piederētu visas austrumu izejvielas un tāda krāmēšanās būtu lieka. Visu veidu atkritumus varētu nevērīgi mest divās kastēs vai pat tikai vienā. Es neizpratnē nogrozīju galvu.
Lejā pagalmā pa vienai skraidelēja žurkas, ko nomainīja smēķētāju pulciņi. Žurkas, smēķētāji, žurkas, smēķētāji, tā tas turpinājās bez mitas. Atkal paraudzījos uz savu pieticīgo, pat trūcīgo rakstāmgaldu un lēto, relatīvi balto sienu aiz tā. Tur varētu piekarināt, ko grib, pat bronzā kaltu Reiha ērgli, bet labāk nekļūtu tik un tā. Būtu jāpriecājas, ja siena zem tāda svara nesabruktu. Reiz man bija 400 kvadrātmetri biroja, tagad Lielvācu Reiha fīrers sēdēja apavu kārbā. Kas gan bija noticis ar pasauli?
Un ar manu mašīnrakstītāju?
Ieskatījos pulkstenī. Mazliet pāri pusvieniem.
Atvēru durvis un palūkojos ārā. Neviena cilvēka, tikai vidēja vecuma dāma kostīmā. Viņa iesmējās, ieraudzījusi mani.
- Ā, tas esat jūs! Vai jau mēģināt? Mēs visi gaidām ar nepacietību!
- Kur ir mana sekretāre!
Viņa mirkli apstājās padomāt. Un tad teica: Tā ir tā uz pusslodzi, vai ne? Tad viņa droši vien atnāks tikai pēcpusdienā. Ap kādiem diviem.
- Nē, nudien, es apjucis sacīju, un ko lai es tikmēr daru?
- Nezinu, viņa atteica un smiedamās pagriezās uz iešanu.
- Varbūt sāciet mazu zibenskaru?
- To es paturēšu prātā, visai ledaini attraucu.
- Tiešām? Viņa apstājās un vēlreiz pagriezās šurp. Nu super! Man prieks, ja tas noderēs jūsu programmai! Mēs taču visi šeit strādājam vienā firmā!
Atgriezos birojā un aizvēru durvis. Uz katra rakstāmgalda stāvēja rakstāmmašīna bez veltņa, bet aiz tās televīzijas aparāts, acīmredzot novietots šeit kļūdas dēļ. Nolēmu turpināt izglītošanos televīzijas jomā, taču neatradu mazo apkalpošanas kastīti. Tas nepriecēja. Nikni paķēru telefona klausuli un lēnām noliku to atpakaļ. Es taču nemaz nezināju, ar ko lai mani savieno centrāle. Šādā vidē visa modernā tehniskā infrastruktūra nedeva man pilnīgi neko. Es nopūtos, un pie sirds man mirkli pieklauvēja trauksmains izmisums. Tomēr tikai mirkli: es apņēmīgi atvairīju vājuma uzbrukumu. Politiķis paveic visu iespējamo ar to, kas viņam ir. Vai ar to, kā viņam nav, kā šajā gadījumā. Nu, tad jau es tikpat labi varēju iziet ārā un starplaikā aplūkot jauno vācu tautu.
Izgāju pa ārdurvīm un paraudzījos apkārt. Iepretim atradās mazs parks, kur lapotnes jau bija košās rudens krāsās. Pa labi un pa kreisi rindojās nami. Mans skatiens pievērsās kādai ārprātīgajai, kura parka malā veda saitē suni un patlaban grasījās vākt kopā tā izmetumus. īsi iedomājos, vai viņa jau ir sterilizēta2 , tomēr secināju, ka Vāciju viņa jebkurā gadījumā nevar reprezentēt, tāpēc izvēlējos citu virzienu un uz labu laimi devos pa kreisi.
Pie nama sienas karājās cigarešu automāts, pie kura droši vien apgādājās smēķētāji, kas dalīja stāvlaukumu ar žurkām. Pagāju garām tam un dažiem gājējiem. Mans mundieris acīmredzot netika uztverts kā traucējošs, iespējams, tāpēc, ka šeit tas nelikās nekas neparasts. Ceļā sastapu divus vīrus mēreni imitētās vērmahta uniformās, vienu medicīnas māsu un divus ārstus. Šāds kostimētu personu daudzums bija man izdevīgs: uzmanību es vairs nevērtēju tik augstu, kopš toreiz, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, mani burtiski vajāja piekritēji. Vārda tiešā nozīmē viņus vajadzēja apmānīt ar nelieliem manevriem, lai varētu īsu brīdi atvilkt elpu, fotogrāfu netraucēts. Taču šeit, šajā īpašajā apkārtnē, es zināmā mērā atrados kā es pats un tomēr inkognito ideāli nosacījumi iedzīvotāju novērošanai. Jo daudzi cilvēki fīrera klātbūtnē vairs neizturas gluži dabiski. Tad es vienmēr saku: “Iztiksim bez formalitātēm!” bet tieši mazie ļaudis neliekas to dzirdam. Manā Minhenes laikā mazie ļaudis kā negudri sekoja man pa pēdām. Šeit tas man nepavisam nebija vajadzīgs. Es gribēju redzēt īsto, neviltoto vācieti, berlīnieti.