- Hm, andelmanis piekāpdamies norūca un atkal aizsmēķēja cigareti, uz to var raudzīties arī šādi.
Viņš salocīja manu mundieri un ielika to interesantā maisiņā. Neparasts bija ne tikai materiāls kaut kāda ļoti plāna sintētiska viela, acīm redzami daudz izturīgāka un elastīgāka nekā papīrs. Interesanta bija arī uzdruka: uz maisiņa bija rakstīts Media Markt, jo iepriekš tas acīmredzot bija kalpojis par iesaiņojumu tai idiotu avīzei, ko biju pamanījis zem parka soliņa. Tas liecināja, ka andelmanis savā būtībā tomēr ir visnotaļ saprātīgs lietderīgo maisiņu viņš bija saglabājis, bet plānprātīgo saturu izmetis ārā. Viņš iespieda maisiņu man rokā, izstāstīja ceļu uz tīrītavu un priecīgs novēlēja: Labu veiksmi!
Tad nu es devos prom, kaut arī ne tūlīt uz tīrītavu. Vispirms mans ceļš veda atpakaļ uz to areālu, kurā biju pamodies. Par spīti pilnīgai bezbailībai, nespēju noliegt vāru cerību, ka varbūt tomēr kāds ir pavadījis mani no pagātnes uz tagadni. Atradu pazīstamo soliņu, uz kura biju atpūties tajā pirmajā reizē, un ļoti uzmanīgi šķērsoju ielu, lai starp namiem dotos uz atmatu. Tagad, pavēlā pēcpusdienā, tur valdīja klusums. Hitlerzēni nespēlēja kājbumbu un droši vien sēdēja pie saviem skolas uzdevumiem. Areāls bija tukšs. Ar maisiņu rokā es vilcinādamies piegāju pie nu jau gandrīz izžuvušās peļķes, pie kuras biju atmodies. Viss bija kluss, cik nu kluss lielpilsētā var būt. Varēja drusku sadzirdēt satiksmes troksni bet arī kameni.
- Ei! es pasaucu. Ei!
Nenotika nekas.
- Borman! saucu mazliet skaļāk. Borman! Vai jūs te kaut kur esat?
Pār klajumu pāršalca vēja brāzma, viena tukša bundža nograbēja pret otru. Citādi nekādas kustības.
- Keitel1 ? es saucu. Gebels?
Bet neviens neatbildēja. Nu labi. Tā pat bija vēl labāk. Jo stiprais ir visvarenāks, kad viens.2 Kā allaž, tas bija tiesa arī šajā stundā, tagad vairāk nekā jebkad agrāk. Nu vismaz biju ieguvis skaidrību. Vienam pašam man vajadzēs glābt tautu. Vienam pašam zemeslodi un cilvēci. Un pirmais solis likteņa ceļā veda uz tīrītavu.
Ar maisiņu rokā apņēmīgi atgriezos savā vecajā skolas solā, kurā biju apguvis vissvarīgākās dzīves mācības: proti, uz ielas. Uzmanīgi vēroju ceļu, salīdzināju namu rindas un ielu virzienus, pārbaudīju, svēru, mēroju, uzdrīkstējos. Pirmās inventarizācijas rezultāts bija visnotaļ pozitīvs: valsts vai vismaz pilsēta šķita attīrīta no drupām, uzkopta, visumā varēja apstiprināt, ka tā ir apmierinošā pirmskara stāvoklī. Jaunie folksvāgeni acīmredzot brauca teicami, klusāk nekā agrāk, kaut arī estētiskā ziņā neatbilda katrai gaumei. Toties skaidrajam skatienam tūdaļ dūrās acīs daudzie kaitinošie ķēpājumi uz visām sienām. Zināms, šī tehnika man bija pazīstama, jau toreiz Veimārā komunistu līdzskrējēji bija visās malās kricelējuši savas boļševistiskās blēņas. Un nevarētu teikt, ka no tā nebiju mācījies arī es pats. Taču toreiz abu pušu saukļus vismaz bija iespējams salasīt. Tagad es konstatēju, ka neparko nav atšifrējamas daudzas vēstis, ko autors acīmredzot uzskatījis par gana svarīgām, lai ar tām aptašķītu krietnu pilsoņu namu fasādes. Atlika vienīgi cerēt, ka tur vainojams iespējamo kreiso salašņu izglītības trūkums, taču, kad mana ceļa turpinājumā uzrakstu salasāmība nemainījās ne par matu, man bija jāpieņem, ka aiz tiem varbūt slēpjas arī tik svarīgi uzsaukumi kā “Vācija, mosties!” vai Sieg heil!. Redzot tik daudz diletantisma, manī uzvirda varenas dusmas. Šeit taču viennozīmīgi trūka vadošās rokas, stingrās organizācijas. It īpaši tas kaitināja, ņemot vērā faktu, ka daži no šiem uzrakstiem daļēji pat bija izgatavoti ar lielu krāsas patēriņu un redzamiem pūliņiem. Vai varbūt manas prombūtnes laikā politiskiem saukļiem bija izstrādāts speciāls šrifts? Nolēmu to izdibināt un tuvojos kādai dāmai, kura veda pie rokas bērnu.
