Pēc dažām minūtēm gāju garām būvlaukumam. Apkārt klimta vīri ķiverēs, būtībā viss izskatījās tā, kā atcerējos no sava dziļās nabadzības laika Vīnē, kad biju salīdzis darbā uz būvēm, lai nopelnītu dienišķo maizi. Ziņkārīgi paskatījos caur žogu, gaidīdams, ka redzēšu augam namus, taču šeit tehnika acīmredzot nebija pārāk progresējusi. Augšējā stāvā priekšstrādnieks patlaban rāja kādu jaunekli, tas varēja būt strādājošs students, topošais arhitekts, jauns, cerību pilns cilvēks, kāds reiz biju es. Arī viņam bija jāpakļaujas strādnieka varmācībai, būvlaukuma nežēlīgā pasaule arī šodien bija tāda pati kā toreiz. Varbūt jauneklis bija guvis ieskatu valodniecībā un dabas filozofijā taču šajā cementa un tērauda universā tas nenozīmēja nenieka. Tomēr tas nozīmēja arī: tā pastāvēja vēl arvien brutālā, vienkāršā masa, un man tikai vajadzēja to pamodināt. Un arī asiņu kvalitāte likās visnotaļ lietojama.
Nesteidzīgi soļodams tālāk, vēroju pretimnācēju sejas. Kopumā tās nebija pārāk mainījušās. Manas valdīšanas laikā veiktie pasākumi acīm redzami bija atmaksājušies, kaut arī vairs netika turpināti. Jaukteņus tikpat kā nevarēja sazīmēt. Bija redzama relatīvi stipra austrumu ietekme, slāviski elementi daudzās sejās, bet Berlīnē tā ir bijis vienmēr. Turpretī kaut kas jauns bija ievērojamais turku-arābu elements ielas ainavā. Sievietes ar lakatu galvā, veci turki jakās un naģenēs. Tomēr, cik varēju vērot, asiņu sajaukšanās vēl nebija notikusi. Turki, kurus redzēju, izskatījās kā turki, uzlabošana ar āriešu asinīm nebija konstatējama, kaut gan noteikti bija turku interesēs. Taču man palika neizprotams, ko turks tik lielā skaitā dara uz ielas. Piedevām vēl šajā diennakts laikā. Par importētu apkalpojošo personālu te, šķiet, nebija runas, un arī no steigas nebija ne vēsts. Turku eksistences veids drīzāk liecināja par rāmu omulību.
No domām mani izrāva zvans. Skaļa šķindināšana, kāda skolās parasti vēsta par mācību stundas vai dienas beigām. Es pacēlu acis, un patiesi netālu atradās skolas ēka. Paātrināju gaitu un apsēdos uz brīva soliņa iepretim tai. Varēja gadīties starpbrīdis vai kāda cita iespēja nopētīt jaunatni lielākā skaitā. Tik tiešām, ārā no ēkas sāka plūst ievērojams jauniešu pulks, taču skolas veida tuvāka identificēšana bija pilnīgi neiespējama. Saredzēju vairākus zēnus, taču izskatījās, ka viņu vienaudžu meiteņu te nav vispār.
Tās, kuras nāca ārā no ēkas, vai nu bija pamatskolas vecumā, vai arī šķita sasniegušas pilnīgu dzimumbriedumu. Iespējams, zinātne bija atradusi veidu, kā izvairīties no mulsinošajiem pubertātes gadiem un uzreiz pārcelt jaunās sievietes auglīgā vecumā. Būtībā šī doma bija visnotaļ loģiska, jo jaunībā neatlaidīgi veiktā rūdīšanās lieti noder tikai vīra gados. Pie klasiskās Grieķijas spartiešiem nebija noticis citādi. Apstiprinājums bija arī tas, ka šīs jaunās sievietes bija ģērbušās tā, lai uzsvērtu ķermeņa aprises, un viennozīmīgi signalizēja par centieniem izraudzīties partneri un dibināt ģimeni. Tomēr viņu vidū pārsteidzošā kārtā bija pavisam maz vāciešu. Likās, šajā skolā mācās arī turku viesskolēni. Jau no dažām sarunu drumslām veidojās negaidīta, pat priecējoša aina.