- Atvainojiet par traucēšanu, cienītā kundze, es viņu uzrunāju un ar brīvo roku norādīju uz kādu no ķēpājumiem uz sienas, kas tur ir rakstīts?
- Kā lai es to zinu? dāma jautāja un veltīja man savādu skatienu.
- Tātad arī jums šis šrifts liekas savāds? es vaicāju.
- Šrifts jau arī, dāma vilcinādamās atteica un vilka bērnu tālāk, bet vai ar jums viss ir kārtībā?
- Neraizējieties, es sacīju, man tikai aši jāaiziet uz tīrītavu.
- Labāk aizejiet pie friziera! kundze uzsauca.
Pagriezu galvu sānis, noliecu to pie kāda jaunmodīgā spēkrata rūts un aplūkoju savu seju. Matu celiņš turējās ja ne ideāli, tad vismaz labi, un ūsas pēc dažām dienām droši vien vajadzēs mazliet apcirpt, taču kopumā friziera apmeklējums pagaidām nebija izšķirošs kara gaitai. Pie šīs izdevības aplēsu arī, ka vispārējām un pamatīgām mazgāšanās procedūrām stratēģiski visizdevīgākā būtu nākamā diena vai vakars. Tad nu devos atkal ceļā garām šai visuresošai mūru propagandai, kas tikpat labi varētu būt uzrakstīta ar ķīniešu zīmēm. Tomēr reizē man krita acīs arī tas, ka visi iedzīvotāji šķita apbrīnojamā apjomā apgādāti ar tautas radiouztvērējiem. Pie neskaitāmiem logiem bija uzstādīti radara šķīvji, kas neapšaubāmi kalpoja apraidei. Ja man tikai izdotos teikt runu radiofonā, tad jaunu, pārliecinātu tautiešu pulcēšana veiktos gluži viegli. Tak jel ne velti es biju klausījies radio programmu, kas izklausījās tā, it kā piedzēruši mūziķi spēlētu un šļupstoši diktori lasītu priekšā to, kas te tik nesaprotami uzķēpāts uz sienas! Man vajadzētu tikai runāt saprotamā vācu valodā, un ar to pietiktu gatavais sīkums. Pacilāts un paļāvīgs es soļoju uz priekšu un necik tālu priekšā ieraudzīju izkārtni “Jilmāza zibenstirīšanas serviss”.
Tas bija mazliet negaidīti.
Protams, daudzās avīzes jau bija informējušas mani par turku lasītāju loka esamību, kaut arī tā rašanās apstākļi bija palikuši neskaidri. Un arī šurpceļā es, protams, biju pamanījis vienu otru garāmgājēju, kura āriskā izcelsme, maigi izsakoties, šķita apšaubāma ne tikai ceturtajā un piektajā paaudzē, bet pat pēdējā ceturtdaļstundā. Tomēr, lai gan nekļuva gluži skaidrs, kādu funkciju šeit pilda rases svešinieki, viņu darbība nelikās vadoša. Arī šā iemesla dēļ bija grūti iztēloties vidēji lielu uzņēmumu pilnīgu pārņemšanu līdz pat nosaukuma izvēlei, un saskaņā ar manu pieredzi pat tautsaimniecības propagandas iemeslu dēļ liktos savādi piešķirt “Zibenstīrīšanas servisam” vārdu “Jilmāzs”. Kopš kura laika “Jilmāzs” liecināja par tīriem krekliem? “Jilmāzs” jebkurā gadījumā liecināja tikai par vairāk vai mazāk apmierinošu paveca ēzeļa pajūga kučierēšanu. Tomēr alternatīvu tīrītavu nekur nemanīja. Un bija visnotaļ svarīgi ar strauju rīcību pakļaut pretinieku politiskam spiedienam. Šajā ziņā man patiesi bija nepieciešama zibenstīrīšana. Ievērojamu šaubu pārņemts, es gāju iekšā.
Mani apsveica saraustīta zvanu spēle. Oda pēc tīrīšanas līdzekļiem, bija silts, noteikti par siltu kokvilnas kreklam, taču Āfrikas korpusa3 lieliskie formastērpi šobrīd diemžēl nebija pieejami. Tīrītavā neviena nebija. Uz letes stāvēja zvans, kādus biežāk redz viesnīcās.
Nenotika nekas.
Varēja skaidri sadzirdēt orientāliski žēlabainu mūziku, varbūt vienā no dziļākajām darba telpām kāda anatoliešu vešeriene skuma pēc savas tālās dzimtenes dīvaina izturēšanās, kad ir taču uzsmaidījusi laime dzīvot Reiha galvaspilsētā. Nopētīju apģērba gabalus, kas vienotā ierindā karājās aiz letes. Tie bija ietīti caurspīdīgos autos, līdzīgos materiālam, no kura bija darināts mans maisiņš. Izskatījās, ka šajā folijā tiek iesaiņots viss. Kaut ko tamlīdzīgu jau biju redzējis dažās laboratorijās, taču pēdējos gados