Pats personīgi nu varēju pārliecināties, ka attiecībā uz šiem turku skolēniem mani principi tiek atzīti par pareiziem un pārvērsti direktīvās. Jaunajiem turkiem gluži nepārprotami tika sniegtas tikai visvienkāršākās valodas zināšanas. Pareiza teikuma uzbūve tikpat kā nebija saklausāma, dzirdētais drīzāk līdzinājās valodiskam frontes posmam, krustu šķērsu pilnam ar garīgām dzeloņstieplēm, mentālu granātu uzartam kā kaujas lauki pie Sommas. Ar pārpalikumu varbūt pietika trūcīgai saziņai, bet ne organizētai pretestībai. Turklāt nabadzīgā vārdu krājuma dēļ vairumu teikumu pavadīja plaši žesti, tika izmantota visīstākā zīmju valoda precīzā saskaņā ar manis izstrādātajiem vēlamajiem priekšstatiem. Tiesa gan, tos es biju izstrādājis Ukrainai, iekarotajai krievu teritorijai, tomēr tie, dabiski, bija tikpat labi attiecināmi arī uz jebkuru citu okupētu iedzīvotāju grupu. Tam visam šķita pievienojies vēl kāds tehnisks pasākums, kuru es nekādi nebūtu varējis paredzēt: šiem turku skolēniem acīmredzot bija jānēsā mazi ausu aizbāžņi, kam jānovērš nevajadzīgas papildu informācijas vai zināšanu uztveršana. Princips bija vienkāršs un likās darbojamies lieliski daži šie skolēnveidīgie raidīja garīgā ziņā tik trūcīgus skatienus, ka nebija iedomājams, kādu lietderīgu darbību viņi reiz varētu veikt sabiedrības labā. Vismaz ietvi neslaucīja nedz viņi, nedz kāds cits to man pauda viens vienīgs ašs skatiens.
Kad abu rasu skolēni pamanīja mani, dažās sejās atplauka atpazīšanas prieks. Bija pilnīgi skaidrs, ka vācu izcelsmes skolēni pazīst mani no vēstures stundām, bet turku izcelsmes skolēni no televīzijas aparāta neizmērojamiem dziļumiem. Notika tas, kam bija jānotiek. Es atkal tiku identificēts kā “tas otrais Štromberga kungs no “Sviča””, tiku lūgts sniegt vairākus autogrāfus un fotografēties ar dažādiem skolēniem. Juceklis nebija pārspīlēts, tomēr gana ievērojams, lai es uz brīdi zaudētu pārskatu un gandrīz vai nāktu pie bezjēdzīgā slēdziena, ka arī vācu skolēni runā tikpat sadrumstalotā un saraustītā valodā. Ar acs maliņu pamanīju vēl vienu vājprātīgu sievieti, kura teju vai pedantiski vāca kopā sava suņa ekskrementu daļas, un nolēmu, ka ir pienācis īstais brīdis atgriezties biroja mierā un savrupībā.
Kādas desmit minūtes biju nosēdējis pie rakstāmgalda, vērodams smēķētāju un žurku sardzes maiņu, kad atvērās durvis un ienāca kāda, kura, iespējams, vēl pavisam nesen bija iekļāvusies nenosakāma vecuma skolas sieviešu grupā, ko biju redzējis pirmīt. Viņa bija tērpusies uzkrītoši melnā apģērbā, garie, tumšie mati bija pāršķirti ar celiņu sānos. Protams, kurš gan labāk par mani prastu novērtēt simpātijas pret tumšām, pat melnām drānām piemēram, SS vīri tajās allaž bija izskatījušies ļoti eleganti. Taču pretēji maniem SS vīriem šī jaunā sieviete bija teju vai biedējoši bāla, kas īpaši dūrās acīs tāpēc, ka viņa bija devusi priekšroku uzkrītoši tumšai, gandrīz zilganai lūpu pomādei.
- Dieva dēļ, es izsaucos, pietrūkdamies kājās, vai jums kas kaiš? Vai jums salst? Žigli apsēdieties!
Viņa, zelēdama košļājamo gumiju, nesatraucami raudzījās manī, aiz auklām izvilka no ausīm divus aizbāžņus un teica: M?
Sāku šaubīties par turku aizbāžņu teoriju. Jaunajai sievietei nepiemita it nekas aziātisks; šis jautājums bija jāpapēta vēl kādu citu reizi. Un nelikās arī, ka viņai saltu. Lai vai kā, viņa nometa no pleca melnu mugursomu un noģērba melno rudens mēteli.
Zem tā bija parastas drānas, ja vien neņem vērā, ka arī tās bija viscaur melnā krāsā.